Pēc divu dienu atpūtas šodien uz ledus dosies Latvijas hokejisti, kuri 2021. gada pasaules čempionātā aizvadīs savu ceturto cīņu, šoreiz mērojoties spēkiem un spēciņiem ar ASV valstsvienību.
Ko mūsējie ir paveikuši līdz šim? Nu, tā pozitīvi domājot – dabūjuši septiņus punktus! Ja pirms PČ pateiktu, ka pēc trim spēlēm Latvijas komandai būs septiņi punkti, tad noteikti neviens baigi bēdīgs nebūtu, jo tiktu fantazēts par uzvarām pret Kazahstānu un Itāliju un pagarinājuma/bullīšu sērijas zaudējumu Kanādai.
Realitātē stāsts gan izrādījās citādāks un tieši tāpēc pēc trim mačiem ir tāda mazuma sajūta, jo Itālija, lai arī mokoties, bet tika pieveikta, taču pirmajā spēlē tika noskalpēti arī kanādieši, tāpēc zaudējums pret Kazahstānu uz šī fona izskatās galīgi neobligāts.
Papildus šiem mūsu pārdzīvojumiem nāk klāt šī PČ fons, kurā tiešām “visi var uzvarēt visus” un tādu izteiktu pastarīšu noteikti nav. Tas ir novedis pie situācijas, ka, lai arī Latvija ir savas apakšgrupas pirmajā četriniekā, t.i., izslēgšanas maču zonā, gribētāju un reālo varētāju turpināt turnīru arī tālāk, ir gana daudz.
Tiesa, lai runātu par plejofiem, vispirms ir jāvinnē savi mači, šajā gadījumā – spēle pret ASV.
Kas ir ASV hokeja izlase? Protams, ka viņi ne tuvu nav tik dominanti kā tautieši basketbola komandā, dažiem Latvijas hokeja līdzjutējiem vispār liekas, ka amerikāņi esot mūsu “klienti”, taču, būsim godīgi, tā nav.
ASV tāpat ir komanda, kuras sastāva lielāko daļu veidu NHL spēlētāji un, lai arī tās nav pirmā lieluma zvaigznes, reti kuram no viņiem nav starptautiskā hokeja pieredzes (U-izlases ieskaitot). Šī gada spīdekļi? Dalasas “Stars” uzbrucējs Džeisons Robertsons, kurš savas debijas sezonas 51 mačā izcēlās ar 45 punktiem. Tāpat komandā ir Rūdolfa Balcera kluba biedri Kevins Leblāns un Aleksandrs Čmelevskis no Sanhosē. No dzirdētiem uzvārdiem jāmin arī Džeisons Abdelkaders, bijušais ilggadējais Detroitas “Red Wings” uzbrucējs, kurš aizvadītajā sezonā spēlēja Šveicē, kā arī Džeks Drūrijs, kura onkulis, Kriss, ir ASV izlases ģenerālmenedžeris.
Īsāk sakot – komanda nav spoža, taču tas ir tāds normāls “darba sastāvs”.
Atsevišķi gribētos par vārtsargiem parunāt, jo nav gluži ierasta prakse, ka uz PČ ierodas divi NHL komandu faktiskie “pirmie numuri”. Kals Pītersens tāds bija Losandželosas “Kings”, bet Džeiks Otindžers dalīja spēles laiku uz pusēm ar Antonu Hudobinu Dalasas “Stars” un sev atvēlētajā laikā bija labāks par komandas biedru/konkurentu.
Kopumā jāsaka, ka, lai arī NHL apcirkņos kopumā ir arī labāki ripu ķērāji ar ASV pasēm, taču šie divi noteikti ir starp 10 labākajiem aizvadītās sezonas ASV vārtsargiem iekš NHL.
Atgriežoties pie tās idejas par Latvijas izlases “klientūru”, kā tad amerikāņiem ir veicies spēlēs pret Latviju?
Tieši pret ASV mūsu izlase 1997. gada 27. aprīlī, Somijas pilsētā Turku debitēja PČ elites grupā un debitēja diezgan jaudīgi – lai arī pirmie vadībā izvirzījās amerikāņi, kad vārtos ripu iedabūja viens no izcilākajiem kaušļiem-supersmagsvariem Donalds Brašīrs, bet pēc nospēlētām 40 minūtēm rezultāts bija 1:4, beigu beigās ASV izlase tikai mazāk kā sešas ar pusi minūtes pirms mača beigām spēja izaut uzvaru – 5:4.
Pēc gada ar amerikāņiem tikāmies vēlreiz un arī šai spēlei bija savs konteksts – abas komandas spēlēja tā sauktajā “atpalicēju grupā”, t.i., cīnījās par vietas saglabāšanu elites grupā un amerikāņiem no šī mača bija nepieciešama tikai uzvara. Cīņa sanāca skaista, jo tajā bija gan Aleksandra Beļavska mācībstunda topošajam NHL izcilniekam Timam Tomasam, gan Oļega Znaroka ripas raidījums tukšos vārtos, kas atnesa Latvijai uzvaru, bet amerikāņiem tika izrakstīta biļete uz pārspēlēm.
Gadu izlaidušas, abas komandas 21. gadsimta sākumā tikās trīsreiz pēc kārtas, 2000. gada PČ Sanktpēterburgā, 2001. gadā – Ķelnē un 2002. gadā jau Karlsātdē. Ja 2000. gada cīņa daudziem ne ar ko atmiņās nepalika, jo noslēdzās neizšķirti (1:1, vienīgos vārtus gūstot Rodrigo Laviņam), tad Ķelnes uzvara ar 2:0 tiek pieminēta vēl aizvien. Parasti gan komplektā ar tam sekojošo zaudējumu pret Ukrainu, taču tās jau ir detaļas. Toreiz pirmos vārtus guva Aleksandrs Semjonovs, bet trešā perioda ievadā Kerčs, kurš bija tikai viens no trijotnes, kas pēkšņi atradās Roberta Eša sargāto vārtu priekšā, noformēja panākumu līdz galam – 2:0.
Visbeidzot 2002. gada mačā tika piedzīvots zaudējums ar 3:2, taču mūsu komanda cīnījās līdz beigām un visu laiku atradās spēlē, kas lika domāt, ka turpat jau vien esam.
2005. gadā bija sestā abu komandu tikšanās reize iekš PČ un tā neiztika bez skandāla, bet Vladimira Šindlera vārds tika ierakstīts Latvijas hokeja fanu “melnajā grāmatā”. Proti, čehu tiesnesis neieskaitīja divus Latvijas izlases gūtos vārtus – vispirms tika izdomāta “traucēšana vārtsargam”, lai gan pats vārtsargs epizodei pat tuvumā nebija, bet pēc tam Tajs Konklins tika “glābts”, jo Šindlers atteicās pat apskatīties vai ripa pēc Miķeļa Rēdliha metiena bija vai nebija (bija!) šķērsojusi vārtu līniju. Pilnīgi drošā 3:0 vietā uz tablo vēl aizvien bija 1:0, ko vēl pirms abām epizodēm panāca Jānis Sprukts. Ar ko tas viss beidzās? Ar to, ka kopumā labi spēlējošā komanda tika demoralizēta un mača turpinājumā paši ielaida trīs vārtus un cieta nepelnītu zaudējumu.
2008. gadā, kad PČ notika Halifaksā, Latvijas izlase piedzīvoja smagāko zaudējumu pret ASV iekš PČ – 4:0, kad kanādieši bez žēlastības realizēja vienu vairākumu pēc otra (visi vārti gūti vairākumā). Pēc gada gan latvieši uzreiz revanšējās, kad piektajā spēles minūtē Herberts Vasiļjevs realizēja vairākumu un faktiski pusi mača cīņa bija līdzīga, taču otrā perioda vidū amerikāņi gan izlīdzināja rezultātu, gan izvirzījās vadībā un beigu beigās atkal guva četrus vārtus – 4:2. Arī 2013. gadā latvieši vadībā izvirzījās pirmie, taču, tāpat kā iepriekšējos mačos, beigās tika saņemtas četras ripas savos vārtos un 4:1 ASV uzvara.
Visspilgtāk Latvijas hokeja faniem atmiņā ir palikusi 2014. gada PČ spēle, kurā Latvija vinnēja ar 6:5. Amerikāņu vārtos atkal bija Tims Tomass, tiesa, ja 1998. gadā viņš vēl bija “jauns un zaļš”, tad 2014. gadā – pieredzējis veterāns karjeras norietā, taču tas lietas būtību nemainīja un Latvijas hokejisti aizvadīja vienu no spožākajām spēlēm izlases jaunlaiku vēsturē.
Daudziem šī uzvara arī liekas “svaigākā” spēle abu komandu starpā, taču tā vis nav, jo 2017. gadā, mačam atkal noritot pēc ierastā scenārija – ar mūsējo hokejistu izvirzīšanos vadībā un amerikāņu atspēlēšanos, tika piedzīvots zaudējums ar 3:5, bet 2018. gada PČ mūsu komanda pamatlaikā cīnījās neizšķirti (2:2) un atzina amerikāņu pārākumu vien papildlaikā.
Īsāk sakot – jā, pret ASV izlasi Latvijas komandai ir sanācis aizvadīt vairākus veiksmīgus mačus, taču, būsim objektīvi, Latvija uzvar labi, ja aptuveni katrā trešajā spēlē. Kurš tad nu kuram ir “klients”?
Kāds ir Latvijas spēles plāns? Godīgi? Redzot abu komandu paveikto šajā PČ un to kā tās spēlē, ir jānotiek brīnumam, lai Latvijas izlase varētu pacīnīties par panākumu un te jautājums ir ne par amerikāņu spēku, kas, neapšaubāmi, ir lielāks, bet mūsu nespējām. Nespēju iemest, skriet, sist utt. Īsāk sakot, pēc pirmajiem trim mačiem ASV izlase vienkārši izskatās gatavāka lielajam hokejam.
Redakcija
Es un mēs, un viss ap mums!
