Nenoliedzami, 2020. gads daudziem ir licis uzdot sev jautājumus. Par dzīvi, par vērtībām, par karjeru. Vai tas, ko Tu tagad dari patiešām ir tas, ko Tu vēlies darīt? Vai arī Tu to dari, tāpēc, ka… tāpēc, ka dari. Šo pārdomu fonā ik pa laikam, bet nu jau ar daudz lielāku regularitāti parādās ziņas, ka jau tagad darba tirgū vinnētāji ir tie, kas spēj laicīgi pārkvalificēties, bet nākotnē vispār būs jāatmet doma, ka Tu visu darba mūžu varēsi būt vienas profesijas pārstāvis. Nemaz nerunājot, ka vienmēr, klausoties citu cilvēku stāstus, liekas, ka kaut kur ir labāk nekā tur, kur esi Tu.
Karjeras maiņa, protams, ir smags un riskants solis, tāpēc pirms tam ir jāizsver un jāapdomā daudzi jautājumi.
Tev ir jāsaprot, kas ir pamatā šai vēlmei mainīt karjeru? Parasti tā ir tieksme darīt to, ko gribēji jau sen. Neatkarīgi no tā vai Tu gribi cept gaļu vai būt par smagās mašīnas šoferi, Tev ir jāsaprot, ka tā romantika, ko esi iedomājies par darbu, protams, ir, taču ļoti ātri pazudīs. Cept gaļu, t.i., nodarboties ar sabiedrisko ēdināšanu, nozīmē ne tikai izdomāt receptes un taisīt ēst, bet arī tikt galā ar visām pārbaudošajām iestādēm, spēt pareizi noteikt produktu iepirkumus, sastādīt pareizu ēdienkarti utt. Vai arī šoferis-tālbraucējs nesēž tikai pie stūres, klausoties kantrī mūziku, bet atbild par kravu un tās laicīgu nogādāšanu no punkta A uz punktu B, turklāt, nav tā, ka viņam laiks vienmēr būtu ar rezervi, lai viņš varētu mierīgi braukt un vērot dabu.
Tā vēlme un “draivs” strādāt ir laba lieta, arī bez profesijas romantizēšanas nekur netikt, jo realitāti Tu saproti tikai tad, kad pats esi iekšā (vai labi zini kādu, kas jau strādā šajā jomā), tāpēc pirms skriet pa galvu, pa kaklu prom no esošā darba, tā godīgi izvērtē, vai Tev ir viss, kas nepieciešams, lai jaunajā karjerā kļūtu vismaz par tikpat veiksmīgu darbinieku kā esošajā?
Runājot par motivāciju kaut ko darīt, daudzi uzskata, ka tā motivācija ir vēlme un azarts kaut ko ņemties un mēģināt. Jā, protams, tas ir svarīgi, bet tā īsti nav motivācija, tas ir entuziasms. Motivācija ir tā, kas Tev liek darīt tajos brīžos, kad kā reiz neko negribas. Tas sākotnējais entuziasms agri vai vēlu pāries. Vai tās būs domas par to, ka “man nekas nesanāks”, vai tas pāries brīdī, kad mācīsies jaunajam darbam un tiksi pie patiešām sarežģītajām tēmām vai arī tad, kad jau strādāsi, bet Tev, kā jau iesācējam, nekas īsti nesanāks. Motivācija ir tā, kas Tevi “noturēs pie dzīvības” šajos grūtajos laikos.
Kā piemēru var minēt pašlaik moderno IT jomu. Visi grib būt iekšā IT. Taču pat ar visu to, ka IT nav tikai programmēšana, ka arī dziļas augtākās matemātikas zināšanas nav nepieciešamas, nebūt ne visi var strādāt šajā jomā, jo vienkārši tai vajag savu domāšanas veidu. Jā, to var arī “uztrenēt”, tieši tāpat kā lāčus trenē braukt ar velosipēdiem, taču Tev svarīgs ir laiks un atdeve, tāpēc ilgam un smagam apmācības procesam ar viduvēju rezultātu Tu noteikti neesi gatavs. Turklāt, ja Tev mācīšanās kā tāda rada problēmas, tad IT ir viena no jomām, kas Tev nu nekādā gadījumā nav ieteicama.
Kas būs tā motivācija, kas Tevi noturēs pie sākotnējās domas par darba maiņu?
Vēl viens izaicinājums, kas, neizbēgami, Tev būs jārisina – ienākumu kritums. Pat, ja Tu visu zini un proti, lai jaunajā jomā būtu veiksmīgs darbinieks, ir vēl daudzi faktori, kas ietekmēs Tavus ieņēmumus, piemēram, pieredze (ja strādā algotu darbu) vai klientu daudzums (ja kļūsti uzņēmējs). Taču, visdrīzāk, Tev vēl būs jāpamācās dažādas lietas (kursi vai pat papildus izglītība), lai pilnvērtīgi varētu strādāt, tātad – Tev ir nepieciešams arī “drošības spilvens”, kas uzturēs Tevi un, iespējams, Tavu ģimeni, kamēr Tu ļausies šāda veida eksperimentiem.
Atkal, ja jau sākām ar IT piemēru, tad to arī turpināsim, lai Tev būtu skaidrs taimlains, kuram gatavoties, ja gribi, nu, teiksim, kļūt par kādu programmētāju.
Protams, daudz kas atkarīgs no Tavas iepriekšējās pieredzes, jo, ja esi darījis kaut ko līdzīgu, bijis tuvu datoriem, tad, ļoti iespējams, ka Tev viss padosies mazliet ātrāk, taču mēs apskatīsim absolūti vidējo piemēru – trīsdesmitgadnieku, kurš ar IT kopumā nav ļoti pazīstams un nekad nav kodējis, t.i., arī nesaprot neko no šī visa.
Tātad, ja Tu izdomā būt programmētājs, bet Tev nav nekādas iepriekšējās pieredzes (te vietā ir uzdot jautājumus – A kāpēc tad Tu ej par programmētāju? Vai tiešām nav citas jomas, kurā Tu būtu zinošāks?), tad, kā norāda eksperti, mērķtiecīgi strādājot un veltot apmācībām kādas četras stundas dienā, ātrāk par sešiem mēnešiem nez vai Tev sanāks apgūt visu to, kas jāzina, lai mēģinātu pretendēt uz juniora (t.i., jaunākā darbinieka-iesācēja) pozīciju. Tas viss ar piebildi, ka Tu viegli mācies un esi izvēlējies kādu no vienkāršākajiem ceļiem (piem., Front-end vai kādu Python izstrādi). Pie sarežģītākiem ceļiem (nē, no tiem nav jābaidās, ja tas Tevi patiesi interesē) nepieciešamais laiks, protams, ir lielāks.
Tātad – Tavam “drošības spilvenam” ir jābūt uz sešiem mēnešiem (neskaitot līdzekļus, kas Tev būs nepieciešami apmācībām), bet, lai kļūtu vismaz teorētiskajās zināšanās par tādu spēcīgu junioru, labāk ierēķini gadu. Te, IT jomā, gan ir viens pluss, proti, lai mācītos nav nepieciešams iet prom no esošā darba un nav arī asas nepieciešamības pēc augstskolas diploma. Praktiskās zināšanas un pieredze var būt pietiekošs arguments, lai Tu kļūtu par laba līmeņa speciālistu.
Atgriežoties pie galvenajiem pārdomu punktiem, gribam atgādināt, ka eksperiments tāpēc arī ir eksperiments, ka tas var izdoties, bet var arī izgāzties. Ko tad? Mēs varam zīmēt jebkādas gaisa pilis un idilles par savu biznesu, kas vairs nav jāvada, jo visi procesi ir noorganizēti un atliek vien iet pie bankomāta un ņemt ārā naudu. Patiesība ir “mazliet” citādāka. Tāpat kā Tu pašlaik sēdi un domā, ka kaut kas dzīvē ir jāmaina, jo esošā krīze ir likusi Tev izdarīt zināmus secinājumus par esošo dzīvi, tāpat nākošā krīze var pārvilkt svītru visam tam, ko būsi izdarījis.
Ir jābūt skaidram plānam ko darīt neveiksmes gadījumā. Protams, ideāls būtu tāds gadījums, kad Tev ir pietiekoši labs pasīvais ienākumu avots, lai Tu varētu tā eksperimentēt un nedomāt par naudu, taču tā ir realitāte no kino. Pie mums tā nav un tāpēc ir labi, ja Tev ir kāda amata prasmes, kas būs noderīgas jebkad. Tās Tev var nebūt vajadzīgas ne esošajā, ne nākošajā darbā, taču var būt kā glābšanas riņķis. Vai, piemēram, ne pats sliktākais variants ir lauku īpašums, kurā var gan “atsēdēties”, gan mēģināt darboties neveiksmes gadījumā.
Kā saproti, skaidras atbildes uz to vajag Tev mainīt darbu vai nevajag, vajag Tev sākt savu biznesu vai nē, nav. Nevar arī būt, jo tikai Tu pats uz to spēsi atbildēt. Galvenais šajos atbildes meklējumos ir tas kas ir patiesā motivācija šai nodarbošanās maiņai?
Vai Tu tiecies pretim sava sapņa realizēšanai, vai Tev ir hobijs, kuram veltot vairāk laika un uzmanības, Tavi ienākumi var augt, vai Tu mani dzīvesvietu, tāpēc pie reizes gribi nomainīt arī darbu. Vai arī Tev vienkārši ir pieriebusies esošā darba vieta, tās noteikumi un priekšnieki, tāpēc Tu negribi redzēt ne viņus visus, ne visu, kas ar to darbu saistīti. Ir jāsaprot šī patiesā motivācija un izejot no tās ir jāpieņem lēmums, jo vienā gadījumā pietiek nomainīt darba vietu, vai darba specifiku, kamēr citā, jā, ir jāsauc buldozers, viss esošais jājauc nost un karjera jābūvē no jauna.
Un pati galvenā lieta, kas ir jāsaprot – 30-35 gadi ir tas vecums, kad karjeru tiešām var mainīt un šī nodarbošanās maiņa patiešām arī var būt ļoti veiksmīga. Tu vairs neesi zaļš gurķis. Tev ir pieredze savā darbā un darbā (problēmu risināšanā, komunikācijā utt.) kā tādā. Tev ir “pievienotā vērtība”, kādas nav jaunajiem censoņiem. No otras puses, Tu vēl neesi “vecs kraķis”, Tev vēl aizvien ir daudz enerģijas un vēlēšanās darīt, kā arī, kas nudien nav mazsvarīgi, Tev vēl ir laiks, lai, pat bez straujiem lēcieniem, izveidotu labu karjeru jaunā nozarē.
Karjeras veidošana, skaidra sava ceļa saprašana un iešana pa to, ir ne mazāk svarīga kā pats darbs ko veic. Pieejas ir dažādas – Japānā tiek uzskatīts, ka vienā darba vietā visu dzīvi nostrādājis darbinieks ir daudz vērtīgāks nekā tas, kurš darba vietas ir mainījis, jo viņš par uzņēmumu un tā procesiem zina daudz vairāk, tātad – ir labāks darbinieks. ASV ir populāra pieeja, ka ik pa 5-7 gadiem darba vietas un pat nodarbošanās ir jāmaina, tā cilvēks iegūst vispusīgu un plašu pieredzi, caur kuru sevi tad arī realizē.
Ja esi gatavs pārmaiņām – dari!
