Profesionālais un arī ne tik profesionālais sports, lai gan diezgan bezjēdzīga padarīšana, ir tā tēma, kura vīru kompānijā gandrīz vienmēr gūst atsaucību. Iemesli tam ir dažādi un katram “patīk” psihologi ir spējuši atrast savus skaidrojumus, kuru vienojošais elements ir mūsdienu vīrieša vēlme sevi identificēt ar kādu grupu, vēlme piedalīties, lai arī virtuālās, taču cīņā, un vēlme uzvarēt, redzot, ka “mūsējie” ir sasituši “svešos”.
Tiesa, lai arī vēlme fanot par sportu ir diezgan izplatīta, tas, tomēr, šajā ziņā ir teju vienīgais vienojošais elements, jo pēc tam sākas šim žanram raksturīgie un nebeidzamie strīdi par to kurš esot tas labākais – Ronaldo vai Mesi, Džordans vai Kobe, Krosbijs vai Ovečkins un tā tālāk. Pat neejot tik dziļi, mūždien ir strīdi par to kurš sporta veids esot labāks. Tieši par šādiem strīdiem šoreiz arī gribēju pierakstīt.
Sporta karalisko pāri veido futbols un vieglatlētika. Nu, vismaz tā ir pieņemts. Latvijā savukārt sporta līdzjutēji jau gadiem lauž šķēpus par to kurš sports, basketbols vai hokejs, ir pelnījis būt vietējā sporta karaļa pozīcijā.
Paralēli tam, ļoti bieži sporta līdzjutēju vidē ir runas, ka, redz, tas un tas sports ir galīgi stulbs, neinteresants un aktuāls tikai konkrētiem reģioniem, parasti šādu kritiku veltot kā Ziemeļamerikā populārajiem beisbolam un amerikāņu futbolam, tā arī kriketam, regbijam un lauka hokejam, kas vairāk vai mazāk, bet ir saistāmi ar bijušo Britu impērijas koloniju atrašanās vietām.
Es šīs runas, teikšu godīgi, nesaprotu. Nē, nu, tā jau saprotu, bet nesaprotu to jēgu un nozīmi. Pirmkārt, kā jau visur un vienmēr, ir jāatceras, ka kādam patīk māte, kādam – meita, bet citam patīkot abas un bez kleitām.
Kas vispār ir pamatā tam, ka mēs pievēršamies tam vai citam sporta veidam? Es nedomāju, ka kāds no tiem, kas savos 20+ gados aizrautīgi seko līdzi sportam ir vienā brīdī bija nosēdies pie datora un sācis meklēt, ko skatīties un ko atbalstīt. Līdz ar to, var teikt, ka absolūtajā vairākumā gadījumu favorītsporta izvēle ir apkārtējās vides un tradīciju noteikta. Kādi sporti ir cieņā ģimenē? Vai pagalmā puikas spēlē futbolu vai basketbolu, vai, varbūt, kaut ko citu? Kāds sporta veids tiek aktīvāk kultivēts skolā? Tas viss arī veido to pieredzi uz kuras mēs balstāmies. Spēlējam paši, interesējamies par notikumiem, vēsturi, vācam (vismaz atmiņā) savu zināšanu arhīvu, izzinām sporta nianses utt.
Tagad apskatāmies uz šo jautājumu no citas puses. Ja par konkrēto sporta veidu cilvēks neko nav zinājis, viņš nezina ne tikai spēlētājus, komandas, to vēsturi un savstarpējās attiecības, bet pat elementāros noteikumus, viņam šis sports liksies sākot no “nekas īpašs” līdz “fUj, sTuLbEņU sPoRtS”. Tā ir nevis patika, bet nezināšana un absolūta ignorance.
Vispār, ko nozīmē šis kategoriskais “patīk”? Man PATĪK futbols un NEPATĪK basketbols! Jūs, cilvēki, par ko tagad runājat? Kāpēc Tu skaties futbolu? Tāpēc, ka tajā sportā bumba ir jāiesper vārtos? Vai arī Tev kategoriski riebjas tas, ka tā bumba caur groza stīpu izlido un ar raksturīgo šņākoņu izsprūk cauri groza tīkliņam un tāpēc basketbols ir “fuj!”?
Manuprāt, cilvēki skatās sportu emociju, drāmas, raksturu un fiziskās cīņas dēļ. Šī kolīzija arī svarīgākais un skatāmākais! Viss pārējais, tas kā kāds ar vienu kājas pieskārienu apstrādā bumbu vai cik smuki ietriec bumbu grozā jau ir tīri tehniskā izpildījuma un “konfekšu papīrīša” jautājums. Jā, ja cilvēks ir trenējies vai sekojis konkrētam sportam no mazotnes, viņam ir saprotamāka šī cīņas tehniskā puse, taču te mēs atgriežamies pie jau rakstītā – nezināšanas izraisīta nolieguma un, varbūt, pat agresijas.
Ko nozīmē, ja vienā spēlē komanda ir uzvarējusi ar 2:1? Kas tās ir par vienībām? Vieni ir divreiz labāki par otriem? Tie ir tikai nosacīti pieņemti apzīmējumi, kuri jau pēc dienas, spēlējot tām pašām komandām tādā pašā sastāvā, var rādīt 0:5. Tāpēc faktiski tas, kas notiek laukumā, tehniskais izpildījums, kā arī nosacītie apzīmējumi uz tablo, ir otršķirīgi, bet svarīgais ir tas kā cilvēks, pārvarot grūtības, spēj iet pretim savam mērķim, sasniegt vajadzīgo rezultātu. Teātra izrāde, kuras iznākums nav zināms pat tajā iesaistītajiem.
Sporta fanošanas pamatā, kā jau sākumā ir minēts, ir “savs-svešs” atpazīšanas sistēma, kas vienlīdz labi strādā kā starp noteiktu sporta komandu atbalstītājiem, tā arī starp sporta veidiem. Proti, kāds krikets, amerikāņu futbols vai lauka hokejs!? Tie taču ir “dvieļugalvu”/”burgerēdāju” sporta veidi! Mums tādus nevajag!
Tajā pašā laikā, tie paši cilvēki priecājas par savējo panākumiem basketbolā vai ledus hokejā, kas, piedošanu, bet arī ir to pašu “stulbo amerikāņu” sporta veidi.
Latvijas sporta līdzjutēja “ēdienkarte” ir ļoti nabadzīga, turklāt, ir spēcīgi atkarīga no “garšas pastiprinātājiem” – panākumiem. Pēc tiem visiem parādās dūša, lai kāptu tribīnē un sāktu stāstīt, ka viņš, tāds un tāds, par konkrēto sporta veidu vai sportistu/komandu ir interesējies jau n-tos gadus un tāpēc viņš un tikai viņš spēj līdz galam novērtēt šī panākuma un mirkļa nozīmību!
Protams, tik mazai valstij kultivēt bezgalīgu daudzumu sporta veidu, sevišķi komandu sportu, ir ne tikai resursietilpīgi, bet arī stulbi, taču tas nevienā brīdī neatceļ sauksim to par “sporta līdzjutēja inteliģenci”, kas ļauj novērtēt sportistu veikumu un atdošanos spēlei neatkarīgi no sporta veida, jo, tie, kas netic var pat pārbaudīt, jebkurš sporta veids, ja par to ir kaut minimāla izpratne, kas tiek spēlēts visaugstākajā līmenī, ir aizraujošs, interesants un skatāms.
Redakcija
Es un mēs, un viss ap mums!
