Pie mums, Latvijā, cigāri noteikti nav pirmās nepieciešamības prece un tie vēl aizvien ir saglabājuši savu ekskluzivitātes statusu, kas iet roku rokā ar augstiem ienākumiem un šiku dzīvesveidu. Protams, ka tajā ir sava daļa patiesības, taču tāpat cigāri ir gana nezināma tēma un, ja par Vācijas auto piemēros pamatots viedoklis ir katram otrajam, tad viedoklis par cigāriem parasti ir sagrābstīts no dažādiem “ekspertiem” vai, vēl labāk, kino un citiem mākslas veidiem. Tāpēc tas noved pie daudziem pārpratumiem, kas ne tikai izskatās smieklīgi, ja tos vēro no malas, bet arī, kas ir vēl sliktāk, traucē pilnā mērā izbaudīt to, ko sniedz kvalitatīva manta, šajā gadījumā – tabaka.
Gribas jau pašā sākumā piebilst, ka mēs, Vīru runa, esam pret kaitīgiem ieradumiem un ar visām četrām par veselīgu, aktīvu un jēgpilnu dzīvošanu, tāpēc nevienu un nekad neaicinām sākt pievērsties kaitīgām un dzīves kvalitāti samazinošām aktivitātēm, šajā gadījumā – mēs nevienu neaicinām sākt smēķēt. Smēķēšana ir ļoti slikts ieradums, kas grauj ne tikai jūsu veselību, bet traucē citiem.
Tajā pašā laikā, mēs neesam tik naivi kā 14-gadīgas ģimnāzistes un labi saprotam, ka cilvēka dabā ir meklēt dažādus veidus, kā gūt baudījumu vai apreibināties. Tāpat ir jāatzīmē, ka viena no svarīgām īpašībām, ar kuru lielākā vai mazākā mērā būtu jābūt apveltītam katram kungam, ir spēja atpazīt un novērtēt kvalitāti. Mēs neapgalvojam, ka viens tabakas smēķēšanas variants ir labāks par otru (lielos vilcienos, nav jau arī, ja to mēģina salīdzināt), mēs stāstam par to, lai katrs pats varētu izdarīt izvēli.
Ja mēs meklējam labu un kvalitatīvu pulksteni, tad ir liela iespējamība, ka sastapsimies ar Šveices ražojumu, ja meklējam auto, tad, protams, lielu tirgus daļu aizņem vācieši, bet, teiksim, vīnu izvēlē var gadīties, ka pie mums nonāks savas prasmes apliecinājušo Francijas vīnogu pārstrādātāju darba rezultāts. Savukārt, ja mēs runājam par cigāriem, tad pirmais, kas nāk prātā tieši no valstu zīmoliem, tie ir Kubas cigāri. Kāpēc tie? Vai brīvības salas tabaka patiešām ir labākā un vai ir pamats šādai vispārējai sajūsmai?
DABA
Lai arī tas noteikti nav pirmais par ko domā cigāru smēķējot, bet tas ir izteikts lauksaimniecības produkts. Nu, skatieties paši – premiālās klases cigārā nav nekā cita kā tikai labi sagatavotu tabakas lapu, protams, ja mēs neņemam vērā cigāra papīra banti. Tātad, lai mēs saprastu kas Kubas cigārus padara par tik kvalitatīvu mantu, pirmais un galvenais faktors, kam jāpievērš uzmanība – daba.
Kubas ģeogrāfiskā atrašanās vieta un tās augsnes sastāvs ir izveidojuši pasaulē labāko un veiksmīgāko kombināciju cigāru tabakas audzēšanai.
Atrodoties Karību jūras baseinā, Kubas tropiskais klimats nodrošina to, ka gaisa vidējā temperatūra gada griezumā reti kad noslīd zem 20 grādiem pēc Celsija un, neskatoties, ka sala ir atkarīga no lietus un sausuma sezonām, kopumā šajā reģionā gaiss ir diezgan mitrs, kas, protams, labvēlīgi ietekmē tabakas augšanu.
Tiesa, pats svarīgākais šajā gadījumā nav pat mitrums vai grādi kā tādi, bet gan apstāklis, ka daba ir prognozējama, cik jau nu tā var būt prognozējama. Salīdzinājumam – pie mums, Latvijā, vasaras var būt ārkārtīgi dažādas, sākot no izteikti lietainām līdz kritiski sausām, turklāt, ik gadu visam mainoties par 180 grādiem. Kubā laikapstākļi ir ne tikai labvēlīgi tabakas audzēšanai, bet tie ir arī stabili visa gada garumā. Tas lauksaimniekiem ļauj ne tikai tikt pie ražas, bet pat prognozēt tās apjomu un lietošanas kvalitātes.
Tas gan nav viss, jo, kā jau jebkurš augs, arī tabaka ir atkarīga no augsnes sastāva. Tieši tas arī nosaka to cik aromātiska būs tabakas lapa, ko pēc tam izmantos cigāru tīšanā. Kubas priekšrocība ir tā, ka tās zeme jau sākotnēji ir bagāta ar dažādiem mikroelementiem, piemēram, dzelzi, kas ir galvenais iemesls kubiešu zemnieku audzētās tabakas dūmu aromātiskumam.
Iespējams, ka tas kādam liekas pārspīlēti, taču Kubas tabakas audzētājs, bez maz vai nekļūdīgi var raksturot to kāda būs viņa raža atkarībā no tās augšanas vietas. Tieši tāpēc, lai izaudzētu dažādu tabaku (cigāra tīšanā izmanto dažādas tabakas lapas, lai iegūtu konkrēto garšu un aromātu) tabakas plantācijas ir sadalītas “labajās”, kur tiek audzētas kvalitatīvākās tabakas lapas, kas tiks izmantotas pēdējam cigāra slānim – nosedzošajai lapai, un ne tik labajās, kas tiks izmantotas pildījumam un konstrukcijas izveidei.
Beigu beigās, Kubā ir četri galvenie tabakas audzēšanas reģioni, katram izceļoties ar savu īpašo tabaku, bet par pašu labvēlīgāko sauc salas rietumos esošo Vuelta Abajo [Velta Abaho], kur arī audzē materiālu pašiem labākajiem Kubas cigāru eksemplāriem.
CILVĒKI
Daba Kubā, protams, ir unikāla, taču bez cilvēkiem un zināšanām valsts nekļūtu par pasaules cigāru lielvaru.
Jāsāk ar to, ka tieši jaunā pasaule, t.i., Amerika, bija tā, kurā tabaka, jeb, kā vietējie iezemieši to sauca, cohiba [Koiba] (par tabaku sauca pašu pīpi, kurā koiba tika pīpēta, taču Eiropas ieceļotāji šo vārdu pārņēma kā auga nosaukumu), arī sākotnēji tika audzēta. Tas nozīmēja ne tikai to, ka tabakai tā ir pati piemērotākā vide, bet arī to, ka cilvēki par to tieši šajā pasaules daļā zina visvairāk.
Cigāri nav stāsts par lieliem zīmoliem, tas patiesībā ir stāsts par ģimeņu uzņēmumiem, kas vēl pirms revolūcijas sāka šo darbu un pilnveidoja to līdz izcilībai. Tas ir stāsts par katru tabakas plantāciju strādnieku un katru fabrikas torsedoru (cilvēks, kurš tin cigārus), kurš satin cigāru tādu kādu to sākotnēji bija iedomājies ligadors (cilvēks, kurš konsturē cigāra garšu, cigāru tehnologs).
Ir teiciens, ka cigāra ceļš no tabakas sēkliņas iesēšanas līdz nogādāšanai gala patērētājam ir 300 roku pāru garš, tāpēc, protams, bez zinošiem un savu darbu protošiem un mīlošiem cilvēkiem premiāls produkts nekādā gadījumā nesanāktu.
Kubā cigāri nav tikai veids kā gūt baudu vai apreibināties, tā ir kultūras sastāvdaļa, kurā iesaistīts teju ikviens. Arī Kubas revolūcijas vadoņi bija cigāru cienītāji un Ernesto “Če” Gevara, kurš smēķēja pat neskatoties uz smagām astmas lēkmēm, reiz bija izteicies, ka cigārs ir labākais kareivju kompanjons retajos atpūtas brīžos.
VALSTS
Šis punkts, zinu, kādam izsauks neizpratni, iespējams, ka pat nepatiku, taču, tā kā valsts nozīme Kubas cigāru kvalitātes nodrošināšanā, vismaz teorijā, ir būtiska, to nevar nepieminēt.
Pastāv uzskats, ka 1959. gada 1. janvārī Kubas cigāru industrijai pienāca gals, jo Kubas revolūcija svinēja savu uzvaru un pie varas nāca brāļi Fidels un Rauls Kastro, kā arī viņu cīņu biedri no “Grandma” laivas, ar Ernesto Gevaru priekšplānā. Par industrijas “nāves dienu” to sauc tāpēc, ka jaunā vara pēcāk (1962. gadā, kas arī figurē kā Kubas cigāru “nāves gads”) nacionalizēja visas cigāru fabrikas (tāpat kā visus pārējos uzņēmumus) un šīs nozares labākajiem fabrikantiem nācās pamest valsti, jo tika atņemts viņu darbs un īpašums, kā arī nevarēja zināt neseno “barbudos” tālākos plānus attiecībā pret uzņēmējiem.
Šī Kubas cigāru industrija izformēšana deva startu daudzu citu valstu cigāru nozares uzplaukumam, jo kubieši atvēra savas fabrikas kaimiņvalstīs, taču pašā Kubā cigāri arī nepazuda un kļuva par vienu no galvenajām eksporta precēm (arī uz šo brīdi cigāri veido teju 20% no Kubas eksporta), tāpēc valsts, precīzāk, “Cubatobacco”, valsts kontrolēts uzņēmums, kas atbild par visu valstī saražoto tabakas produkciju, arī kontrolē to, kas tiek eksportēts un, pretēji citām valstīm, līdz pasaules tirgum nemaz nenonāk vidējas vai zemas klases produkcija. “Cubantobacco” meitas uzņēmums “Habanos S.A.”, kas atbild tieši par cigāriem, ļoti rūpīgi pieiet pie sava zīmola veidošanas un tā kādus cigārus pārdot un kādus nē (tajā skaitā ilgu laiku “pieturot” pie sevis arī premiālās markas, kas kalpo kā dāvanas valdību līmeņu sanāksmēs). Īsāk sakot – notiek “cigāru cenzūra” un tiek tirgoti vien premiālie zīmoli, kamēr citas valstis ir pārstāvētas ar visplašāko produkcijas klāstu.
Protams, kāds vecāks cigāru pazinējs teiks – “Nu, ko tu te stāsti, tagad Kubas cigāru kvalitāte ir kritusies un agrāk bija labāk!”
Nenoliedzami, ar kubiešu cigāriem problēmas ir. Tas nav “zelta standarts” un tos nevar likt Svaru un mēru palātā kā etalonus, taču ir vairākas lietas, kam jāpievērš uzmanību.
Pirmkārt, cigāri ir lauksaimniecības produkts un, lai arī klimats ir labvēlīgs un audzētāji zinoši, var nebūt īsts ražas gads un izejvielu kvalitāte nebūs īstā. Un arī kopumā – cigāri nav “copy-paste” produkts. Tas ir roku darbs un tam ir raksturīga nevienmērība. Tas ir normāli. Otrkārt, izplatītāji – cigārs, lai to saglabātu maksimāli labā kvalitātē, ir diezgan prasīgs produkts un pārvadāšanas vai uzglabāšanas laikā tas vienkārši var sabojāties. Nu, tāpat kā piens. Treškārt – pieprasījums pēc Kubas cigāriem ir tik liels, ka fabrikas patiešām arī “rauj uz pilnu banku”, kamdēļ cieš kvalitāte, tas ir nenoliedzami. Tiesa, pie šī paša punkta ir jāpiemin, ka to pieprasījumu, ko nenosedz oficiālie ražotāji, nosedz pagrīdes darboņi (precīzi dati par kontrfakta cigāriem nav pieejami, taču neoficiāli tiek lēsts, ka tādi ir katrs trešais). Tāpēc vēl ir ļoti liels jautājums vai smēķējot kādu Cohiba Siglo V, jūs smēķējat tieši to, nevis pagrīdes darboņu variāciju par tēmu.
Visbeidzot, stāsti, ka agrāk kaut kas bija labāks nekā tagad ir tikai normāli, jo jaunībā viss liekas foršāk, spilgtāk, labāk. Gadiem ejot, palielinās ne tikai mūsu neapmierinātība ar notiekošo (un, starp citu, var samazināties arī garšu un smaržu jutība), bet arī pieredze, mēs kļūstam kritiskāki, tāpēc cigārs, kas 25 gados likās izcils, 50 gados jau tāds noteikti neliksies. Savukārt valsts/valdība ir pirmā ko var kritizēt, tāpēc tiek arī kubiešiem.
REKLĀMA
Protams, ka bez reklāmas, ko jau sen ir nodēvējuši par progresa dzinuli, nevarētu izveidoties nu jau leģendārais Kubas cigāru stāsts. Reklāma patiešām ir nostrādājusi ļoti labi, taču ar piebildi, ka vislielāko ieguldījumu šajā reklāmā deva tie, kuriem, vismaz pēc viņu pašu iedomātā, bija jāiznīcina ne tikai Kubas tabakas ražošana, bet visa valsts ekonomika.
Te gan jāatkāpjas un jāveic neliels ceļojums vēsturē, proti, jāatceras, kas bija Kuba pirms šajā valstī pie varas nonāca brāļi Kastro ar saviem domubiedriem. Faktiski valsts, kuru vadīja izteikti pro-amerikāniska valdība Fulhensio Batistas vadībā, eksistēja kā neoficiāls ASV štats uz kurieni atpūsties devās tā laika “sabiedrības krējums”.
Mainoties varai un politiskajai iekārtai valstī, protams, ka attiecības starp ASV un Kubu pasliktinājās, bet teju divas 1962. gada nedēļas ilgusī Kubas krīze šīs attiecības pārcēla jaunā līmenī, proti, ASV prezidents Džons Kenedijs, pats pirms tam gan iepērkot pamatīgu Kubas cigāru partiju, pasludināja absolūtu tirdzniecības attiecību pārtraukšanu, kas nozīmēja, ka ASV iedzīvotājiem vairs nebija pieejami arī Kubas cigāri.
Un kas gan var būt labāka reklāma precei kā tās piespiedu aizliegšana? Produkts, kas jau sen sevi ir pierādījis kā augstas kvalitātes manta, nu kļuva nepieejama ne tikai cenas, bet arī aizliegumu dēļ (šobrīd gan šie likumi ir mīkstināti un pašpatēriņam amerikāņi drīkst ievest cigārus no Kubas), kas, protams, tos smēķētāju aprindās padarīja par kulta lietu. Laikam ejot un cigāriem kļūstot populārākiem (ASV vēl aizvien ir lielākais cigāru tirgus pasaulē), šis kults tikai pieauga līdz vienā brīdī tika aizmirsti tā cēloņi un atstāts tikai viens pats fakts – Kubas cigāri ir dārga un sasodīti elitāra manta.
Tajā pašā laikā valstīs, kurās Kubas līderi bija īpaši gaidīti viesi un “tovarišči”, cigāri tika pārdoti pašos parastākajos tabakas kioskos, nonākot tur kā Kubas kompensācija par PSRS “jumtu” attiecībās ar ASV. Cita lieta, ka ne visi šejienes pīpmaņi saprata kas ir cigārs, bet pārdevēji nesaprata, ka cigārus nevar pārdot kā cigaretes, izliekot vitrīnas saulē, tāpēc daudziem pirmā iepazīšanās ar kubiešu torsedoru darbiem kļuva arī pēdējā.
Protams, ka ne jau Kenedija uzliktais embargo bija vienīgā reklāma cigāriem, arī klasiskie reklamēšanas kanāli tika izmantoti, taču, kā jau premiālo preču tirgū tas ir bieži redzēts, par labāko reklāmu kalpoja pati prece un tā, jāatzīst, savu marku turēja visos laikos. Par populārākajiem reklāmas veidiem var minēt cigāru bāru tīkla “La casa del Habano” izveidi (tāds bija arī Rīgā, bet nu ir “The Oak Lounge”), kā arī ikgadējo “Habanos festival”, jeb Kubas cigāru festivālu, kur plašāka publika tiek iepazīstināta gan ar esošo cigāru sortimentu, gan ar jaunumiem.
IZPLATĪŠANA
Visbeidzot – izplatīšana. Viena lieta ir cigāru ražošana, otra – to izplatīšana pa visu pasauli un paši kubieši, vienreiz pamēģinājuši paši, labi saprot, ka otrais punkts nav par viņiem, tāpēc te palīgā ir nākuši spāņi un lielās kompānijas, t.i., “Imperial Brands” meitas uzņēmums “Altadis” (2019. gada vasarā gan tika paziņots, ka “Imperial Brands” vēlas pārdot savu meitas uzņēmumu). Spāņiem patiesībā vispār ir liela ietekme uz Kubas cigāru industriju, jo tieši spāņi bija tie, kas atveda uz Eiropu tabaku un arī dibināja pirmās cigāru fabrikas.
Kāpēc izplatīšana ir svarīgs faktors visā šajā stāstā? Tāpēc, ka arī tā tiek stingri kontrolēta un katrā reģionā ir savi cigāru izplatītāji, kas ļauj ne tikai tos uzraudzīt, bet arī caur tiem izplatīt īpašus cigārus, kas paredzēti konkrētam reģionam, t.i., “Habanos S.A.” pamata sērijas cigārus ligadori uzlabo priekš konkrēta reģiona un pārdod tos tikai tajā – Francijā, Itālijā, Krievijā un ir arī izveidots Skandināvijai un Baltijai paredzēts cigārs Rafael Gonzales North Star.
VAI IR TĀ VĒRTS?
Raksta sākumā tika minēts, ka katram kungam būtu jāspēj orientēties kvalitātē, tāpēc loģiska ir stāstījuma noslēdzošā sadaļa – vai Kubas cigāri patiešām ir tik izcili un tiem nav konkurentu?
Atbilde uz šo jautājumu nebūs īsa un, iespējams, kādu pārsteigs.
Kubas cigāri nav nekāds pasaules brīnums, tā ir parasta prece. Jā, kopumā kvalitatīva, taču uz šo brīdi daudzās Karību jūras baseina valstīs un arī Dienvidamerikā ražo ļoti labus un kvalitātes ziņā līdzvērtīgus cigārus un pašlaik, runājot par cigāru industrijas grandiem, izceļ “Lielo trijnieku” – Kubu, Dominikānas Republiku un Nikaragvu. Aiz šī trijnieka arī nav tukšums un seko Hondurasa, Ekvadora, Brazīlija, kuru audzētā tabaka tiek izmantota premiālās klases cigāru ražošanā.
Cik labi ir šie ārpus Kubas ražotie cigāri? Nu, te arī ir šis pārsteiguma moments… . Prestižākais cigāriem veltītais žurnāls “Cigar Aficionado” ik gadu nosauc labākos cigārus, veidojot Top-25 izlasi, un līdz šim ir bijušas 15 šāda veida izlases, t.i., ir arī noteikti 15 gada labākie cigāri. Šo piecpadsmit gadu laikā tikai trīs reizes par gada labāko cigāru ir nosaukts Kubas ligadoru un torsedoru veikums. Astoņos gadījumos, jeb biežāk nekā 50%, pie uzvaras ir tikuši Nikaragvas pārstāvji, trīs reizes balva tika sūtīta uz Dominikānas Republiku, bet 2011. gadā uzvarētājs bija no Hondurasas.
Protams, konkurss ir konkurss un tas neatklāj visu bildi, taču tas labi parāda tirgu un tendences, proti, Kuba ir svarīgs šī tirgus spēlētājs, taču nebūt ne vienīgais un nedz viennozīmīgi labākais.
Neapšaubāmi, ja kāds izdomā pamēģināt saprast “cigāru tēmu”, neiepazīties ar Kubas mantu būtu noziegums, jo, ja vien izvēlēts pareizais cigārs, tas var kalpot kā labs atskaites punkts, lai saprastu kas ir kvalitāte. No otras puses, principiāla pieturēšanās pie Kubas cigāriem ir smieklīga, ja vien jums nav kaut kāda īpaša premiālā ierobežotas tirāžas marka, jo arī citās valstīs ražo ne tikai labus, bet pat labākus cigārus nekā Kubā.
Cigāru iepazīšana ir nebeidzams process un tieši tāpēc tas ir aizrāvis tik daudz cilvēku visā pasaulē. Protams, ir labi atrast “savu marku”, šajā gadījumā konkrētā ražotāja konkrēto vitolu, taču tāpat ir ļoti aizraujoši meklēt jaunas garšas un aromātus, ko piedāvā dažādas cigāru fabrikas un patiesībā to ģeogrāfiskajai atrašanās vietai noteikti nav jābūt par noteicošo faktoru cigāra izvēlē.
Lai vēss dūms!
Redakcija
Es un mēs, un viss ap mums!
