Latvijas hokeja izlase 2021. gada Pasaules čempionātā ir aizvadījusi divus mačus, bet jau paspējusi saviem faniem dāvāt ļoti plašu emociju gammu – no eiforijas par ne tikai pirmo, bet arī “sauso” uzvaru pār Kanādu, līdz dziļdomīgiem klusuma brīžiem pēc pēcspēles metienos zaudētajai cīņai pret Kazahstānu. Vienīgais, ko šīs spēles sakarā vēl gribas pateikt – jaunajai un visjaunākajai paaudzei stāsti par to kā vienu dienu mūsu komanda varonīgi sitas un pārspēj pasaules hokeja grandus, bet otrā – zaudē pastarīšiem bija seno laiku pasaku līmenī, ko vairāk attiecināja uz pirmā modeļa (tiem, kas izcīnīja tiesības spēlēt elites grupā) izlasi, tad tagad šāds ieraksts CV ir arī esošajai paaudzei, bet faniem – atgriešanās šajā “retro” hokejā.
Šodien Boba Hārtlija vadītajai komandai trešā spēle čempionātā, pret šī turnīra izteiktajiem pastarīšiem un potenciālajiem autsaideriem, Itāliju.
Itāļus pie mums par hokejistiem nekad nav uzskatījuši. Viņi, nu, tie, “makaroņņiki”, jau tikai futbolu vien prot. Nu, lab, basketbols viņiem arī sanāk, bet nekādā gadījumā ne hokejs. Nu, kāds tad tai Itālijā var būt hokejs, ja tur ziema ir tikai kalnos.
Neskatoties uz šādiem bravūrīgiem paziņojumiem, hokejs Itālijā ir un par tā globālu nespēju nekas neliecina, lai arī, līdzīgi kā kazahi, arī itāļi ir tā sauktā “lifta komanda”, t.i., komanda, kas elites grupā spēlē ar mainīgām sekmēm, te no tās izkrītot, te – atkal atgriežoties atpakaļ. Jā, pašlaik itāļi nepiedzīvo savus labākos laikus hokejā, jo pēdējo 15 gadu laikā, t.i., kopš iepriekšējā PČ, ko uzņēma Latvija, viņi elites grupā ir spēlējuši deviņas reizes, taču izcīnījuši tikai trīs uzvaras. Tiesa, tikai vienu reizi viņi nebija spējīgi atgriezties elites grupā uzreiz, pēc gada.
Kas vispār ir Itālijas izlase un kas to vislabāk raksturo? Jau daudzus gadus Itālijas hokeja izlasi raksturo… kanādieši. Jā, jāsaka, ka atkal kanādieši, kas ir “iefiltrējušies” kādas citas, mazāk spēcīgas, izlases sastāvā. Taču, ja Kazahstānas izlase šos kanādiešus piesaistīja ar tenge kalniem, tad itāļu kanādiešiem, tomēr, ir etniskā saikne ar valsti, kuru pārstāv, jo parasti tie ir itāļu emigrantu bērni, kas pēc junioru un/vai zemāko līgu hokeja skolas “absolvēšanas” dodas uz Eiropu un Itālija viņiem ir diezgan populārs variants.
Patiesībā tādu kanādas-itāļu NHL ir ļoti daudz, jo, piemēram, pat šī gada Kanādas izlases ģenerālmenedžeris, Roberto Luongu, ir viens no viņiem, taču līdz Itālijas izlasei nonāk galīgi ne pirmā līmeņa zvaigznes, taču… gana labi hokejisti, lai tādām izlasēm kā Latvija nebūtu baigi viegli mači.
Latvijas izlases pirmā tikšanās ar itāliešiem elites grupas PČ notika jau pirmajā turnīrā, kad 1997. gada čempionātā itāļi bija mūsu otrie pretinieki. Pirmie bija amerikāņi, kuriem, kā toreiz teica, pieredzes trūkuma dēļ, mūsējie zaudēja ar 4:5, bet spēle pret Itāliju tika uztverta vieglāk un… vēl viens 4:5 un atkal “uz pieredzes rēķina“.
Šī spēle arī iezīmēja tādu maz kur pamanītu, taču tāpēc ne mazāk svarīgu tendenci – mači pret Itāliju mūsu izlasei nekad nav bijuši viegli. Gadu vēlāk, jau PČ turnīra otrajā posmā, kurā tikās visas trešo vietu ieguvējas, komandas cīnījās neizšķirti (1:1). 2002. gadā ar Itāliju mums bija jāaizvada kārtējā “būt vai nebūt” spēle un šoreiz, lai arī itāļi neslēpa, ka pirmos divus mačus ir “nolējuši” bez liela entuziasma, lai tikai sagatavotos spēlei pret Latviju, ne tajā vieglākajā mačā, tika izcīnīta pirmā uzvara (4:1).
Piecus gadus vēlāk, 2007. gadā, Maskavā, tieši Itālijas izlase bija tā, kas pielika punktu “vecā Dinamo izlasei”, jo Džiesons Cironī guva vārtus pagarinājumā un noformēja Itālijas izlases panākumu ar 4:3, aizsūtot latviešus cīnīties par palikšanu spēcīgāko sabiedrībā. Kā izrādījās vēlāk, tas ne tikai bija pēdējais PČ palikušajiem vecmeistariem – Leonīdam Tambijevam, Grigorijam Panteļejevam un Aleksandram Semjonovam, bet iezīmēja arī savdabīgu “pieņemšanas-nodošanas” rituālu, jo pret Itāliju vārtus guva tolaik jaunās paaudzes censoņi, Lauris Dārziņš (2) un Kaspars Daugaviņš, kas nu jau paši ir vai straujiem soļiem tuvojas veterānu statusam.
2010. gadā komandas tikās atkal un, lai arī rezultāts uz tablo vēstīja 5:2, kas liek domāt par pārliecinošu panākumu, divus pēdējos vārtus mūsējie guva mazāk kā trīs minūtes pirms mača beigām.
Vienīgā spēle, kas gan ritēja, gan noslēdzās ar tādu rezultātu, kādu no mūsu hokejistiem gaidīja katrā mačā pret Itāliju, bija 2012. gadā, kad mūsu izlase svinēja panākumu ar 5:0, taču šis panākums neiezīmēja nekādu “jaunu ēru”, jo 2017. gadā, kad komandas tikās kārtējā cīņā, Latvija pirmā nonāca iedzinējos un tikai nepilnu pusotru minūti pirms spēles beigām izrāva uzvaru ar 2:1 un pat 2019. gadā, kas kopumā bija ļoti neslikts, Latvijas izlase pa Itālijas vārtiem meta 65 reizes, taču guva tikai trīs vārtus, pēdējos no kuriem jau bez vārtsarga tiem priekšā.
Īsāk sakot – Itālijas izlase noteikti nav “ērts pretinieks” latviešiem, turklāt, pāris reizes mūsējie arī pašos negaidītākajos brīžos ir “dabūjuši pa degunu” no šiem, fanuprāt, “kaut kādiem makaroņņikiem”.
Vai šogad Itālijas izlase ir spējīga uz lielām lietām? Nē. Kāpēc? Atbilde būs visiem apnikusi – koronvīrusa dēļ. Šī liga piemeklēja arī Itālijas komandu, turklāt, ļoti plašā mērogā, kamdēļ tika izjaukta gatavošanās turnīram, gan arī ieviesa savas korekcijas sastāva komplektēšanā. Jau tas fakts vien, ka komandas trešajam vārtsargam, Damianam Klarā, ir tikai 16 gadi un viņš vēl ne reizi nebija uzspēlējis pat U-18 izlasē, ir gana daudznozīmīgs.
No otras puses, katrā no diviem aizvadītajiem mačiem, itāļi ir guvuši vārtus, pret vāciešiem pat četrus, kas ir tieša norāde uz to, ka pat pret Itāliju būs jāmet iekšā.
Kas ir jāizdara Latvijas izlasei, lai nepieļautu sestdienas vakara scenāriju? Pirmais un galvenais – uzbrukums. Par to tika runāts pārbaudes spēlēs, par to var runāt arī tagad, jo nav parādījušies kaut kādi jauni varianti vai spēles momenti, kas liktu domāt, ka uzbrucēji pēkšņi metīs iekšā. Kaut gan, štrunts ar to mešanu iekšā, pret Kazahstānu pat metienu bija pārāk maz.
Pirms spēles ar Kanādu minēju, ka fiziskā sagatavotība būs atslēga visa čempionāta garumā un spēle pret kazahiem to pierādīja – mača otrajā pusē mūsējie vienkārši tika noskrieti (un kopumā komanda izskatījās tā, kā pirmsmača apskatā minēju, ka tai NEVAJADZĒTU izskatīties). Ok, tā mums bija otrā spēle divās dienās, kamēr Kazahstānai – debija, taču kopumā tas jau neko nemaina un Latvijas komanda vēl aizvien ne tuvu nav savas fiziskās formas pīķī
Atslēga veiksmīgai spēlei pret Itāliju? Vārti. Gūtie. Ir jāiemet pāris ripas jau pirmajā periodā, kam būtu jādod pārliecība par saviem spēkiem. Itālijas izlase šogad, protams, nav komanda, kas varētu pārsteigt, taču, jo ilgāk viņu vārti paliks neieņemti, jo lielākas iespējas “uzrauties” atkal.
Redakcija
Es un mēs, un viss ap mums!
