2006. gada Pasaules hokeja čempionāta pirmajā spēlē Latvijas hokejisti pārtrauca vienu galīgi nepatīkamu sēriju, proti, līdz sava pirmā mājas PČ pirmajai spēlei, mūsējie bija zaudējuši visās čempionāta pirmajās spēlēs, taču Arēnas Rīga ledus palīdzēja vispirms Aleksejam Širokovam iemest vārtus Čehijas “mājiņā”, bet vēlāk jau visai komandai – nosargāt neizšķirtu.
15 gadus vēlāk Latvijas komanda pārtrauca vēl vienu nepatīkamu sēriju, proti, pirmo reizi apspēlēja Kanādas valstsvienību.
Par šo spēli jau daudz tika pateikts, vēl vairāk – tiks pateikts, tāpēc gari un plaši atkal par to rakstīt nav lielas vajadzības, jo, neskatoties uz visu fonu, paliek tikai rezultāts un tas ir 2:0 Latvijas labā. Protams, ka, ja mēs ļoti gribētu, tad varētu atrast pilnīgi loģiskus un objektīvus iemeslus kāpēc iznākums ir tieši tāds un liela daļa no šiem iemesliem būtu drīzāk kanādiešu mīnusi, nevis latviešu plusi, taču pašlaik tā jau ir lirika.
Mājas sienas, ar līdzjutējiem tribīnēs vai bez tiem, bet, kā izrādās, palīdz. Taču, lai arī cik liela eiforija pašlaik valdītu un kāds jau raksta iesniegumu par medaļu, ja ne čempionāta, tad vismaz valsts mēroga, piešķiršanu hokejistiem, PČ ir tikai sācies un šodien Latvijas izlasi gaida vēl viens pārbaudījums, kas, protams, nav tik prestižs kā Kanādas izlase, taču var izrādīties ļoti ciets rieksts – Kazahstāna.
Ko Latvijas hokeja līdzjutējs zina par Kazahstānas hokeja izlasi? Visbiežākā atbilde būtu – tas jau tas pats Nursultanas “Barys” vien ir! Taisnība viņam jau arī būs, jo, kamēr pie mums onkuļi uzvalkos stāsta par “bāzes klubu”, ar pirkstu norādot Rīgas “Dinamo” virzienā, Kazahstānā “Barys” tiešām tāds arī ir. Vai tas ir labi vai slikti? Nu, ir dažādi.
Protams, ka “bāzes klubs” sniedz iespēju nedomāt par tādām ikdienišķām lietām kā saspēlēšanās (čau, Kanāda!) un tas komandas spēles līmenis ir skaidri zināms. No otras puses, mēs sakām “Barys” un domājam “Kazahstānas izlase”. Mēs sakām “Kazahstānas izlase”, bet domājam “Barys”. Tieši tā, jo KHL komandas komplektācijas īpatnības ir… īpatnējas. Proti, visiem ārzemniekiem, kas vēlas uzspēlēt par kaudzīti ar tenge, līdz ar līgumu uz galda tiek nolikta pase – sak, tas ir komplekts. Protams, ka daudzi, parasti savu nacionālo izlašu kandidātu lokā netikušie vai tur bijuši vien epizodiski un galīgi ne uz svarīgākajiem mačiem, piekrīt.
Tāpēc nav nekāds brīnums, ka pret Latviju Kazahstānas formās izies trīs kanādieši, septiņi krievi un viens zviedrs. Tas arī nav viss, jo vairāki citi kandidāti, ieskaitot vārtsargu Henriku Karlsonu un uzbrucēju Naidželu Dousu, atteicās no dalības PČ. Kurš veselības, bet kurš – “Barys” neiedotā līguma dēļ. Jā, tā ir šāda “bāzes kluba” medaļas otrā puse.
Kas vispār ir Kazahstānas izlase? Tā ir ļoti neparedzama komanda. No vienas puses, mēs runājam par nopietnu KHL komandu, kas ir regulāri izslēgšanas maču dalībnieki, no otras – tā ir komanda, kas līdz šim pēdējo reizi PČ elites grupā spēlēja 2016. gadā un pēdējo 15 gadu laikā ne reiz nav spējuši saglabāt vietu spēcīgāko sabiedrībā divos secīgos turnīros, taču divreiz, ieskaitot periodu no 2017. līdz 2019. gadam, uz trim gadiem “iestrēga” pirmās divīzijas A grupā, ko pie mums vēl aizvien dēvē par “bē grupu”.
Tāpat tā ir komanda, kas olimpiskajās spēlēs pēdējo reizi piedalījās vien 2006. gadā, bet pēdējos kvalifikācijas turnīros vienmēr kāds viņiem aizlika kāju priekšā, svaigākajā reizē to izdarīja “kaut kāda” Polija.
Ok, tam visam ar Latvijas hokeju nav saistības, kā mūsējiem ir gājis ar Kazahstānu? Ja mēs par atskaites punktu paņemam turnīru ar nosaukumu Pasaules čempionāts, tad gājis ir diezgan labi, taču ne pārāk pārliecinoši.
Elites divīzijas PČ ietvaros Latvija ar Kazahstānu ir tikusies četras reizes un izcīnījusi četras uzvaras – perfekti… ja neskatās kādas bija spēles. Pirmajā cīņā, tālajā 1998. gadā, vienīgajā ir fiksēta pārliecinoša uzvara (7:2), taču trīs tālākajās spēlēs cīņa ir bijusi ļoti saspringta.
2004. gadā Latvija uzvarēja ar 3:1, kas izskatās tīri labs rezultāts, taču kazahi vadībā izvirzījās pirmie un tikai trešajā periodā, pēc Aleksandra Ņiživija metiena, Latvija rezultātu izlīdzināja, bet uzvaru nodrošināja pēdējās piecās minūtēs divi gūtie vārti, ko noformēja Sergejs Žoltoks un Vjačeslavs Fanduļs.
Desmit gadus vēlāk senie paziņas satikās atkal un Latvija atkal vinnēja, taču šoreiz ar 5:4. Rezultatīvā spēlē mūsējiem panākumu atnesa Jura Štāla pēdējā periodā gūtie vārti, bet līdz šim pēdējā savstarpējā cīniņā, 2016. gada PČ, Latvija svinēja panākumu ar 2:1 un svinēt tiešām bija ko, jo atkal, tikai trešajā periodā, precīzāk, atkal teju piecas minūtes pirms mača beigām tika panākta uzvara, svarīgos vārtus iemetot Mārim Bičevskim.
Līdz ar to, lai arī Latvijas izlase ir aizvadījusi labu pirmo maču, šodien tam nav nekādas nozīmes, jo, pirmkārt, par uzvaru pret Kanādu dod tieši tik pat punktus cik par uzvaru pret Kazahstānu, otrkārt, kazahiem tā būs pirmā spēle un uz svaigām emocijām un “svaigākām kājām” viņi var nospēlēt labāk, turklāt, ambīciju viņiem ar netrūkst, jo pirms turnīra tika paziņots, ka, ne vairāk, ne mazāk, bet viņi brauc pēc zelta!
Kas ir jādara Latvijas komandai, lai turnīru turpinātu uz pozitīvas nots? Lai arī 2:0 pret Kanādu ceļ spārnos, ir jāatzīmē tās objektīvās lietas, kuras pret kazahiem var nospēlēt negatīvu lomu – momentu realizācija. Protams, ir dīvaini runāt par momentu realizāciju pēc uzvarēta mača pret Kanādu, taču, jā, Latvija varēja iemest vairāk, kā minimums, tukšos vārtos, bet arī ar Dārsiju Kemperu savā pozīcijā, latviešiem bija iespējas.
Otrs moments – jāspēlē no pirmā numura pozīcijām. Pret Kanādu Latvija spēlēja kā “underdogs”, jeb pastarīši un uz nenovērtēšanas rēķina, varbūt, ieguva kādas dividendes, taču pret Kazahstānu, savās mājās, turklāt, pēc tādas lielas uzvaras, ir jārāda favorītu spēle. Nevar un nevajag gaidīt, pretinieku kļūdas, bet jāiet uz priekšu un jāmet pašiem. Šāda pasīvā spēle Latvijas hokejam ir atnesusi daudz galvas, zobu un vēdera sāpju, sevišķi pret šķietami “vājajiem” pretiniekiem. Šodien šādu spēli nesapratīs.
Savukārt līdzjutējiem ir jāatceras 20 gadus vecie notikumi, kad Ķelnē pēc fantastiskas uzvaras ar 2:0 pret ASV, Latvija nākamajā spēlē tikās ar “kaut kādu” Ukrainu? Ar ko tas beidzās? Ar 0:3 Artūra Irbes vārtos jau pēc pirmā perioda, 2:4 spēles beigās un ļoti sarežģītu cīņu par palikšanu elites grupā, kur tika fiksēti divi neizšķirti, bet vienīgajā uzvarētajā mačā, pret Japānu, mūsu komanda pat pamanījās nonākt iedzinējos.
Īsāk sakot – uzvara pār kanādiešiem ir ļoti skaists ieraksts turnīra tabulā un CV, taču gaisa pilis nav jābūvē, vismaz ne pēc pirmās turnīra spēles, jo, lai vai cik grandioza un vēsturiska tā ne būtu, tas viss aizmirsīsies, ja turnīra turpinājums būs tāds kā pirms 20 gadiem. Ceram, ka nē!
Redakcija
Es un mēs, un viss ap mums!
