Mums katram ir savs “obligāti izdarāmo” lietu saraksts. Vai tas ir lēciens ar izpletni, vai brauciens ar burulaivu, vai jebkas cits. Man, kad biju vēl pavisam mazs un ne tikai skolā vēl negāju, bet pat dārziņš man bija tikai perspektīvā, es skaidri zināju, ka vēlos trīs lietas – kāršu kavu, mašīnu un pistoli.
Kāpēc tieši šāds komplekts? Domāju, ka, atskaitot no šī trio kārtis, katrs tā laika (90. gadu pirmās puses) puika gribēja gan auto (šī gribēšana, protams, tika vizualizēta ar “Turbo” košļeņu ieliktni), gan, saskatījies tā laika populārākos “bojevikus”, pistoli (gan jau, ka gribēja arī automātu vai granātmetēju, bet pistole likās kaut kā reālāk un vieglāk sasniedzami).
No otras puses, man kaut kā sanāca, ka visas šīs gribēšanas diezgan ātri, tādā vai citādā formā, piepildījās, jo kārtis es dabūju pirmās un vēl pirms iešanas skolā. Pie sava auto, ja to tā var nosaukt, tiku jau 3. klasē, kad tēvs iegādājās un uzlaboja kartingu, bet šaujamierocis patiesībā mājās bija visu laiku, tiesa, tā bija gaisa šautene (ja nemaldos, tad ИЖ-22). Jāsaka uzreiz, ka drošības labad mājās tas tā arī netika pielādēts ar svina lodēm, taču plastilīna lodītes tāpat spēja pārliecināt par šīs šautenes spējām.
Ar šo Iž šauteni arī sākās mana interese (kas gan bija diezgan viļņveidīga) par ieročiem. Tēvs, cita starpā, arī interesējās par šo tēmu, un tāpēc mājās bija diezgan pabieza ieroču enciklopēdija, kuras galvenā atšķirība no daudzām citām grāmatām bija ar to pašu šauteni sataisīts caurums tās vidū. Neatceros, kā tas tapa, un visdrīzāk tas arī notika bez manas līdzdalības, taču šāds dizainiskais elements grāmatu noteikti padarīja daudz brutālāku.
Tad nu es to grāmatu ik pa laikam paņēmu un pāršķirstīju, jo tajā bija, lai arī melnbalti un grafikas stilā veidoti, šaujamieroču attēli, taču man tolaik tie likās ļoti interesanti, tāpēc es pētīju un salīdzināju. Vēlāk šauteni, kuru es vēlāk izmantoju, lai tiktu galā ar zirnekļiem, kas ik pa laikam parādījās dzīvoklī (viņiem nevajadzēja pat plastilīnu – tukšā gaisa šāviena bija vairāk nekā pietiekami), nomainīja jau jaudīgāka gaisa pistole, kuru es sāku “apgūt” klasē trešajā – pieaugušo uzraudzībā šaudīju pa plastmasas pudelēm.
Kādu laiku tas tā arī turpinājās, līdz šāda izklaide pazuda no mana dienas plāna, jo tā netraucēti pašaudīt sava mazdārziņa tālākajā stūrī, nebaidoties par īpaši likumpaklausīgu kaimiņu uzmanību, kas novestu pie problēmu rašanos, vairs nevarēja. Es gan ik pa laikam atcerējos par pistolēm un šaušanu, taču tā kā man tuvumā nebija nevienas brīvpiekļuves šautuves, tad nekur tālāk par atmiņām arī netiku, līdz 30 gadu vecumā, kad parādījās brīvāks laiks, izdomāju, ka jāaizbrauc līdz galvaspilsētai, lai tā pa īstam realizētu savu līdz galam nerealizēto sapni – šaut ar kaujas ieroci.
Izlaižot sagatavošanās posmu, kas sevī ietvēra gan dokumentu pārbaudi un reģistrāciju, gan šaujamieroču (Glock 17 un МЦ jeb Margoļina pistole) un munīcijas sagatavošanu, mērķu izvēli un uzstādīšanu, pievērsīšos galvenajam – savām pārdomām.
Pirmais, kā jau tam arī būtu jābūt, šaujamais, kas nonāca manās rokās, bija Margoļina pistole. Nepilnu kilogramu smagais ierocis, kurš šauj ar 5,6 mm kalibra lodēm, man atgādināja laikus, kad šāvu ar gaisa pistoli. Pārliecinoši, viegli, teju rotaļīgi un, ja jārunā pavisam godīgi, nebija sajūtas, ka tiktu šauts ar ĪSTU IEROCI, kas, protams, tāpēc, ka Margoļina pistole ir mazkalibra šaujamierocis, kas vairāk ir domāts sporta šaušanai un šaušanas apmācībām, kur pagājušā gadsimta 40. gados izstrādātā pistole (to ražo vēl aizvien, tajā pašā Iževskas ieroču rūpnīcā, kur manu pirmo šaujamo ИЖ-22) tiek plaši izmantota.
Nevar teikt, ka es biju vīlies, jo tieši to es arī gaidīju, un, protams, ka pilnīgiem iesācējiem (es sevi vairāk pieskaitu tieši šai grupai) kā “iesildīšanās” ierocis tas bija tieši laikā. Tiesa, vēl pirms ienākšanas šautuvē man daudz interesantāks un gaidītāks likās Glock-17. Kāpēc? Iespējams, te atkal nospēlēja mana bērnības dienu laika aizraušanās ar spriedzes filmām, taču Gloks tajās bija redzams ļoti bieži. Protams, tā spējas tika pārspīlētas, un to pavadīja daudzi mīti, taču tieši tāpēc šī savam laikam unikālā ieroča izmēģināšana man likās īpaši interesanta.
Kas tie bija par mītiem un kāpēc ierocis ir unikāls? 9 mm kalibra pistole, lai arī, salīdzinot to ar iepriekšminēto Margoļina ieroci, ir ievērojami masīvāka, svara ziņā ir teju identiskas, jo pilnībā pielādēts Glock-17 sver 0,9 kg. Iemesls tam ir daļēji no plastmasas veidots korpuss. Tas arī bija par iemeslu daudziem mītiem, viens no kuriem vēstīja, ka šo pistoli metāla detektori nevarot identificēt, t.i., tādēļ to ilgu laiku dēvēja par teroristu ieroci. Tāpat šajā Gastona Gloka pistolē ir izmantotas citas interesantas tehnoloģijas, ieskaitot interesanto drošinātāja sistēmu, kas ir iestrādāta pistoles gailī, – tikai veicot akcentētu uzspiešanu uz gaiļa, tiek izdarīts šāviens (tas gan savulaik radīja problēmas ASV policistiem, kas pieraduši pistoli makstī likt ar pirkstu uz gaiļa, kā rezultātā daudzi bija iešāvuši sev kājā).
Noslēdzot pistoles “tehnisko apskatu”, jāsaka, ka tas ir viens no populārākajiem pašaizsardzības ieročiem pasaulē (runā, ka civiliedzīvotāju sektorā katra otrā pistole ASV esot Glock ražojums, bet tam apstiprinājumu neatradu), tā ir vienkārša (sastāv tikai no 33 detaļām), izturīga un salīdzinoši lēta (pretēji tam, ko postulēja filmā “Cietais rieksts”, ka Glock pistoles esot ārkārtīgi dārgas).
Atgriežoties atpakaļ šautuvē, – par tām sajūtām šaujot. Es neesmu tāds baigi sentimentāls čalis, arī pacifistiskās ievirzes savās domās neesmu manījis, taču, paņemot rokās īstu ieroci, parādās tāda īsti ne baiļu, bet pārliecinoša cieņas sajūta, jo ir skaidra sapratne par to, ka tev rokās ir, lai arī maza un viegla, taču potenciāli līdz letālam iznākumam bīstama manta. Savukārt otrā doma, kas ienāk prātā, ir sava veida apbrīna par to, kā tādā mazā mantā var būt tik daudz jaudas.
Tehniski – viss, kas tika iepriekš lasīts par šo ieroci, apstiprinājās. Tas ir ērts un viegls, arī atdeve, kuru no šāda ieroča biju gaidījis lielāku, nebija tik spēcīga, kas pat tik nesagatavotam censonim kā man ļāva šaut diezgan brīvi, ērti un gana precīzi (tas jau ir polimēru materiāla nopelns). Kopumā sakot, es varu saprast tos cilvēkus, kuri šo Glock-17 pistoli sauc par labāko savas nišas ieroci. No otras puses, es, protams, nevaru apgalvot to pašu savas tikpat kā neesošās šaušanas pieredzes dēļ.
Kāds tad ir gala rezumējums par šo visu pasākumu?
Es kopumā saņēmu tieši to, ko gaidīju. Japāņiem esot teiciens “Lai vienu reizi dzīvē noderētu nazis, tas līdzi ir jānēsā visu dzīvi”. Šo teicienu gan es nedomāju šoreiz burtiski, taču tas man ir aizķēries prātā kā tāds labs skaidrojums, kā pamatot to, kāpēc es vēlos darīt tā un ne citādāk, kāpēc es vēlos pamēģināt ko jaunu. Šajā gadījumā tā ir iepazīšanās ar ieročiem. Tā, protams, nav nekāda prasme ar to darboties, līdz tai vēl ir ļoti tālu, taču dzīvē situācijas var būt dažādas un tām nav pat jābūt saistītām ar ieročiem vai šaušanu. Šādās situācijās parasti ieguvējs ir tas, kurš ir gatavs un kuru nevar “paķert uz pārsteigumu”. Šaušana vai pat šaušanas treniņi noteikti ir tā vieta un lieta, kur sevi ir jāpārbauda, kādam arī jāpārkāpj sev.
Tagad noteikti nesākšu stāstus no sērijas “Katram vecim ir jāpamēģina…” vai “Tie, kas neprot šaut, tie…”. Noteikti nē, jo ieroči ir diezgan specifiska tēma, un nebūt ne visus tā uzrunā. Tajā pašā laikā, tie, kuri vēlas pamēģināt, kā tas ir – šaut “pa īstam”, tie droši var doties uz šautuvi un izmēģināt savus spēkus, kā arī, zināmā mērā, pārbaudīt sevi, jo ikdienas dzīvē šādas sajūtas, šādu emocionālo stāvokli, nomodelēt ir diezgan sarežģīti.
Redakcija
Es un mēs, un viss ap mums!
