Nebūs ļoti melots, sakot, ka viskijs ir pats populārākais stiprais alkoholiskais dzēriens pasaulē. Tā ir gan mūsdienu dzērienu mode, gan nezūdošā klasika, turklāt tā dažādība gan pēc izejvielām, gan tehnoloģijām, gan ģeogrāfijas, ļauj katram šajā dzērienā atrast ko interesantu.
Taču, tas nekādā gadījumā nav iemesls neinteresēties par citiem dzērieniem, vēl jo vairāk, ka arī tādā lietā kā stiprie alkoholiskie dzērieni, pastāv mode un svaigākās tās tendence rāda, ka “atdzimšanu” piedzīvo zem “Jautrā Rodžera” karoga apvienoto razbainieku, t.i., pirātu, labākais draugs – rums.
Ja ar viskija pasauli liela daļa pa pēdējiem 10 gadiem ir iepazinusies, tad popularitāti uzņemošais rums nav gluži zināmākais dzēriens, tāpēc, lai sagatavotos “lielajam ruma sprādzienam”, piedāvājam Tev nedaudz informācijas, kas Tev var noderēt, iepazīstoties ar šo Karību jūras reģiona pērli.
Kas ir rums?
Ja ar viskiju viss ir ļoti sarežģīti, jo ir stingra reglamentācija, kas ir un kas nav viskijs, kas ir skočs, kādiem dzērieniem ir tiesības saukties par burbonu utt., tad ar rumu viss ir maksimāli vienkārši, jo rums ir viss, kas tiek saražots no cukurniedru cukura vai to pārstrādes produktiem. Tas gan nenozīmē, ka nav absolūti nekādu noteikumu par to kā rums būtu jāgatavo, taču tie katrā valstī ir atšķirīgi, tāpēc rums var būt kā 35-grādīgs dzēriens, tā 75-grādus stipra “nelabā nāve” (alternatīvais ruma nosaukums). Atšķiras arī skatījums uz to vai rums ir jānogatavina mucās vai nē, tāpēc variāciju par ruma tēmu ir milzīgs daudzums.
Ražošanas process arī nav stingri reglamentēts, taču pastāv tradīcijas. Bijušajās Lielbritānijas kolonijās izmanto tā saukto “pot still”, jeb destilācijas kolbas, metodi, kamēr Spānijas ietekmes zonā esošajās teritorijās izmanto nepārtrauktā cikla kolonnu. Kāda ir atšķirība? Jamaikas, Barbadosas, Trinidadas utt. rumi ir ar daudz izteiktāku garšu un aromātu, kamēr Kubas, Venecuēlas, Gvatemalas utt. rumi ir maigāki un neitrālāki.
Vienīgais, kas jāpatur prātā – izšķir 2 ruma veidus. Viens, kas atbilst absolūtajam vairākumam tirgū nopērkamo dzērienu, ir industriālais, jeb rums, kas tiek ražots no melases (cukurniedru pārstrādes produkta), bet otrs ir tā sauktais zemnieku rums, ko ražo tieši no cukurniedru sulas. Otrais variants ir diezgan specifisks un aizņem ne vairāk kā 5% no tirgus, taču Martinikā un Brazīlijā pēc būtības līdzīgi dzērieni ir gana lielā cieņā.
Kad dzēriens sagatavots, tad to gaida nākošais posms – nogatavināšana, kas var būt divējāda. Pirmā paredz tā turēšanu tērauda rezervuāros, bet otrā, līdzīgi kā viskijam, ozolkoka mucās. Taču, ja viskija gatavināšanai izmanto noteikta vecuma lietotās mucas (vai jaunas, ja runājam par burboniem), tad ruma gadījumā arī te viss ir daudz demokrātiskāk, jo tiek izmantotas kā heresa, tā viskija mucas.
Te gan ir viena būtiska atšķirība starp rumu un viskiju vai brendiju, proti, ja divi pēdējie dzērieni ir “jo vecāki, jo labāk”, t.i., ilgāk gatavināts dzēriens tiek vērtēts augstāk, tad ruma gatavināšana reti kad ir lielāka par pieciem gadiem. Skaidrojums tam ir ļoti vienkāršs – karstajā Karību jūras klimatā iztvaikošanas procents, jeb, “eņģeļa daļa”, ir daudz lielāka nekā, piemēram, skarbajā Skotijas klimatā. Tāpēc ilga dzēriena turēšana mucā nav vēlama. Tas gan nenozīmē, ka ilgi nogatavinātu rumu nav. Tie, protams, ir, taču tā nav vispārizplatīta prakse un šie dzērieni jau klasificējami kā ļoti īpaši un, attiecīgi, arī dārgi.
Cena, starp citu, arī ir viena no atšķirīgajām ruma pazīmēm. Protams, ka mūsu dienās ir dārgi un ļoti dārgi rumi, taču sākotnēji rums bija nabagu dzēriens, kuru lietoja ne tikai pirāti, bet arī cukurniedru plantācijās strādājošie vergi. Taču nav tā, ka mūsdienās labs rums būtu ekskluzīvs un dārgs dzēriens. Salīdzinot tā cenas ar brendiju vai viskiju, iespējams, rums būs mazliet izdevīgāks, jo baudām dzēriena marku cenas vidēji ir tur pat, kur sākas pieklājīgu skotu viskiju cenu lapa.
Runājot par nogatavināšanu un dzēriena izvēli, ir jāapskata vēl vienu lietu, proti, rumu nosaukumu skaidrojumu, jo te daudzi “iekrīt”.
Kā jau zināms, ir gaišie, brūnie un tumšie rumi. Daudzi šo krāsu atšķirību skaidro ar dzēriena nogatavināšanu, t.i., jo tumšāks rums, jo ilgāk turēts mucā. Tā, protams, var būt, taču apzīmējumi “gold” un “black” nenorāda uz laiku, ko rums ir pavadījis mucā, bet gan uz tā iekrāsošanas intensitāti, t.i., cik daudz karameles ir pielikts, lai rums iegūtu savu krāsu.
Tāpat īpaši tiek izcelti “Overproof”, jeb paaugstinātās stiprības rumi, “Spiced”, jeb rumi, kuriem ir pievienotas garšvielas, lai paplašinātu to garšas buķeti utt. Ir arī tāds apzīmējums kā “Navy rum”, jeb jūrnieku rums, kas faktiski ir dažādu (Bajānas, Barbadosas, Trinidadas un Jamaikas) rumu sajaukums, kas vēsturiski radies no tā, ka jūrnieki piestāja šo valstu ostās un papildināja krājumus, jaucot mucās dažādus rumus.
“Rum” vai “Ron”?
Varbūt Tu jau sen esi iepazinies ar to kas tas rums tāds ir, taču vēl aizvien stāvot pie dzērienu plaukta veikalā īsti nevari saprast kāpēc uz vienas pudeles ir rakstīts “Rum”, uz citas – “Ron”, bet kaut kur tālumā esi pamanījis arī uzrakstu “Rhum”? Vai tās ir cukura plantācijas darbinieku analfabētisma sekas?
Patiesībā nē. Tie ir tikai dzēriena nosaukumi dažādās valodās. “Rum” izmanto angliski runājošajās zemēs, “Ron” ir bijušo spāņu ietekmes teritoriju ražotā dzēriena apzīmējums, bet tas “Rhum” ir vārds kā rumu sauc francūži.
Vai šiem apzīmējumiem ir kāda jēga? Neliela un ne absolūta. Proti, tā kā katrā reģionā ir savas dzērienu ražošanas tradīcijas un tehnoloģijas, par kurām jau minēts iepriekš, var pieņemt, ka pēc nosaukuma mēs varam saprast kādu virzienu pārstāv konkrētā pudele. “Rum” – blīvi, “eļļaini” rumi ar izteiktāku augļu garšu, “Ron” – viegli un ar ziedu notīm, “Rhum” – spēcīgi, ļoti aromātiski rumi ar zemes, zāles un puķu notīm.
Kā rums ir jādzer?
Tā kā rumi var būt dažādi, tad arī noteikumi, kas būtu jāievēro šī dzēriena patēriņā nav ļoti stingri. “Barbadosas ūdens” (vēl viens ruma nosaukums) ir angļu izgudrojums un, ja Tavā glāzē ir ieliets šāds dzēriens, tad to ir pieņemts dzert tā pat kā viskiju – tīrā veidā vai ar ledus gabaliņiem. Ja runājam par modi, tad ruma dzeršana tīrā veidā arī ir viens no trendiem. Patiesībā, tā kā tas ir gana spēcīgs un smags dzēriens, tad kokteiļiem tas nemaz nederēs.
Līdzīgs stāsts ir ar franču dzērieniem, kurus sauc par “Rhum”. Tie ir gana individuāli spēcīgi, lai sadzīvotu ar citiem, tāpēc tos var un vajag baudīt atsevišķi.
Spāņu rums, ko ražo Kubā, Venecuēlā, Dominikānā, pilnīgi pretēji, ir daudz vieglāks un saprotamāks “parastam cilvēkam”. Šie rumi arī ir populārāki, kā arī tā ir lieliska bāze dažādiem kokteiļiem. “Brīvā Kuba”, jeb “Cuba libre” (Rums + Kola + Laims) ir klasika, taču arī Mojito, Daiquiri un citi bāru bestselleri bez ruma nav iedomājami.
Runājot par kokteiļiem, to receptes visi var atrast Internetā, tāpēc mēs ar to kopēšanu nenodarbosimies, taču piedāvāsim kopējo skatu uz lietām.
Rumkola ir bāru klasika. Taču šo klasiku var papildināt, jo rums vispār labi sadzīvo ar gāzētajām limonādēm. Arī ar sulām, sevišķi – citrusaugļu sulām, ķiršu sulu. Ja ir vēlme sajaukt sarežģītākus kokteiļus, tad rumu var jaukt ar tieši tādiem pašiem liķieriem kā sulas.
Ruma stāsti
Svarīga jebkura zīmola sastāvdaļa ir arī stāsti, kas to pavada, vēsture un dažādi interesanti atgadījumi. Tas pircējiem parāda, ka viņi lieto nevis “ko pagadās”, bet cēlu dzērienu, kas pārcietis dažādus laikus, ietekmējis valstu un tautu likteņus utt. Beigu beigās, esot kompānijā, vienmēr vajag paturēt kādu interesantu stāstu par dzērienu, ko pašlaik baudi.
Piemēram, pasaules vēsture zina tādu parādību kā “Ruma trijstūris”, kas raksturoja jaunās un vecās pasaules ekonomiskās attiecības. Proti, no Āfrikas uz Karību jūras zemēm tika sūtīti vergi, no jaunās pasaules uz Eiropu sūta rumu. No ruma pārdošanas iegūto naudu izmanto, lai Āfrikā iegādātos vergus, kurus sūtīt uz Ameriku.
Jāsaka, ka ne jau rumu vergi ražoja, viņi strādāja cukurniedru plantācijās, no kura tad arī ieguva cukuru, kuru sākotnēji sūtīja gan uz Eiropu, gan Ziemeļamerikas kontinentālo daļu, taču ātri saprata problēmu – cukurs labi uzņem mitrumu, kas īsti nav labi, tāpēc, lai samazinātu zudumus, to uzreiz, jau uz vietas, pārdzina alkoholiskajos dzērienos.
Starp citu, tiek lēsts, ka vidējais verga mūžs cukurniedru plantācijā bija aptuveni viens mēnesis, taču pat šī laika bija gana, lai viņš “atpelnītu” savu vērtību vismaz četras vai pat visas piecas reizes.
Otrs stāsts varētu būt par tā saukto “Ruma diētu”. Varbūt, Tu ar draugiem ar šo apzīmējumu sauc ko citu, taču vēsturiskais stāsts ir cits. Proti, laikā, kad notika lielie ģeogrāfiskie atklājumi, tie jūrnieku un ceļotāju meklējumi bija diezgan haotiski, kas nozīmēja, ka pirms došanās ceļā, kuģis ir “jāsalādē” ar provīziju un dzeramo ūdeni. Taču ūdens diezgan ātri “saskāba”, tāpēc, lai to dezinficētu, tika izmantots rums, bet citu reizi rums arī aizstāja ūdeni.
Britu jūras spēkos šo “Ruma diētu” izbeidza vien 1970. gadā, kad ik dienu jūrniekiem pienācās 70 grami šīs ugunsdziras. Nav daudz, taču 1655. gadā, kad rumu oficiāli iekļāva jūrnieku racionā, dienā katrs varēja saņemt pat litru dzēriena, bet, ja nācās iesaistīties kādā kaujā, tad visiem pienācās arī papildporcija.
Savukārt priekš pavisam asiņainu stāstiņu faniem derēs skaidrojums kāpēc rumu sauc par “Nelsona asinīm”. Leģenda vēsta, ka pēc nāves Trafalgāras jūras kaujā admirālis Horacio Nelsons mājup tika atvests ruma mucā (piepildītā). Patiesībā gan viss izrādījās tikai daļēja taisnība – mucā viņu patiešām atveda, taču ne ruma, bet konjaka, taču… nu, kuram šīs vēsturiskās patiesības ir vajadzīgas?
