Ievadi meklēšanas atslēgvārdus un nospied Enter.

Latvijas sports pēdējos 30 gados ir bijis ļoti interesants un stāsts šoreiz nav ne par vietējo čempionātu batālijām, ne kādiem izcīnītajiem tituliem, bet to kā tas ir veidojies un kādi akcenti ir salikti starp svarīgajiem un mazāk svarīgajiem sporta veidiem.

Piemēram, bija laiks, kad Latvijā bija stingra pārliecība, ka NHL ir starp tiem čempionātiem, kuriem seko visā pasaulē, ka pasaules blakusvāģu motokrosa čempionāts ir, kā minimums, pielīdzināms prestižāko motoru sporta seriālu līmenim un tā tālāk, līdz beigu beigās nonākam pie tā, ka bobslejs, skeletons un kamaniņas ir sports, kuram aizgūtnēm seko līdzi desmitiem miljonu skatītāju.

Tieši par pēdējiem, nosaukšu tos par “renes sportiem”, arī ir runa. Precīzāk par to kā diezgan veiksmīga šo sporta veidu pašreklāma, kas reizināta ar šādiem tādiem panākumiem un kāpināta ar ziemas sporta veidu uzvaru badu, ir panākusi to, ka šis sporta veidu trio ir ieguvis tādu valsts līdzjutēju labvēlības statusu, ka nominālajā Latvijas sporta kanonā tiem būtu atvēlēti galvenie atvērumi.

Es tagad nemēģināšu pieķert kādu melos vai vēlamā uzdošanā par esošo, jo, kurš gan cits, ja ne paši renes sportu pārstāvji cels asti tam savam sunim? Patiesībā, ja kādā brīdī viņiem ies galīgi švaki, tad bobsleja, skeletona un kamaniņu sportu funkcionāri varēs droši organizēt apmācības citām federācijām kā “izsist” sev vēlamo.

RENES SPORTU VIETA PASAULĒ

Pēdējos gados gana daudz ir runāts par to, kas un kur ir renes sporta veidu kontekstā. Vieni to sauc par minoritāru sportu, citiem tas ir F1 uz ledus un visa ziemas sporta augstākais punkts.

Nav mans mērķis tagad kādu apvainot, tāpēc pievērsīšos sausai statistikai.

Ir tāds mīts, ka vienu bobsleja posmu, Siguldas, esot noskatījušies 58 miljoni skatītāju. Nu, skaisti, ne? Tiesa, ir jābūt grandiozā pakāpē lētticīgam, lai noticētu, ka to, kā kungi dīvainās ragavās brauc pa ledus cauruli ir noskatījusies vairāk kā četras reizes lielāka auditorija kā VISUS Anglijas futbola Premjerlīgas vienas spēļu kārtas mačus. Un, ja kas, arī Anglijā ir diezgan liela skepse vai viņu vietējā futbola līga ir tik populāra.

Kā situācijai varētu izskatīties reālāk? Balstoties uz šo sporta veidu federāciju pašu publicētajām relīzēm, kas gan arī liekas “aiz ausīm pievilktas”, var secināt, ka vienu Pasaules kausa posmu vidēji vēro (kopējais pieslēgumu skaits) ap 2.5 miljoniem skatītāju. Lielākā daļa no šiem skatītājiem gan ir vācieši.

Ja kādam liekas, ka, nu, labi, bet olimpiskās spēles, tur taču mūsu ragavu braucējus REDZ! PAMANA! ATCERAS! Gan jau, ka redz arī un pamana, taču nevajag arī domāt, ka visu OS auditoriju (kopumā – ap diviem miljardiem pieslēgumu) var droši attiecināt uz renes sportiem. Auditorija, protams, ir kādas divas reizes lielāka, taču, ja salīdzina kaut vai ar to pašu “nevienam neinteresējošo” NFL, tad ar visu “olimpisko faktoru”, parastu regulārās sezonas maču noskatās 4 vai pat 5 reizes vairāk skatītāju nekā olimpisko spēļu medaļu braucienus.

Pāris vārdus arī par to atcerēšanos gribas piebilst. Kad man sāk stāstīt par to kā sportisti nes valsts vārdu pasaulē un palielina tās atpazīstamību, man uzreiz ir pretjautājums – nosauc Mongolijas olimpiskos medaļniekus!? Līdz šim neviens nav spējis nosaukt kaut vienu. Arī ar sporta veidiem, kuros mongoļiem tie metāli (21. gadsimtā viņiem to ir vairāk nekā Latvijai) varētu būt, tik viegli neiet.

Vai arī, kā otrs variants, palūdzu nosaukt aktuālos loka šaušanas olimpiskos čempionus vai vismaz viņu pārstāvēto valsti.

Tad ir tāds liels jautājums – ja mēs nezinām par citām valstīm NEKO, par citiem, mums mazāk aktuāliem, sportiem nezinām NEKO, tad kāda mārrutka pēc cilvēki iedomājas, ka par mūsu sportistiem kāds zina? Lai arī daudziem ir tas idilliskais sapnis par OS, patiesībā tas ir milzīgs sporta festivāls un medaļu konveijers, tāpēc daudzi čempioni vispār paliek nepamanīti.

PANĀKUMI

Labi, kāds teiks, štrunts ar to atpazīstamību, bet mēs, mēs paši taču zinām, ka mums ir labi renes sportisti, kas cīnās un tiek pie medaļām, ka Martins Dukurs ir dominējošākais skeletonists visā sporta veida vēsturē, ka mums ir zelta medaļa OS!

Jā, protams, ka ir un, protams, ka tie visi ir labi sasniegumi. BET! Te atkal vajag uz lietām paskatīties atkāpjoties pa pussolīti atpakaļ. Mums medaļas ir, bet kā izskatās Latvijas renisti no malas, pasaules kopējā konkurencē.

Olimpiskās spēles

SportsZELTSSUDRABSBRONZAKOPĀRANGS
Kamaniņas01349./11
Bobslejs102310./15
Skeletons02027./11

Pasaules čempionāts

SportsZELTSSUDRABSBRONZAKOPĀRANGS
Kamaniņas0461010./15
Bobslejs123612./18
Skeletons61187./11

Pasaules kauss

SportsZELTSSUDRABSBRONZAKOPĀRANGS
Kamaniņas012310./11
Bobslejs4116216./9
Skeletons934166./10

Augstāk ir piedāvātas trīs tabulas ar mūsu renes sportistu panākumiem trīs svarīgākajos turnīros – olimpiskajās spēlēs, pasaules čempionātos un Pasaules kausā.

Neliels skaidrojums prasās pie kolonnas “RANGS”, jo tur ir atzīmēta vieta, kurā Latvija ierindojas pēc kopējā medaļu skaita All-Time konkurencē, kā arī tas cik valstis vispār ir tikušas pie medaļām. Tiesa, šajā reitingā ir iekļautas arī valstis, kas šobrīd vairs neeksistē – PSRS, kā arī VFR un VDR. Tas Latvijas pozīciju mazliet maina, taču ne attiecību pret kopējo medaļas izcīnījušo skaitu.

Kā redzams, tad stāsts par to, ka renes sporti atnes Latvijai daudz medaļu ir pareizs tikai daļēji, proti, medaļas tiešām ir un uz citu Latvijas sporta veidu fona tās arī tiek vāktas ļoti sparīgi, taču, kas tiek noklusēts, ka citiem arī tie “bļembaki” tiek un var teikt, ka globālā konkurencē Latvija atrodas vienā no pēdējām vietām starp valstīm, kuros šie renes sporti tiek aktīvi kultivēti (un kuros ir sava trase).  

KONKURENCE

Par konkurenci renes sportos runā daudz un dikti, sevišķu nežēlastību izpelnoties brāļiem Dukuriem, sak, nav jau liela māksla vinnēt sportā, kurā piedalās tik saujiņa trako. Tik radikāls savos spriedumos es gan nebūšu, jo ikvienā sportā, lai tik ilgi noturētos visiem priekšā, vajag smagi strādāt, taču, no otras puses, objektīvi, šļūkt no trases ar galvu pa priekšu vai arī jebkurā citā veidā, gribētāju ir maz, bet varētāju to darīt ātri un regulāri – vēl mazāk.

Protams, tagad var mērīties ar starptautiskās federācijas biedru skaitu, kas nav tā, ka būtu ļoti mazs, ar valstu pārstāvniecību dažāda līmeņa startos un tā tālāk, taču iepriekš demonstrētajās tabulās ir redzams cik valstis reāli cīnās par medaļām. Faktiski visos trijos gadījumos tās ir ne vairāk kā 10 valstis.

Pie konkurences gribētos arī piebilst, ka renes sporti ir tādi pus-tehniskie. Par īsti tehniskajiem tos saukt nevar, jo tehnikai nav nekāda papildus dzinēja, bet visādi citādi – no tehnikas ar ko sportists brauc ir atkarīgs pārāk daudz, lai teiktu, ka tikai sportista meistarība ir svarīga. Arī “mājas trases” faktors ir grandiozs.

Ja par pamatu ņem olimpiskās spēles, tad ir acīmredzami, ka ar labu tehniku un “piebrauktu” trasi pat ļoti viduvējs sportists var tikt pie medaļas, kamēr “dominējošākais braucējs sporta veida vēsturē” vispār paliek tukšā. Tā pat nav individuāla kļūda kāda, tā ir sistēma. Medaļas tiek “nopirktas”.

Noslēgumā – ko mēs no šī visa varam secināt? Ziemas sports pats pa sevi nav ļoti populārs, ja salīdzina ar vasarā spēlējamajiem, taču rene pat šajā visā pasākumā ir uzskatāma par nišas sportu ar ļoti šauru auditoriju, kas lielākoties bāzējas Vācijā.

Latvijas panākumi, lai arī uz vietējā sporta fona var izskatīties, ka tie ir grandiozi, drīzāk ir neizbēgamība, jo Latvija ir viena no 10 valstīm, kurās ir šiem sportiem nepieciešamā rene. Kā saka, pat, ja viss tiek darīts nepareizi, agri vai vēlu kāds “izšauj”, bet ja Latvijā ir gana labi speciālisti, tad būtu ļoti dīvaini, ja medaļu nebūtu.

No otras puses – tie panākumi ir ļoti nosacīti, jo Latvijas sportistu kopdarbs ļauj valsti ierindot kā vienu no pēdējām starp tām, kurās renes sporti tiek uztverti nopietni.

Ja pēc izlasītā kādam rodas sajūta, ka tas ir tiešs “uzbrauciens” renes sportiem, tad viņš neko nav sapratis. Nē, ar šiem sportiem viss ir kārtībā. Tie kopumā ir interesanti, tie noteikti prasa lielu ieguldīšanos, lai rezultāts būtu, ne katrs arī vispār uzdrošinātos nobraukt pa trasi pilnā ātrumā. Un, ja vien ir gribētāji ar to nodarboties, lai viņiem visiem izdodas!

Stāsts ir par to, ka, nepareizo uzsvaru dēļ, lielai Latvijas sabiedrības daļai ir radies uzskats, ka šie sporti ir kaut kas ļoti nozīmīgs pasaules sporta hierarhijā. Pārliecība, ka medaļa šajos sportos ir vienlīdzīga ar tituliem lielajos sporta veidos.

Mēģinot visu iepriekš rakstīto pateikt vienā teikumā – renes sporti ir latvieša vēlme pasēdēt pie viena galda ar vācu kungiem.

Atbildēt

No apps configured. Please contact your administrator.

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.