Ievadi meklēšanas atslēgvārdus un nospied Enter.

“Trakajiem pieder pasaule!” – šis apgalvojums ir ļoti labi nosēdies cilvēku apziņā un tiek lietots ik reiz, kad viņi redz kādu šķietami nereālu ideju vai kādu entuziastu, kura radošie plāni sniedzas tālāk kā ierastie rāmji. Taču vai esi kādreiz aizdomājies par tiem trakajiem, kuriem pasaule patiešām arī pieder? Vai šim teicienam ir ne tikai tāda skeptiskā nozīme, bet arī reāli pierādījumi – cilvēki, kuru sākotnēji trakās idejas ir izrādījušās ne tikai dzīvotspējīgas, bet noderīgas.

Mūsdienās šķiet pašsaprotamas tādas lietas kā televīzija un mobilie sakari, taču bija laiks, kad par šādām idejā daudzi smējās. Nemaz nesāksim runāt par dažādiem veiksmīgiem biznesiem, kas tagad, pat dažus gadus vēlāk, liekas maksimāli bezjēdzīgi. Piemēram? Piemēram spineru bums 2016. gadā.

Taču ne pa tik triviālām lietām tagad būs stāsts, bet gan par trim cienījamiem kungiem un vienu ne mazāk cienījamu dāmu, kuri bija apsteiguši laiku tiktāl, ka viņus uzskatīja par trakiem, viņi tika pakļauti apkārtējo izsmieklam, lai gan vēlāk izrādījās, ka viņu paustās idejas ir absolūta patiesība.

Ludvigs Bolcmanis

Ludvigs kopumā bija cienījams fiziķis un daudzos jautājumos zinātnieku sabiedrība viņu respektēja, taču bija tēma, kas tolaik daudziem likās Bolcmaņa iedomas, t.i., teorija par to, ka viss sastāv no atomiem. Tamdēļ cienījamais zinātnieks tika pakļauts, kā tagad teiktu, mobingam.

19. gadsimtā daudzi vadošie zinātnieki un zinātniskie žurnāli apšaubīja atomu eksistenci, jo tolaik ļoti spēcīgas pozīcijas bija idejai, ka neeksistē tas, ko nevar konstatēt ar tā laika mērinstrumentiem un mēraparātiem.

Šī stāsta beigas bija bēdīgas – depresijā slīgstošais Bolcmanis 62 gadu vecumā nolēma beigt dzīvi priekšlaicīgi. Vēl bēdīgāk tas viss izskatās tāpēc, ka gadu pirms Bolcmaņa pašnāvības viens jaunais zinātnieks, Alberts Einšteins, publicēja rakstu, kurā pierādīja atomu esamību, kas drīz pēc tam arī tika apstiprināta arī citu zinātnieku pētījumos.

Alfrēds Vegeners

Vismaz pamatskolā, ģeogrāfijas stundās, Tu droši vien esi dzirdējis teoriju, par to, ka kontinenti, tektoniskās plātnes uz kurām tie atrodas, atrodas kustībā. Iespējams, ka esi dzirdējis arī tādu Pangeju – paleozoja laikmeta superkontinentu, kuru apskaloja viens okeāns, Pantalasa. Sadaloties šim superkontinentam, un kustoties tektoniskajām plātnēm, arī izveidojās visi mūsu planētas kontinenti.

Tu to mācījies skolā, bet vēl pirms 100 gadiem Alfrēdam Vegeneram bija pamatīgi jāiespringst, lai pierādītu šo teoriju. Viņam, jāatzīst, tas neizdevās, jo viņš nomira 1930. gadā, taču pasaules zinātne atgriezās pie viņa idejām aptuveni 30 gadus vēlāk, pieņemot tās par pamatu mūsdienu izpratnei par planētas evolūciju.

Berijs Māršals

Šis kungs ir ne tikai Nobela prēmijas ieguvējs (2005. gadā) un izcils savas jomas pārstāvis, kuram nācās daudzus gadus klausīties kolēģu nievās, bet arī “reāls vecis”, kurš riskēja ar savu veselību, lai pierādītu visiem savu ideju patiesumu.

Sākās viss ar to, ka viņam ienāca prātā ideja, ka kuņģa un divpadsmitpirkstu zarnas čūlu slimības rada baktērija Helicobacter pylori. Lai arī tas nenotika “tumšajos laikos”, bet gan pagājušā gadsimta 80tajos gados, zinātnieku sabiedrība šo paziņojumu uztvēra ar ļoti lielu skepsi, jo uzskatīja ka kuņģa sulas skābajā vidē šīs baktērijas nevarot izdzīvot.

Ko izdomāja Berijs? Viņš aizgāja pie ārstiem, pārbadīja vai viņam nav čūlu, gastrīta vai citu bojājumu un… apēda jau iepriekš pieminētās baktērijas. Rezultāts? Protams, ka jau diezgan ātri viņam parādījās gastrīta simptomi. Ilgi nedomājot, viņš sāka antibiotiku kursu un pēc divām nedēļām bija pazudis gan gastrīts, gan baktērijas. Tādējādi Berijs Māršals pierādīja savas teorijas patiesumu.

Marta Mičela

Vienīgā dāma mūsu stāstā ir Marta Mičela – Ričarda Niksona prezidentūras laika ASV ģenerālprokurora sieva. Viņa nebija zinātniece, taču viņas vārdā ir nosaukts termins psihiatrijā – Martas Mičelas efekts, ko skaidro kā ārsta nepareizi noteikti diagnozi, jo pacienta stāstītais ir pārāk neticams, lai gan viņš stāsta absolūtu patiesību.

Kā līdz šādam efektam nonāca? Politika nekad nav bijusi tīra lieta un sevišķi, ja runa ir par tādas valsts kā ASV vadīšanu. Jau pieminētais Niksons tika ievēlēts uz otro termiņu un viss likās forši, taču Martai Mičelai radās aizdomas par Republikāņu partijas negodīgajām spēlēm, proti, noklausīšanās iekārtu uzstādīšanu Demokrātiskās partijas štābā. Savas aizdomas viņa arī nekautrējās paust publiski.

Kad tās bija nonākušas līdz Niksona birojam, viņi nolaupīja Mičelu un ieslēdza to viesnīcas numuriņā, mēģinot sabiedrības acīs viņu pataisīt par prātu izkūkojušu alkoholiķi. Viņai arī tika nozīmēta ārstēšana psihiatriskajā slimnīcā un citas pēc būtības represīvas metodes, lai tikai sieviete tiktu apklusinātā.

Tiesa, drīz vien gaismā nāca ļoti nesmuka informācija par Ričardu Niksonu un viņa sabiedrotajiem, ko vēsture zina ar nosaukumu “Votergeitas skandāls”, kura ietvaros politisko oponentu noklausīšanās bija tikai viena un nebūt ne pati trakākā lieta. Pēc šī skandāla Niksonam nācās atkāpties no amata (viņš arī ir pirmais prezidents, kurš to darījis), bet Marta Mičela tika reabilitēta.

Atbildēt

No apps configured. Please contact your administrator.

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *