Ļoti daudziem cilvēkiem rodas problēmas brīdī, kad viņiem ir jānovērtē pašiem sevi. Nav svarīgi vai tā ir kāda iepazīšanās portāla anketa, vai draudzīga saruna, bet cilvēks nezina kā sevi novērtēt – vai nav tā, ka viņš ir pārāk augstās domās par sevi? Varbūt, tieši otrādi, viņam ieaudzinātā kautrība viņam vienmēr liek būt pieticīgam un līdz galam pašam nenovērtēt to, ko viņš var, prot un kāds viņš patiesībā ir.
Piemēram, kā saprast vai Tu esi gudrs? Nu, protams, Tu vari kādam paprasīt, vari paskatīties savā CV, izglītības sadaļā, vari arī mēģināt izpildīt kādu krustvārdu mīklu bez gūgles palīdzības. Tas viss, protams, sniegs tādas vai citādas atbildes uz šo jautājumu, taču tās vienlaicīgi būs arī diezgan specifiskas.
Labi, par sevi tā ir viena lieta, bet kā mēs varam pateikt par citiem – lūk, viņš ir gudrs, bet viņš – ne pārāk? Nu, mēs varam orientēties pēc cilvēka zināšanām un tādām lietām, taču tas neparādīs nosacīto kopējo gudrību un intelektu, tikai to, ka cilvēks, iespējams, ir veltījis vairāk laika kādas tēmas izpētei nekā visi pārējie.
Protams, ka tagad šis nekādā gadījumā nav trafarets ar kuru mērīt visus cilvēkus un izdarīt tālejošus secinājumus, taču mēs runāsim par ieradumiem, kas raksturīgi inteliģentiem un gudriem cilvēkiem, tāpēc, vismaz attiecībā uz sevi, to var “piemērīt”.
Viena no galvenajām gudra cilvēka īpašībām ir spēja izklaidēt pašam sevi. Tādam cilvēkam nav akūtas nepieciešamības vienmēr atrasties sabiedrībā un viņa uzmanība nav visu laiku jākairina ar kādiem “mākslīgiem kairinātājiem” (TV, Internets utt.). Gudrs cilvēks labi saprot, ka arī svarīgie atklājumi var atnākt brīdī, kad esi viens.
Gudram cilvēkam ir noturīga uzmanība, tāpēc viņš var veltīt laiku kādam hobijam, grāmatas lasīšanai, vai jebkurai citai lietai, kas prasa šo ilgāko uzmanību, pretēji citiem, kuriem visu laiku vajag ārējos uzmanības kairinātājus, jo vienai lietai pietiekoši ilgi uzmanību viņi nevar veltīt.
No šīs īpašības izriet cita, iespējams, ka pat daudz svarīgāka, proti – zinātkāre. Gluži tā pat kā bērnam, kurš vēlas uzzināt kaut ko jaunu, uzzināt vairāk, inteliģentam cilvēkam ir vēlme gan paplašināt savu redzesloku, gan padarīt savas zināšanas dziļākas. Gudru cilvēku interesē tas, kas viņam notiek apkārt.
Otra īpašība, kura parāda cilvēka intelektu ir spēja izklaidēt citus. Nē, tagad runa nav par žonglēšanu ar apelsīniem vai neķītru anekdošu stāstīšanu, bet gan par jēgpilnas sarunas sākšanu un uzturēšanu. Gudrs cilvēks var gan sākt šādu sarunu, gan attīstīt un nebūt ne vienmēr viņam pašam esot galvenā runātāja lomā. Spēja runāt “ar visiem un par visu” – protams, ka tā prasa gan labas komunikatīvās prasmes, gan spēcīgu bāzi daudzās sabiedrības dzīves jomās un pat, ja šo zināšanu nav, gudram cilvēkam vienmēr būs jautājumi, kurus uzdot sarunas partnerim, lai tādējādi parādītu savu ieinteresētību.
Beigu beigās, gudrs cilvēks labi zina, ka teju katram no mums nav mīļāka temata parunāt kā par pašiem, tāpēc arī spēja ar interesi izjautāt sarunu biedru par viņa nodarbošanos, hobijiem, situāciju vērtējumiem ir intelekta rādītājs.
Tiesa, ja Tu vēlēsies “nofeikot” intelektu, tad šāda saruna drīz vien pārvērtīsies par tādu prastu jautājumu un atbilžu vakaru, vai, vēl sliktāk, klačošanos, tāpēc atceries arī to, ka gudrs cilvēks vienmēr runā ar kādu konkrētu mērķi.
Bez spējas izklaidēt sevi un apkārtējos, gudrs cilvēks pastāvīgi un patstāvīgi mēģina uzzināt ko jaunu un izzināt sevi. Tā ir tā iepriekš minētā zinātkāres izpausme. Vienlaicīgi gudram cilvēkam ir tendence paplašināt savus uztveres kanālus, jo viņš apzinās, ka apkārtējā pasaule ir dažāda un dažāda ir arī tās izpausme. Tāpēc inteliģentiem cilvēki no citiem atšķiras ar atvērtu prātu.
Tāpat gudriem cilvēkiem ir skaidra saprašana, ka viss, kas notiek viņu dzīvē ir atkarīgs tieši no viņiem. Pretējā nometnē esošie savukārt vienmēr un visur klāstīs, ka viņi vispār visu dara pareizi un ar vislabākajiem nodomiem, bet citi, apstākļi vai augstāki spēki, viņiem mūždien traucē, tāpēc nekas arī nav sanācis. Tādējādi arī atsakās no jebkādas atbildības par savu dzīvi. Gudri cilvēki tā nedara.
Gudri cilvēki gan nekad nesteigsies ar secinājumiem, jo tie var būt priekšlaicīgi un tas, kā situācija ir izskatījusies sākumā, pēc jaunas informācijas iegūšanas, var kardināli izmainīties. Tāpat viņi nebaidīsies konstruktīvi kritizēt idejas, kuras viņiem neliksies patiesas, pretēji pārējiem, kuri vienkārši piekritīs vairākumam.
Jā, arī gudri cilvēki nav apdrošināti pret kļūdainu lēmumu un slēdzienu pieņemšanas, taču gudrs cilvēks nebaidās šīs kļūdas pieļaut, jo saprot, ka kļūda ir tikai mēģinājums atrisināt problēmu, kas šajā konkrētajā brīdī nav bijis pareizs. Tāpat viņš viegli atzīs šīs kļūdas un izmantos šo gadījumu kā papildus pieredzi.
Un pašā nobeigumā – gudrs cilvēks dažreiz var uzvesties kā muļķis, taču muļķis tikai retos gadījumos saņemsies. Tā arī ir viena no galvenajām gudru cilvēku īpašībām – pastāvība pieejās lietām un procesiem, kamēr pārējie katru situāciju izvērtē pēc jauniem “mērinstrumentiem”.
