Nav svarīgi, vai Tu jau trenējies vai vēl neesi spēris savu pirmo soli pār fitnesa centra slieksnim, savās domās Tev noteikti ir tēls, kādā sevi gribētu redzēt. Pat, ja tas nav kas līdzīgs Ronijam Kolmenam viņa labākajos gados, sportiska figūra un forma, domāju, interesē daudzus. Tiesa, daudzi, kā potenciālie, tā arī esošie vingrotāji, agrāk vai vēlāk saskaras ar to, ka laiks iet, bet distance līdz mērķim nav mazinājusies.
Mēs piedāvājam ČETRUS fitnesa grēkus, kas Tev neļauj būt savā ideālajā formā.
1. LEPNUMS
Lepnums ir viens no tiem grēkiem, kas Tev neļauj sasniegt daudzas lietas, fitnesā – jo īpaši. Ja līdz šim Tu esi bijis veiksmīgs čalis gan karjerā, gan privātajā dzīvē, tad ir jābūt diezgan lielai iekšējai drosmei pateikt, ka darbā ar sevi Tu esi nofeilojis. Kā saka, ka pirmais solis uz problēmas risināšanu ir šīs problēmas atzīšana un tā prasa nolikt malā savu iekšējo lepnumu, stāstus, ka laba cilvēka jābūt daudz un atzīt, ka, jā, lai arī daudzās lietās esi profiņš, kuru, varbūt, pat apbrīno tuvākā sabiedrība, ir jomas, kurās esi bijis pilnīgs dunduks.
Nespēja pārkāpt pāri savam ego, atmest lepnumu daudziem ir iegriezusi viņu neofita “karjeras” pašā sākumā pat tad, ja viņi ir tikuši līdz sporta zālei un paturējuši rokās kādu hanteli. Te vēl asākā mērā nostrādā tas pats moments – kopumā veiksmīgs cilvēks nonāk iesācēja lomā, neko nezina un nesaprot. Šādā situācijā viņš, visdrīzāk, nav bijis ļoti sen un tas asi disonē ar iepriekšējām pieredzēm. Turklāt te, pašā zālē, cilvēks redz par viņu daudz veiksmīgākus indivīdus (pasarg’ Dies, ja vienā zālē trenējas arī kādi kolēģi vai draugi) un tas, protams, iegrūž viņu vēl dziļākā šaubu un nenoteiktības aizā.
Tas nav viegli. Lai tiktu galā ar savu lepnumu, pilnīgi noteikti, vajag laiku. Šajās iekšējās sarunās ar sevi ir jāpanāk kompromiss par tālāko dzīvi, jo, ja jau esi nonācis pie domas, ka “vajadzētu patrenēties”, tad, esi drošs, Tev tiešām to jau vajag.
Universālas receptes kā ar šo grēku tikt galā nav, jo iemesli šim lepnumam ir dažādi un arī lepnumi ir dažādi, taču, ko noteikti ir jāpatur prātā pirms treniņu uzsākšanas – viss ir daudz vienkāršāk. Nevienam Tu neinteresē, vismaz ne tik ļoti kā Tu pats to iedomājies. Svaru zāle ir vieta uz kuru pārsvarā nāk cilvēki, kas ir neapmierināti ar sevi un viņi strādā pie tā, lai kļūtu labākā, kā rezultāts – viņi ar sevi ir nodarbināti tik ļoti, ka pa malām skatīties viņiem nav laika.
Nu, protams, derētu piedomāt pie svaru zāles izvēles, priekšroku dodot, iespējams, ne tik glaunām sportošanas vietām, tā kā tur satikt “zīmuļus”, kuri atnākuši demonstrēt sevi, nevis strādā, sastapt ir retāka iespēja.
2. PERFEKCIONISMS
Tas noteikti neattiecas uz visiem, taču ir daļa cilvēku, kuri gaida “ideālo situāciju” un viņu devīze ir “Tagad nevaru, man jāpabeidz viens projekts, bet pēc tam, tad gan sportošu!”. Taču tādi kadri nav vienīgie šīs perfekcionistu partijas pārstāvji, jo arī tie, kas pat mēģina trenēties, taču to dara mēģinot ievērot katru sīkumu un detaļu, ir tur pat.
Nesanāca pa dienu paēst vai aiziet uz treniņu? Nē, es nevaru ievērot režīmu, tas ir grūti! To jau var tikai tie, kas neko citu nedara! Treniņu progress nav tik straujš kā gribētos? Nu, te jau vajag lietot to un šito, bet es to negribu, tāpēc nemaz nemēģināšu.
Ir jāsaprot, ka perfektu apstākļu nekad nebūs. NEKAD. Vienmēr būs darbi, kas jādara, vienmēr būs nogurums. Jautājums ir par prioritātēm un to kā Tu sevi redzi šajā pasaulē. Nez vai, ja, piemēram, Tev ir sarunāts ar čomiem katra mēneša trešajā piektdienā pasēdēt bārā pie alus kausa, Tu meklēsi argumentus, lai uz turieni neiet. Ar trenažieru zāli gan – viegli, jo “nu, nav jau tā laika”.
Jā, protams, fiziski treniņi ir grūti. Tiem IR JĀBŪT grūtiem. Tu nevari 20 gadus rīt kā negudrs un tad pa mēnesi, neiesvīstot, tiktu formā, kāda Tev bija vidusskolas laikā. Tas tā nenotiek. Laiks? Nu, varbūt, ir vērts pārskatīt visus “laika bendes”, ko Tu dari ik vakaru.
3. SAREŽĢĪŠANA
Ar to grēko ļoti daudzi un šis grēks drīzāk ir raksturīgs pieredzējušiem fitnesistiem, nevis iesācējiem. Par ko ir runa? Par to, ka daudzi uzskata, ka treniņi un būšana formā ir pielīdzināma ja ne raķešu zinātnei, tad augstākajai matemātikai.
Piemēram, cilvēks kādu laiku ir trenējies, viņam pat ir redzamas atlētiskas ķermeņa aprises, bet vienā brīdī viss ir apstājies un, lai arī viņš trenējas un cenšas, nekas viņa sportiskajā formā nemainās. Kāpēc? Paprasiet viņam kā viņš trenējas! Esmu drošs, ka sāksies dažādu treniņu metodiku uzskaitījums, kuru nepieciešamība tiks pamatota pat ar šķietami adekvātiem skaidrojumiem. Tāpat viņš noteikti iestarpinās sarakstu ar n-tajiem uztura bagātinātājiem, ko un kāpēc lieto. Tā, patiesībā, arī ir atbilde.
Šķiet paradoksāli, taču, jo vairāk cilvēks “iegrimst” detaļās, jo mazāk laika viņam paliek būtiskajam – tā vietā, lai ņemtu un taisītu, piemēram, stieņa vai hanteļu spiešanu guļus, viņš, lai “labāk izjustu muskuļu grupu”, taisa n-tos izolējošos vingrinājumus, kas, protams, savu efektu dod, bet ne tik lielu kā būtu nepieciešams.
Te gan gribu mazliet “attaisnot” visus, kuri sevi ir pieķēruši pie šīs domas – tas ir normāli, jo visa fitnesa industrija tieši uz to strādā – cilvēkus vajag barot ar uztura bagātinātājiem, ekipējumu, žurnāliem, tāpēc visu laiku vajag jaunu informāciju. Nē, tas nenozīmē, ka industrija melo, tas nozīmē, ka tiek paņemts kāds strādājošs, bet mazsvarīgs treniņu moments, “apaudzēts” ar skaistu stāstu, izceltas uzrunājošākās stāsta daļas un… jauna fitnesa gudrība ir dzimusi!
Kā ar to cīnīties? Man patīk KISS pieeja – “Keep it simple, stupid”, kas latviski var tulkoties kā “Atstāj visu līdz muļķīgumam vienkārši”, jeb – NESAREŽĢĪ. Ja Tev vajag trenēt kājas un gadu desmitiem ilgi, jau miljoniem cilvēku tās kājas ir uzkačājuši ar parastiem pietupieniem un vēl pāris vingrinājumiem, tad pastāv teju garantēta iespējamība, ka arī Tev tas sanāks (ja ar veselību viss kārtībā, protams).
4. IEDOMĪBA
Iedomība jau pati pa sevi nav uzskatāma par labu cilvēka īpašību, taču šeit ir cita lieta, proti, cilvēka nespēja uztvert objektīvo realitāti un mēģinājums apmuļķot gan sevi, gan citus, vēlamo uzdodot par esošo. Sarežģīti, bet es visu izskaidrošu.
Cilvēks sāk trenēties, paiet laiks, bet viņa forma ir izmainījusies tikai nedaudz, veiktspēja – nu, pacelt vairāk var, bet dzīves kvalitāte ir tikai pasliktinājusies, jo nu ir jāievēro režīms, uztura plāns, arī fiziskais nogurums ir lielāks. Kāds jautājums tiek uzdots? “Es jau MĒNESI trenējos, bet kur ir mans rezultāts?”
Vai arī – cilvēks trenējas, viņam sanāk, progress jau ir acīmredzams un pat draugi/kolēģi uzsit pa plecu un jautā kā viņam tas sanāca, bet “varonis” nospriež, ka viss, Olimpa kalna dievību forma ir sasniegta, var atlaist un treniņus pārtrauc.
Te, kā redzams, ir divi momenti, bet abiem diviem “kājas aug” no viena stāsta – cilvēkam, kurš tikko ir sācis trenēties nav NE MAZĀKĀ priekšstata par to cik daudz laika prasa rezultāta sasniegšana. Viņš domā, ka, kā minēts iepriekš, 20 gadu rīšanas rezultātu var izlabot pāris nedēļās, nu, maksimāli -3 mēnešos.
Arī te viņus vainot nevar, jo fitnesa industrija cilvēkus māna. Tai, lai augtu, vajag jaunas asinis un kurš šādā situācijā uzdrošināsies teikt: “Klausies, ar Tevi ir galīgi čābīgi, normālā formā būsi tikai pēc gadiem diviem” Protams, ka neviens! Labāk ir reklamēt “3 mēnešu notievēšanas maratonus”, kas patiesībā arī strādā, taču domāti cilvēkiem jau ar labu treniņu pieredzi un jau sākotnēji zemu zemādas tauku procentu.
Un otra galējība ir atteikšanās no sākotnējā mērķa, jo, nu, zin, ir labi tā pat. Un, ja jau tā pat ir labi, priekš kam vēl iespring?
