Pīpētāji, šajā gadījumā uzsvars tieši uz PĪPĒŠANU, ļoti labi zina, ka viena no pasaules vadošajām pīpju fabrikām ir “Peterson”, taču, iespējams, ka viņu vidū, kur nu vēl starp pīpes nelietojošajiem, ir tādi, kas nezina, ka šai fabrikai ir tiešs sakars ar Latviju, jo… par tās nosaukumu, kā arī pasaules varenību ir jāpateicas nevienam citam kā latvietim Kārlim Pētersonam.
Bijušais jelgavnieks Pētersons gan nebija tas cilvēks, kurš šo pīpju fabriku būtu dibinājis, jo to izdarīja divi brāļi, no Vācijas uz Īriju pārcēlušies vācieši, Frīdrihs un Henrihs Kapi, kas Nirbergu nomainīja pret Dublinu. Nevar teikt, ka brāļiem klājās slikti, taču kādu dienu pie viņiem ieradās kāds latviešu imigrants, kura vārdu Tu jau zini, un paziņoja, ka var izgatavot labāku pīpi kā vācieši. Protams, ka lielība jau naudu nemaksā un Kārlim, kurš uz Īriju bija devies 19. gadsimta septiņdesmitajos gados, nācās savus vārdus nostiprināt ar darbiem, ko viņš arī izdarīja.
Patiesībā šīs Pētersona, kurš pats bija amatnieks un ar koku prata rīkoties gana labi, pīpes bija tik labas, ka Kapi paņēma viņu par trešo kompanjonu savā uzņēmumā, bet Kārļa izgudrojums, ko sauc par “sauso pīpi” tika patentēts.
Šīs “sausās” pīpes galvenā atšķirība no citām tā laika pīpēm bija speciāla rezervuāra izveidošana, kurā savācās kondensāts, kas radās pīpēšanas laikā, kā rezultātā dūms, ko pīpētājs saņēma bija gan vēsāks, gan sausāks un, kā zinām, tā ir liela priekšrocība kvalitatīvas tabakas baudīšanā. Tas gan nebija vienīgais Pētersona jaunievedums, jo tāpat viņš bija tas, kurš ieviesa tā sauktu P-lip iemuti, kura priekšrocība bija dūmu plūsmas novadīšana uz augšu, ne uz mēles, kas garantēja to, ka ievilktie dūmi “negrauzīs” pīpētāja mēli.
Kā jau tas nereti dzīvē gadās, liktenis bija lēmis, ka ar laiku Kārlis Pētersons kļūs par faktisko šī uzņēmuma vadītāju, lai gan, atbilstoši Frīdriha un viņa sievas testamentam, patiesībā šis uzņēmums piederēja abu dēliem, bet Pētersons bija nozīmēts kā tā vadītājs līdz dēli varēs likumiski kļūt par uzņēmuma īpašniekiem.
Interesanti, bet Kārlis nav bijis vienīgais pīpju meistars no savas ģimenes un viņa uzņēmumā ir strādājis brālēns (Johans Jūlijs Pētersons), kurš gan pēc tam atgriezies dzimtenē, taču nav aizmirsis paņemt līdzi savas pīpes, vismaz viena no kurām pašlaik ir saglabājusies līdz mūsdienām un tiek glabāta kā Pētersonu ģimenes relikvija.
Tāpat vēsture zina stāstīt, ka brīdī, kad abi iepriekšminētie Frīdriha dēli jau bija izauguši un drīkstēja sākt pārvaldīt pīpju biznesu, tikai viens no viņiem (Alfrēds) vēlējās turpināt tēva iesākto, paliekot Dublinā un, kopā ar Kārli Pētersonu, izpērkot brāļa, Kristiāna (viņš pārvācās uz Londonu un kļuva par ārstu), daļu uzņēmumā. Pats uzņēmums arī piedzīvoja nosaukuma maiņu un kļuva par “Kapp and Peterson”.
Pīpju meistara Pētersona ziedu laiki ir datējami 19. un 20. gadsimtu miju, kad viņš ne tikai ieguva abus iepriekš minētos patentus, bet arī ar saviem ražojumiem piedalījās dažādās izstādēs, kurās ieguva ļoti augstas atzinības un, piemēram, 1900. gadā no Parīzes izstādes atgriezās ar vairākām zelta medaļām.
Jāsaka, ka drīz vien pēc šī triumfa uzņēmums piedzīvoja diezgan drūmus laikus, jo Pirmais pasaules karš, kura laikā cieta arī pati “Kapp and Peterson” ražotne, Kārļa Pētersona nāve (1919. gadā, Hamburgā, Vācijā), kā arī Īrijas neatkarības iegūšana, bija diezgan zīmīgi notikumu pavērsieni uzņēmuma, kuru turpināja pārvaldīt Kapi, tajā skaitā Alfrēda dēls, Frederiks (saukts arī par Hariju), attīstībā.
Harijs Kaps mira 1972. gadā un šis ir vēl viens būtisks pagrieziena punkts “Peterson” zīmola attīstībā, jo drīz pēc tam “Kapp and Peterson” apvienojās ar citu ražotni, “Tennant and Ruttle” un kļuva par “Peterson Tennant” uzņēmumu, bet vēlāk to pārņēma “James Crean Ltd.” Tiesa, neskatoties uz šīm pārmaiņām, “Kapp and Peterson” zīmols drīz vien atgriezās apritē, jo mātes uzņēmums nolēma tabakas biznesu nošķirt no pārējiem un darbojās jau ar vēsturisko un pasaulē labi zināmo nosaukumu.
Pagājušā gadsimta 90-tie gadi atkal atnesa jaunu pavērsienu uzņēmuma attīstībā, jo to pārpirka Toms Palmers, kurš redzēja uzņēmumam jaunu attīstības ceļu – paplašināja piedāvāto pīpju sortimentu līdz mūsdienu prasībām atbilstošam, pamatojot šo lēmumu ar pircēju vēlmi pēc dažādības, kas noveda arī pie visai interesantas formas pīpēm, tajā pašā laikā kompānija ne uz brīdi neatkāpās no savām saknēm, turpinot izgatavot arī klasiskās pīpes.
Jāsaka, ka pašlaik “Peterson” pīpes ir pasaules līmeņa zīmols, jo gadā tiek saražotas aptuveni 100 tūkstoši pīpes (aptuveni 50 dažādi pīpju veidi, kuri ir veidoti gan pēc klasiskās, gan “sausā dūma” sistēmas), kas tiek tirgotas kā Eiropā, tā Amerikā un visur citur pasaulē (tiek eksportētas uz vairāk kā 40 valstīm). Starp šī uzņēmuma, kuram nu ir vairāk kā 150 gadus sena vēsture, klientiem ir bijuši kā Anglija karaļnama pārstāvji, tā arī Rolands Reigans.
Protams, ka daudziem uzreiz var rasties jautājums – cik tad tāda Pētersona pīpe maksā? Protams, ka pīpes ir ļoti dažādas, taču ir jāsaprot, ka pīpe pati pa sevi ir gana ekskluzīva manta un “Peterson” veikums šajā visā piedāvājumā izceļas, tāpēc Interneta veikalos lētākās šī zīmola pīpes ir pieejamas pa aptuveni 70 dolāriem, bet dārgākie eksemplāri var maksāt līdz pat 500 dolārus.
Tāpat ir jāatzīmē, ka “Peterson” nav tikai pīpju ražotāji, jo tāpat ar šo zīmolu tiek tirgota pīpju tabaka, kurai ir jākļūst par lielisku papildinājumu ne mazāk izcilam īru pīpju meistaru (visas pīpes ir roku darbs un liela daļa pīpju tiek gatavotas īpašiem pasūtījumiem) veikumam.
Redakcija
Es un mēs, un viss ap mums!
