Sports ir dažāds, protams, taču, ja mēs apskatīsim tos sporta veidus, kas pēdējo 35 gadu laikā ir parādījušies un iemantojuši lielu popularitāti pasaulē, tad nemaz tik daudz jaunu sporta veidu nebūs. Tiesa, ir viens sports, ko vieni uzskata par pašu perspektīvāko no visiem sportiem, kamēr citi vispār noliedz to, ka šī nodarbe būtu jāattiecina sportu kategorijai – e-sports.
Es ar sportu esmu ļoti pat uz “Tu” gan kā sportists, gan cilvēks, kurš sportam seko teju visu dzīvi un pēdējos padsmit gadus redzēto arī apraksta, tāpat datorspēles man ne tikai patīk, bet arī pirms kādiem gadiem 15 es biju starp tiem, kas aktīvi tās spēlēja dažādos sportiska rakstura turnīros, tāpēc uzskatu, ka par šo e-sporta tēmu es noteikti varu izteikties, lai gan nepretendēju uz absolūtās patiesības zīmogu.
Tātad, uzreiz un kā ar bomi pa pieri – e-sports nav sports. Ja mēs paņemsim sporta definīciju, teiksim, no daudzu nievātās vikipēdijas, tad “sports ir fiziskas aktivitātes un spēles, kas tiek veiktas, lai tiktu saglabāta un uzlabota cilvēka fiziskā un garīgā veselība. Tāpat ar sportu tiek apzīmēta fizisko treniņu un sacensību sistēma. Sports ir fiziskās kultūras sastāvdaļa, fiziskās audzināšanas līdzeklis un metode.” Citos avotos sporta skaidrojums pēc būtības ir ļoti līdzīgs.
Kā redzams, tad sēdēšana pie PC vai konsoles nez vai ietilpst šajās definīcijās. Protams, ka tagad daudzi e-sportisti var iebilst un teikt, ka, redz, vajag labu fizisko sagatavotību, lai Tu varētu nosēdēt pie tā datora n-tās stundas, nemaz nerunājot par koncentrēšanos un pārējām lietām. Varbūt, ka kādu labi trenētu e-sportistu kā piemēru arī minētu. Redz, kā ir, protams, ka vajag to fizisko formu uzturēt, neapšaubāmi, bet vai tai ir jābūt “ļoti labai” un vai tie e-sportisti, kuri ir labi trenēti to dara tieši sporta vai paša vēlmes dēļ, tas ir jautājums.
Te es pat atvēzēšos uz tādu salīdzinājumu – šahā arī ir nepieciešama zināma fiziskā sagatavotība, bet boksā ir jāspēj ātri analizēt situāciju un domāt. Tik, ja šahu sauc par sportu, boksu pie augsti intelektuālām izklaidēm piemin reti.
Tas tāpēc, ka citu, fizisko, īpašību un prasmju līmenis ir acīmredzami svarīgāks un, pat, ja būsi izdomājis ģeniālas kombinācijas, bet izpildīsi tās lēni, visdrīzāk, karjeras turpinājums būs nevis ar triumfā paceltām rokām, bet guļot uz dēļiem.
Te mēs pieskaramies vēl vienai tēmai – lai arī, protams, lai kļūtu par datorspēles guru, ir daudz jātrenējas, Tu vari kļūt tikai tik labs cik to ir atļāvuši spēles izstrādātāji. Līdz ar to tas nav treniņš, lai kļūtu maksimāli labs, bet drīzāk konkrētu, iepriekš noteiktu, situāciju atstrādāšana līdz automātismam, pielāgošanās spēles noteikumiem.
Jā, protams, arī basketbols, hokejs un pārējās spēles ir ar saviem noteikumiem, taču tie neierobežo spēlētāju individuālās attīstības iespējas, piemēram, ja labi trenēsies, basketbolists, iespējams, kādu dienu iedankos arī atsperoties no trīs punktu līnijas, kamēr datorspēlē, ja tās izstrādātāji nepārprogrammēs šo iespēju, tas nenotiks nekad (tikai kādas kļūdas rezultātā).
Patiesībā ar šaha pieminēšanu es tikai iezīmēju vēl vienu tēmu, kuru gribu attīstīt. Šahs, tāpat kā dambrete, pokers, bridžs arī nav sports. Tās ir spēles un tās ir sacensības, tām vajag prasmes un zināšanas, taču tas nav sports.
Savā laikā tika pieļauta viena fundamentāla kļūda, proti, tā kā šahs, neapšaubāmi, ir ļoti populāra nodarbe un tam ir daudzi sportam raksturīgie faktori, to pieņēma sportu saimē. Tāpat arī ar visām pārējām iepriekš minētajām prasmju spēlēm. Tie ir tie precedenti, kas e-sportam ļauj un liek iet šo pašu ceļu, mēģinot panākt savu atzīšanu par pilnvērtīgu sportu.
Starp citu, kāds ir aizdomājies kāpēc šo spēļu oficiālie pārstāvji un organizācijas tik ļoti mēģina ielīst bariņā pie sportiem? Atbilde, manuprāt, ir acīmredzama – saņemot oficiālu atzinumu par to, ka e-sports (tāpat kā jebkura cita spēle) ir sports, ir iespēja dibināt oficiālas federācijas, piedalīties starptautiskos čempionātos un par izcīnītām vietām beigās saņemt arī kādas valsts prēmijas. Labi, tās prēmijas vēl tā, bet esot oficiālā sporta statusā atbalstītāju piesaistīšana kļūst vieglāka nekā gadījumā, kad… nu, puiši un meitenes spēlē kompi.
Atkal, domāju, ka atradīsies tādi, kas gribēs iebilst – nu, paskaties pats, e-sporta turnīrus skatās miljonos mērāma auditorija un arī balvu fondi tajos spēlējošos var padarīt par miljonāriem!
Te atbilde arī ir ļoti vienkārša – tas šo nodarbi nepadara par sportu. Tas tikai parāda to, ka ir izaugusi paaudze, kurai datorspēles ir kas daudz dabiskāks nekā mums. Arī viņu vecāki jau uz to skatās daudz mierīgāk, jo, iespējams, deviņdesmitajos gados paši bija pirmā spēlētāju paaudze. Tagad šie tīņi un ne tikai tīņi ir izauguši un viņiem interesē skatīties kā spēlē citi. No otras puses, protams, ja ir pieprasījums, būs arī piedāvājums – kāpēc nerādīt cilvēkiem to, ko viņi grib?
Datorspēļu industrijas ienākumi 2019. gadā bija 120 miljardi ASV dolāru. Protams, ka tā arī augs, tāpēc labāko spēlētāju kļūšana par miljonāriem arī nav nekas pārsteidzošs, drīzāk tas ir loģisks notikumu pavērsiens.
Kā šo situāciju atrisināt? Nedomāju, ka e-sportisti piekritīs un atkāpsies no saviem centieniem panākt, lai viņus sauc par sportistiem, bet klasiskā sporta aizstāvji kļūs pielaidīgāki un piekāpsies. Risinājums, manuprāt, ir viens, proti, jēdzienu nodalīšana.
Kā pašlaik tiek uztverts e-sports? Lielākoties kā e-SPORTS, t.i., kā sports. Tas, ko iepriekš minēju, īsti neatbilst faktiskajam lietu stāvoklim. Tāpēc ir vienkārši jāpiemin, ka tas ir nevis e-SPORTS, bet E-SPORTS. Nodarbe, kas nemaz nepretendē uz klasiskā sporta nišu, bet veido savu. Turklāt, šī joma ir tik pašpietiekam un dažāda, ka, ja to pilnā mērogā izvērst, tad jau tur būs gan dažādas disciplīnas, gan sacensības, gan viss pārējais, kas ir sportam raksturīgs, kā arī ļoti daudzas inovatīvas lietas, kas šo visu pacels jaunā līmenī.
Vai e-sports kādreiz pārspēs klasisko sportu? To pašlaik mēs neviens nevaram pateikt. Protams, ka e-sportam ir liels potenciāls un labas perspektīvas atņemt kādu lielāku gabalu no tā pīraga, ko pašlaik tiesā klasisko sportu pārstāvji, jo, ja agrāk puikas pa dienu ārā spēlēja bumbu un vakarā skatījās kā to dara profesionāļi, tad tagad viņi pa dienu spēlē datorspēles paši, bet vakarā skatās kā to dara citi un šādu cilvēku īpatsvars, protams, ka pieaug.
Tāpat nav jāignorē fakts, ka sportam ir jāmainās. Dažādas sporta spēles regulāri piedzīvo noteikumu izmaiņas un, lai mūsdienās sporta klasikai izdotos konkurēt ar virtuālo sportu, vajag pielāgoties mūsdienu izaicinājumiem.
Pagaidām tas notiek diezgan kūtri, turklāt, ir sporti, kas pamazām zaudē savu šarmu sabiedrības spiediena rezultātā, bet e-vidē to var saglabāt. Piemēram, visi kontakta sporti (hokejs, regbijs, amerikāņu futbols), kurus tagad mēģina “civilizēt”, samazinot traumatisma risku.
No otras puses, nav jau nemaz tik bēdīgi, jo cilvēkam vienmēr būs interesanti paskatīties ko var viņš pats un viņa sugas brāļi. Vai kādreiz 100 metri tiks noskrieti ātrāk kā deviņās sekundēs, vai tiks pacelti kaut kādi šķietami neaizsniedzami kilogrami un vai kāds NBA spēlē gūs vairāk kā 100 punktus. Tas ir dabiski, tāpēc pats sports būs neskatoties uz visu virtuālo vidu. Cita lieta, kādā izskatā.
Redakcija
Es un mēs, un viss ap mums!
