Kad es biju pavisam mazs un skolā vēl nebiju sācis iet, es jau tad katru vakaru skatījos Panorāmu. Pēc tam klāt nāca arī LNT ziņas, radio SWH ik stundas ziņu pārraides, es lasīju ikdienas avīzes, Internetu utt. Es nezinu kāpēc, bet man likās, ka tas viss ir svarīgi. Nu, tā, ka pavisam svarīgi, jo tās taču ir ZIŅAS!
Nu jau vairākus gadus es ziņas speciāli nemeklēju. Nav jau tā, ka mūsdienās tā būtu problēma, jo soctīklos tās tāpat atrod katru no mums, taču es mēģinu no izvairīties no ziņu plūsmas “super-maģistrāles” un priekšroku dodu mazām, iepriekš atlasītām ziņu taciņām. Vai mana dzīve ir kļuvusi sliktāka? Nedomāju.
Stāsts gan šoreiz vispār nav par mani, bet par pašu ideju, kuru esmu apdomājis jau labu laiku – kāpēc cilvēkiem liekas tik svarīgi sekot ziņām? Vai tas vispār ir svarīgi? Un kas notiktu, ja ziņu nebūtu. Vispār.
Alēns de Botons savā grāmatā “The News: A User’s Guide”, manuprāt, ir devis ļoti precīzu raksturojumu mūsdienās notiekošajam ar mediju patēriņu:
“Ziņas ir kļuvušas par sava veida reliģiju, mūsu ticības stūrakmeni un galveno orientieri. Rīti un vakari tiek pavadīti “lūdzoties” – pārlasot jaunumu lentas, cilvēki vēlas gūt kādas atklāsmes, saprast kurš šodien ir labais, kurš – sliktais, līdzpārdzīvot ciešanas un izprast esības loģiku. Ja kāds no tā visa mēģina paiet malā, tā uzreiz tam piedēvē ķecera statusu.”
Jā, protams, pastāv tāda fundamentāla ideja, ka ziņas ir jāskatās/jāklausās/jālasa tāpēc, lai zinātu PATIESĪBU un to, kas ĪSTENĪBĀ notiek. Taču, ja Tev tagad būtu jāatbild – kuri ir tie mediji, kuriem Tu 100% tici? Vai tādi vispār ir?
Sociologi jau ir izpētījuši, ka, piemēram, ASV galvenajās ziņu platformās labo un slikto ziņu attiecība ir 1:17, tātad – uz katru labo ziņu ir 17 sliktās. Vai tiešām mūsdienu pasauli pārņem tāds nenovēršams un absolūts ļaunums? Nedomāju. Taču ziņās tam nav nekādas nozīmes.
Kāpēc tad ir šis 95% negatīvisms? Protams, ka sazvērestību teoriju piekritējiem būs savi skaidrojumi par to, kā cilvēkus mēģina turēt pastāvīgā stresā, taču, no otras puses, cilvēki paši vēlas šo stresu. Tas ir sava veida adrenalīns. Ja senāk būšana lietas kursā par jaunāko cilvēkam ļāva izdzīvot, tad tagad tā nav. Vēl vairāk – ziņas pat nemaina cilvēka uzvedību. To mēs lieliski redzējām pēdējās nedēļās, kad pēc Covid-19 apkarošanai domāto ierobežojumu ieviešanas cilvēki nevis izdarīja secinājumus un kļuva piesardzīgāki, bet, tāpat kā katru gadu, skrēja uz tirdzniecības centriem, lai nopirktu dāvanas (tātad – arī tās dāvinātu, lai gan klātienes kontakti svētku laikā arī būs pamatīgi ierobežoti).
Ziņas Tev nepalīdz būt informētākam vai izprast pasaules kārtību – ja vien Tu neesi reāls “ziņu tārps”, Tu uzzināsi tikai to, kas ir paredzēts Tev. Piemēram? Tu nedēļām dzirdēsi ziņas par kādu teroristu uzbrukumu Eiropā, bet tikpat kā neko – par šādu pašu uzbrukumu Āfrikā vai Āzijā. Arī tās ziņas, kas nonāk pie Tevis ir diezgan bezjēdzīgas. Nu, kļūs degviela dārgāka. Un? Vai Tu vari kaut ko ietekmēt? Nē. Zinātnē to sauc par “atbildības areālu”. Nav jēgas uztraukties par to, ko mēs nespējam ietekmēt. Vēl labāks cilvēku pseido-informēšanas veids ir ziņa bez konteksta. Tas ir tāds pats mārketinga paņēmiens ar kādiem mūs mēģina pievilināt veikalā. Cilvēks, ja neseko tēmai padziļināti, nemaz nezina kā uz ziņu reaģēt – vai tas ir labi vai slikti.
Bez šī ir arī jāatzīmē vēl viens būtisks moments. Piemēram, lai arī pastāv uzskats, ka ziņas padara cilvēkus iejūtīgākus, liekot nostrādāt empātijai, t.i., cilvēkiem būtu līdzjāpārdzīvo citu cilvēku nelaimes, kā ir noskaidrojuši psihologi, patiesībā viss notiek pretēji un līdzīgi kā savulaik jau atzīmēja Josifs Staļins: “Viena cilvēka nāve tā ir traģēdija, miljonu – statistika”. 2020. gada notikumi tam ir maksimāli labs piemērs – pavasarī, kad saslimušo ar Covid-19 Latvijā bija maz, sabiedrībā kopumā tas pārdzīvojumu, līdzjūtības un uztraukuma līmenis bija daudz lielāks nekā pašlaik, kad statistika ir daudz briesmīgāka.
Patiesībā ziņas nevis atspoguļo realitāti, bet to formē tādu, kādai tai būtu jābūt pēc mediju un to īpašnieku domām. Un, nē, te nav stāsts par to, ka visi mediji ir sazvērējušies pret sabiedrību un to īpašnieki tikai to vien grib kā manipulēt ar visiem. Protams, ka, neizbēgami, šāda problēma pastāv, arī tie mediji, kuriem nav pasaules sagrābšanas plānu, strādā ļoti līdzīgi.
Galvenā problēma ir tajā, ka ziņu aprite mūsdienās norit fantastiskā ātrumā un medijiem ir jāizvēlas par ko ziņot un par ko nē. Ja visi ziņo par briesmu lietām, tad, protams, ka par tām jāziņo arī tiem, kas vēlas būt tirgū.
Kādi ir galvenie paņēmieni šajā “pasaules uzskatu formēšanā”
1. Atlasīti fakti – lasītājiem piedāvā nevis pilnu situācijas atspoguļojumu, bet tikai to, kas sakrīt ar vēstījuma domu un noskaņu.
2. Sliktāko pārstāvju izcelšana – piemēram, notiek protests pret kādu ideju. Ko mediji parādīs? Protams, ka tos, kuri sevi būs uzlādējuši ar pāris liekām glāzēm “drosmes”, tos, kuri izskatīsies ekstravagantāk utt., īsāk sakot radīs iespaidu par pasākumu kā par “frīku” šovu, pat, ja šie “frīki” patiesībā būs mazākumā.
3. Mērogošana – ja notikums, kas tiek atspoguļots, nenotiek mums blakām, tad medijiem ir ļoti palšs lauks darbā ar mērogu. Veids kā tiek pasniegta informācija var no maza konflikta pataisīt lielu un otrādāk – masu nemierus pasludināt par dažu cilvēku saķeršanos ar policiju.
4. Laika nobīde – pastāv uzskats, ka ziņām galvenais ir ātrums. Patiesībā gan ziņas atreferē to, kas jau ir noticis. Ja cilvēks plāno savas darbības balstoties uz ziņās izlasīto, viņš, visdrīzāk, vienmēr būs nokavējis. Turklāt, būtu naivi domāt, ka visi svarīgie lēmumi tiek pieņemti un publiski izsludināti uzreiz.
5. Ātrums – no otras puses, ātrums ziņām ir svarīgs, vai vismaz tiek pasniegts kā svarīgs, tāpēc nereti, kāda ziņa nonāk līdz plašākai publikai “zaļa”. Tas notiek apzināti, lai formētu nepatiku pret idejām, cilvēkiem, notikumiem.
6. Māņu manevri – ziņu ir ļoti daudz un tās mainās ļoti ātri, taču medijiem vienmēr ir “ziņu lādīte” no kuras tiek izvilkta tā vai cita tēma, lai vajadzīgajā brīdī novērstu uzmanību no patiesi svarīgā.
Kā redzam, tad ziņas patiesībā nepilda tās funkcijas, kuras tām parasti tiek pierakstītas. Taču cilvēki, pat tie, kuri saprot šo visu, vienalga turpina tām sekot. Kāpēc?
Pirmkārt, par ko jau rakstīju sākumā – tas ir veids kā cilvēks sevi izklaidē un saņem adrenalīnu. Ziņas ir kā seriāls ar savu drāmu, negaidītiem pagrieziena punktiem, vienlaicīgi ir šausmas, mistika, ass sižets, spriedze, komēdija un viss pārējais. Turklāt, mūsu uzmanības laiks pēdējos 100 gados ir pamatīgi sarucis un, jā, mēs paši prasām – Vēl! Es gribu izklaidi! Skaļāk! Trakāk! Šausmīgāk!
Otrkārt, mēs tādā veidā vērtējam citus un demonstrējam savu statusu. Mēs skatāmies ziņas tā pat kā sociālos tīklus un salīdzinām savu dzīvi ar sabiedrībā zināmu ļaužu veiksmēm un neveiksmēm. Ja neveiksmju ir vairāk, mediji arī pateiks priekšā, kurš šobrīd ir “sliktais” un kuru var apcelt.
Tāpat mēs, atrodoties noteiktā ziņu burbulī, vērtējam cilvēkus tieši pēc tā. Vai VIŅŠ zina to pašu ko ES? Bieži arī cilvēki jauc informētību un gudrību, uzskatot, ka cilvēks, kurš vairāk ir lietas kursā par aktualitātēm ir gudrāks.
Visbeidzot, treškārt, mums ir tieksme lasīt ziņas, jo mums, pat lielākajiem ziņu noliedzējiem, ir bailes palikt malā. Pastāv uzskats, ka, ja nesekosi ziņām, tad Tu vienkārši nebūsi “apdeitojies” un nesapratīsi kas notiek.
Vai ziņas mūsdienās ir absolūts ļaunums un visi mediji ir jāizslēdz no savas dienas kārtībās?
Atbildot īsumā – nē.
Atbildot plašāk – ziņas ir jāpatērē samērīgos daudzumos. Nav lielas vajadzības sekot visām ziņām, tajā pašā laikā ne viss, ko mediji piedāvā ir ziņas. Ir arī intervijas, viedokļi, apskati utt. Ar tiem ir vērts iepazīties.
Tāpat ir jāizfiltrē savi informācijas avoti. Ja patur prātā, ka lielākā daļa ziņu ir tikai izklaidei, ne jēgai, tad, šie avoti ir jāatstāj mazākumā, pievēršoties kvalitatīvai žurnālistikai, zinātniskajiem avotiem utml., jo ziņas ir tikai formāts, bet informāciju par notikušo var iegūt arī no citiem avotiem.
Patērējot to vai citu mediju, ir jāatceras, ka tā galvenais uzdevums ir veidot noteiktu ziņu fonu un uzskatu burbuli, kas būtu atbilstošs Tev. Tāpat tam ir jāizklaidē Tevi, piedāvājot aizvien jaunus un šokējošus materiālus. Ziņas kā instruments, lai uzzinātu to, kas patiesībā notiek pasaulē? Nē un jau sen kā nē.
