Ievadi meklēšanas atslēgvārdus un nospied Enter.

Samoilova olimpiskais zelts – nopelnīts vai iedots?

Latvijas hokejam pie lielām uzvarām pagaidām nav sanācis tikt, taču individuāli spēcīgi un panākumiem bagāti hokejisti mūsu valstī ir bijuši. Jā, viņi spēlēja citas valsts izlasē vai klubā, taču vai tāpēc Sanda Ozoliņa, Artūra Irbes vai Helmuta Baldera panākumi hokeja fanu sirdis sildītu mazāk? Ne!

Tomēr, Latvijas hokejā ir viens spēlētājs, kuram ir izdevies tas, kas nevienam citam – izcīnīt olimpisko spēļu zelta medaļu. Varbūt jau arī nav tā, ka Latvijas hokeja vēstures lappusēs viņš ir aizmirsts, taču šobrīd kādā sporta viktorīnā noteikti var likt jautājumu kurš ir vienīgais Latvijas olimpiskais zelta medaļnieks hokejā un nez vai būs tā, ka visiem “labākajiem faniem pasaulē” uzreiz būs gatava atbilde.

Runa, protams, ir par vārtsargu Vitāliju Samoilovu. Manuprāt, vienu no nenovērtētākajiem čempioniem Latvijas sportā. Domāju, ka pašlaik dzirdot vārdu “Samoilovs” lielākā daļa iedomāsies par bumbas spēlēšanu smiltīs, nevis hokeju un ripu ķeršanu.

Kāpēc nenovērtētākajiem? Nu, ja mēs Latviju uzskatām par hokeja valsti, tad pārāk maz uzmanības ir veltīts vienīgajam olimpiskajam čempionam. Jā, savulaik ir izdota pastmarka ar viņa attēlu, kas, protams, ir atzinības rādītājs, taču fanu vidē visi stāsti par Samoilovu ir ar tādu sērīgu pieskaņu.

Olimpiskais čempions, kurš “neskaitās”, jo Kalgari notikušajās spēlēs neaizvadīja nevienu cīņu un vispār nedevās laukumā . Vārtsargs ar kura “nokošanu” sākās Artūra Irbes lielais stāsts. Vārtsargs, kurš savu karjeru noslēdza netipiski agri, 29 gadu vecumā. Šādus bēdīgos stāstus var atrast vēl, līdz pat galīgi absurdiem, piemēram, ir dzirdēts, ka gana daudziem Vitālijs Samoilovs nemaz neliekas Latvijas hokejists, bet viens no tiem neskaitāmajiem atbraucējiem, kas bija pirmā formējuma Rīgas “Dinamo” pamatā.

Īsāk sakot – nu, nav pienācīgi novērtēts ripu ķērājs. Tieši tāpēc piedāvāju nedaudz atskatīties uz viņa hokejista karjeras zīmīgākajiem momentiem, lai, varbūt, kāds varētu novērtēt to līmeni, kurā Samoilovs spēlēja.

Bieži vien, klausoties līdzjutēju un arī hokeja zinātāju stāstus par Samoilova olimpisko zeltu, rodas iespaids, ka viņš uz Kalgari tika paņemts nejauši. Nu, paveicās puisim, tika īstajā laikā un vietā. Tāpēc arī nenospēlēja nevienu maču. Viena hita brīnums, kā parasti saka šādos gadījumos mūzikā.

Patiesībā gan ir mazliet citādāk, jo jau no U18 vecuma Vitālijs Samoilovs bija starp labākajiem vārtsargiem visā PSRS, par ko liecina ne tikai tas, ka viņš spēlēja gan U18, gan U20 PSRS izlasē, bet arī tas, ka viņu regulāri saucas uz valsts labāko jauno vārtsargu nometnēm, kur šie censoņi trenējās tā laika labāko PSRS vārtsargu un treneru pieskatīti. Atgriežoties pie junioru hokeja sasniegumiem, Vitālijs ne tikai spēlēja, bet bija U18 izlases pirmais numurs, palīdzot komandai uzvarēt Eiropas čempionātā un iekļūstot šī turnīra labāko spēlētāju simboliskajā izlasē.

Pēc diviem gadiem viņš jau U20 izlases sastāvā devās pāri okeānam, lai piedalītos Pasaules čempionātā. Vai tas arī bija veiksmīgs? Ne gluži, jo 1982. gada PČ padomju hokeja jaunajai maiņai nebija spožākais, komandai paliekot ārpus godalgoto trijnieka (7 spēles, 4 uzvaras, 3 zaudējumi), bet PSRS izlase piekāpās gan Čehoslovākijai, gan Kanādai, mājnieku lomā esošajiem kanādiešiem zaudējot ar 0:7, taču ar tādu pašu 7:0 pieveicot ASV.

Iespējams, ka neveiksme U20 PČ, bet, visdrīzāk, citi iemesli bija par pamatu tam, ka stabilam U-izlašu vārtsargam līdz izsaukumam uz lielo izlasi bija jāpagaida. Jāsaprot gan, ka tur jau bija citi mērogi un meistarības skalas. Pirmkārt, savas pēdējās sezonas aizvadīja Vladislavs Tretjaks, kas teju izslēdza jebkura cita vārtsarga iespējas tikt pie būtiska spēles laika. Otrkārt, pašam Samoilovam vēl vajadzēja sevi pierādīt Rīgas “Dinamo” vārtos, konkurējot ar veterānu Mihaili Vasiļonoku.

PSRS hokeja izlase pēc triumfa 1988. gada Olimpiskajās spēlēs, Kalgari, Kanādā.

Bija jāpaiet četriem gadiem līdz Vitālijs Samoilovs atkal būtu PSRS izlases vārtsargs, taču šoreiz – valsts galvenās komandas. Debiju par izdevušos nosaukt nevar, 1986. gada 1. novembrī tika piedzīvots zaudējums pret principiālajiem pretiniekiem, Čehoslovākiju (2:3).

Lai arī Vitālija Samoilova vārds Latvijas hokejā tiek saistīts ar 1988. gadu un Kalgari olimpiskajām spēlēm, var teikt, ka no sportiskā viedokļa tieši 1987. gads viņam bija labākais PSRS izlasē, jo pēc zaudējuma čehoslovākiem, lai arī Vitālijs PSRS vārtos atgriezās ne tik ātri, vien pēc gada, (1987. gada oktobra beigās), norisinājās vēl divi zīmīgi turnīri.

Vispirms 1987. gada PČ un Samoilovs bija viens no trim PSRS izlases vārtsargiem par ko saņēma sudraba medaļu. Nevienu maču Vīnē gan Latvijas vārtsargs neaizvadīja, jo visus 10 mačus vārtus sargāja Jevgeņijs Belošeikins. Savukārt augustā Samoilovs bija PSRS izlases sastāvā 1987. gada Kanādas kausā, kas daudzu hokeja līdzjutēju vērtējumā bija visu laiku labākais starptautiskā hokeja turnīrs.

PSRS izlase pirms 1987. gada Kanādas kausa izcīņas

Īpašs tas bija gan ar to, ka tā bija viena no retajām reizēm, kad vienā maiņā spēlēja Viens Greckis un Mario Lemjē (Kanādas izlasē), kā arī ar to, ka kausa ieguvēji tika noskaidroti spraigā sērijā līdz divām uzvarām. Pirmajā mačā, pagarinājumā, ar 6:5 uzvarēja PSRS, otrajā mačā jau bija nepieciešami divi pagarinājumi, lai Kanāda uzvarētu ar 6:5 un kanādieši uzvarēja arī trešajā spēlē… varat minēt ar kādu rezultātu… 6:5. 

Rudenī gan Samoilovs atgriezās pie PSRS izlases vārtu sargāšanas, četrās dienās izspēlējot trīs mačus pret čehoslovākiem. Pirmajā spēlē Vitālijs tika pie pirmās uzvaras (3:2), bet divās atlikušajās rezultāti bija neizšķirtu (3:3 un 2:2). Jāsaka, ka 1987. gads arī bija izlases mačiem bagātākais vārtsarga Samoilova karjerā, jo kopumā viņam vārtu drošība tika uzticēta septiņos mačos. Pēc trim cīņām ar Čehoslovākiju, ar 5:2 tika pārspēta Šveice, bet pēc tam sekoja trīs mači ikgadējā avīzes “Izvesti” kausā.

Interesanti, ka 1987. gada decembra turnīrā PSRS izlases pirmajā cīņā pret Vāciju (Vācijas Federatīvo Republiku) vārtos stājās Samoilovs un komanda uzvarēja ar 10:1 (vienīgos vārtus vācieši guva 44 sekundes pirms spēles beigām). Otro maču, pret Somiju, treneri uzticēja Belošeikinam, taču jau pirms trešās trešdaļas, pie rezultāta 3:3, vārtos atkal bija Samoilovs (vairāk šajā mačā vārti netika gūti).

Pēc tāda turnīra sākuma, protams, ka trešajā cīņā vārti atkal tika atstāti Vitālija pārziņā, kas viņam bija jāaizsargā no Kanādas izlases. Tikuši vadībā ar 2:0, padomju hokejisti nespēja šo pārsvaru noturēt un zaudēja ar 2:3. Interesanti, ka Samoilova kolēģis-pretinieks otrajos vārtos bija vēlāk lielisku NHL karjeru izveidojušais Šons Burks. Savukārt mūsu vārtsargam tas bija otrais un pēdējais zaudējums PSRS izlases vārtos, kā arī pēdējā spēle šajā turnīrā, kurā PSRS izlase palika otrajā vietā (kanādieši uzvarēja).

Īsāk sakot, 1987. gadā Samilovs tika pie PČ sudraba, otrās vietas Kanādas kausā un aizvadīja septiņas spēles PSRS izlases sastāvā, pat reāli cīnoties par pirmā numura vietu. Turklāt, klubā viņš aizvadīja 40 mačus, kas bija spēlēm bagātākā sezona “Dinamo” rindās un tikai 90./91. gada sezonā, Kijevas “Sokol” rindās, šo personīgo rekordu vārtsargs pārspēs, aizvadot 41 spēli.

Dalība 1988. gada olimpiskajās spēlēs šādā griezumā jau noteikti neizskatās kā nejaušība pat ar visu to, ka Rīgas “Dinamo” vārtsarga iespējas tik nozīmīgā turnīrā tikt vārtos nebija lielas.

Turklāt, jāņem vērā, ka faktiski trīs sezonu griezumā Samoilovs bija viens no vadošajiem PSRS vārtsargiem un spēlēja vienā no visu laiku jaudīgākajām hokeja komandām. Atliek vien apskatīties kādi cilvēki tolaik bija izlasē – Igors Larionovs, Vjačeslavs Fetisovs, Sergejs Makarovs, Vladimirs Krutovs, Aleksejs Kasatonovs, Valērijs Kamenskis, Aleksandrs Mogiļnijs, Vjačeslavs Bikovs, Aleksejs Gusarovs un citi.    

Tā noteikti nav sliktākā kompānija, kurā atrasties, taču, runājot tā pavisam godīgi, tā bija tā laika pasaules hokeja elite un būt atzītam šādā kompānijā uzreiz nozīmē, ka tu esi viens no viņiem. Mūsdienu analoģijās runājot – faktiski esi NHL vai KHL TOP līmeņa spēlētājs.

Nav jau arī tā, ka ar 1988. gada OS viss Samoilovam bija beidzies, jo šajā gadā viņš aizvadīja vēl divus mačus, pārbaudes spēles pret Japānu (10:4, 13:2), taču pārmaiņu laiks virmoja gan gaisā, gan viņa paša karjerā. Ticis pie PSRS sudraba ar Rīgas “Dinamo”, Samoilovs palika rezervistos aiz Artūra Irbes un tāpēc gadu vēlāk devās uz Kijevas “Sokol”.

Lai arī, iespējams, tas izskatījās par “pazemināšanu”, patiesībā Kijevas komanda turnīra tabulā vien pavisam nedaudz atpalika no Rīgas “Dinamo”, piecus punktus, un noslēguma tabulā atradās tikai vienu pozīciju zemāk, t.i., ieņēma piekto vietu (1989./1990. gada sezonā). Otrajā sezonā Ukrainas komanda gan tik labi vis nespēlēja (8. vieta), taču arī šajā sezonā Samoilovs bija vienības neapšaubāms pirmais vārtsargs.

Spēlējot Kijevā neiztika bez vēl kāda ļoti interesanta ieraksta, proti, 1990. gada 19. septembrī “Sokol” tikās ar Minesotas “North Stars” un sagrāva Ziemeļamerikas profesionāļus ar 5:0. Vārtus Ukrainas galvaspilsētas komandai sargāja tieši Vitālijs, kuram bija jātiek gan ar Maika Modano, gan Larija Mērfija, gan citu “Ziemeļu zvaigžņu” zvaigznīšu metieniem.

Interesanti, ka, lai arī Rīgas “Dinamo” 1988./1989. gada sezonā bija devusies uz Ziemeļameriku, kur aizvadīja septiņus mačus, nevienā no šiem mačiem Samoilovs vārtus nesargāja, jo Ziemeļamerikas tūrē priekšā jau bija Irbe, tāpēc šie 5:0 arī ir vienīgā Samoilova pieredze pret NHL komandām. Perfekta bilance!  

Rīgas “Dinamo” komanda

Profesionālā hokejista karjeru Vitālijs Samoilovs noslēdza 29 gadu vecumā. Ņemot mūsdienu mērauklu – agri. Tiesa, deviņdesmito gadu sākumā daudziem nācās izvēlēties starp iespējamo labklājību, taču ārkārtīgu nenoteiktību, t.i., liekot cerības uz sportu un lielajiem līgumiem un mazliet drošāku variantu, t.i., sākot “civilo dzīvi”. Samoilovs izvēlējās otro variantu – darbu ģimenes uzņēmumā.

Kā viņš pirms gadiem 15 stāstīja vienā no intervijām, arī gadu pēc karjeras faktiskajām beigām, par viņu interesējās NHL komandas. Tas tikai vēlreiz parāda, ka līmenis, kurā viņš spēlēja, bija ļoti augsts.

Protams, uz Vitālija Samoilova karjeru var skatīties divējādi – koncentrējoties uz līdz galam nepaveikto vai, tomēr, skatoties uz paveikto. Abos gadījumos ir ko uzskaitīt. Vai viņš ir pelnījis lielāku uzmanību? Droši vien, ka katrs ir pelnījis tik uzmanības, cik sabiedrība ir gatava veltīt, taču, kas ir pilnīgi skaidrs, bez emocijām pavelkot svītru zem sasniegumiem, Samoilova CV pārspēt uz šo brīdi var tikai viens Latvijas hokeja vārtsargs. Pārējiem vēl ir kur augt.  

Atbildēt

No apps configured. Please contact your administrator.

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *