Pirms kāda laika Latvijas Nacionālais sporta portāls izziņojis, ka ceturtdienas vakars būs tas laiks, kad diskusijas formātā tiks runāts par to, kurš tad ir tas Latvijas sports, kurā varētu būt izrāviens. Sākotnēji arī tika izvirzīti kritēriji – naudas piesaiste, popularitāte, panākumi.
Protams, ka mani šī tēma uzrunāja un biju domājis, iespējams, pat piedalīties šajā čatā, taču plānot ir viena lieta, bet izdarīt – cita. Nesanāca piedalīties, taču uz sarunas nobeigumu pieslēdzos un man arī bija iespēja pārlasīt, ko tad kungi ir sprieduši. Nesākšu tagad preparēt katra teikto, taču pēc izlasītā man palika mazliet bēdīgi, jo nekur tālāk par infantilu “a kuras izlases un sportisti izšaus, ja visas zvaigznes sastāsies mums labvēlīgi un pretinieki klups uz līdzenas vietas”, netika.
Es gan, vēl uzzinot tēmu, šādas tādas domas galvā pārcilāju un, ja jau nesanāca iesaistīties diskusijā, izklāstīšu tās te.
Tātad – kuram sporta veidam ir potenciāls “izšaut”? Jāsāk, protams, ar to, kas ir šī “izšaušana”? Es uzskatu, ka ir jārunā par būtiskām kvalitatīvām un kvantitatīvām pārmaiņām konkrētā sporta veidā. Uzvara kādā turnīrā, lai arī līdzjutēju un sporta funkcionāru sirsniņām liek ietrīcēties aiz laimes, nevar tikt uzskatīta par šo “izšaušanu”, ja uz tā netiek būvētas, ja ne jaunas uzvaras, tad nākamais sporta veida attīstības līmenis.
Prasts piemērs – Latvijas futbolisti 2004. gadā spēlēja Eiropas čempionātā. Sasniegums? Neapšaubāmi! Tikai ko mūsu futbols no tā visa ieguva ilgtermiņā? Nemaz necentīšos veikt kaut kādu pētījumu, taču ir acīmredzami, ka šī brīža bedre, kurā Latvijas futbols atrodas, ir sākta rakt arī tās iluzorās laimes dēļ, kas valdīja futbola sabiedrībā 2003. un 2004. gadā.
Turklāt runāt par kādas izlases vai sportista panākumiem un likt vienādības zīmi ar sporta veida “izšaušanu” ir nepareizi jau saknē. Tie ir viena cilvēka panākumi. Par tiem ir prieks, bet ne vairāk. Visi atceramies Māri Štrombergu un to, kāda ažiotāža bija par viņa olimpiskajām medaļām. Vai no tā Latvijas BMX sanāca kāds labums? Neesmu iekšā tajā “virtuvē”, bet esmu redzējis viedokļus, kas saka, ka bē-em-iksā šobrīd ir krīze.
“Izšaušana”, manā izpratnē, ir sporta veida kvalitatīva un kvantitatīva “augšana”. Lai arī mana attieksme pret florbolu nav pārāk lojāla, taču tas kā sporta veids, ko vēl pirms gadiem 30 pie mums īsti neviens nezināja, ir izaudzis grandiozi un ieņēmis stabilu vietu Latvijas sporta ēdienkartē. Lūk, jā, “izšāva”, un nebija jau tā, ka florbolisti bija vienīgie jaun-sporti, taču citiem, kā objektīvu, tā subjektīvu iemeslu dēļ, tas neizdevās.
Kas nodrošina sporta veida izrāvienu? Ir dažas hrestomātiskas patiesības, kuras līdz šim apgāzt vēl nevienam nav sanācis. Šajā gadījumā ir jārunā par jebkuru panākumu trijstūri: Nauda – Cilvēks – Vieta. Šos faktorus var mainīt vietām, īsā termiņā kāds var būt arī prioritāte, taču ilgtermiņā, ja visi trīs nebūs vienlīdz attīstīti, tad rezultāts izpaliks.
NAUDA
Ja mēs runājam par kādu būtisku izrāvienu, ir nepieciešams finansējums. Vai Latvijā ir resursi, ko, papildus jau pašlaik ieguldītajiem, novirzīt sporta veidam X, lai tas zeļ un plaukst? Kādai vispār ir jābūt motivācijai, lai kāds uzņēmējs pēkšņi sāktu dot naudu sportam? Latvijas gadījumā par sponsoru līgumiem runāt ir smieklīgi, jo patiesībā tā ir tāda sociālā palīdzība, ko nodrošina vai nu valsts uzņēmumi vai privātās struktūras, kurām ir vai nu draudzīgas vai kādas citas, taču privātas saites ar konkrētu sporta veidu vai komandu.
Līdzīga satura diskusijās nevar iztikt arī bez valsts naudas pieminēšanas, un neiztikšu arī es, taču ne jau tāpēc, lai I. Šuplinskas kundzes pārraudzībā esošo ministriju kauninātu par nepietiekamo naudas līdzekļu piešķiršanu, bet tieši otrādi, atgādināšu, ka valsts uzdevums (un arī pašvaldību) nav konkrētu sporta veidu “uzraušana”, bet gan nodrošināt to, lai iedzīvotājiem ir iespējas nodarboties ar fizisko kultūru. Sporta veidu attīstīšana ir sporta federāciju uzdevums, ko viņi, atgādināšu, paši uzņemas labprātīgi. Jā, te atkal var runāt par to, vai valsts politika ir sporta organizācijām pretimnākoša, taču to atstāsim citai reizei.
Tātad, problēma numur viens – lai būtu izrāviens, vajag PAPILDU naudu. Kur to ņemt? Neesmu panikas cēlājs, bet 2020. gada pavasara krīze šo jautājumu vieglāku nepadarīs.
CILVĒKS
Lai no naudas ieguldīšanas būtu jēga, ir nepieciešami cilvēki, savas jomas profesionāļi, kas to naudu prātīgi izmantos. Īsāk sakot – treneri. Vai tas būtu hokejs, peldēšana, loka šaušana, regbijs, vai jebkurš cits sporta veids, bet es neesmu dzirdējis viedokli, ka, viss – mums treneru pietiek un visi ir visaugstākās raudzes speciālisti.
Un paša trenera atrašana ir puse no problēmas, jo, ja pirms cilvēka vārda un uzvārda pierakstīsim “treneris”, tas viņu par zinošu speciālistu nepadarīs. Tiešām nevēlos tagad sākt blakusdiskusijas gan par treneriem un viņu izglītību, gan pēcdiploma izglītošanās iespējām un arī pašu treneru vēlmi to darīt, taču vieta izaugsmei tur ir ļoti liela.
Tas gan nav viss, jo treneriem jau arī vajag materiālu, ar ko strādāt, t.i., bērnus un pusaudžus, kas, ja ne pretendē uz lielo, augsto sasniegumu sportu, tad interesējas par konkrēto sporta veidu un redz sevi tajā vismaz nopietna hobija līmenī. Jau simts reizes pieminētajam “izrāvienam” ir nepieciešama kvantitatīvā sastāvdaļa, t.i., masveidīgs jauno censoņu pieplūdums treniņu grupās, turklāt vairāku gadu garumā. Vai tam ir kāds pamats? Pirmais, kam ir jānotiek, ir demogrāfiskais sprādziens, taču tādas prognozes es atsakos dot.
Pie esošās situācijas viena sporta veida “izšaušana” nozīmē cita sporta veida panīkumu, jo bērnu skaits nepalielinās. Starp citu, tā pie mums kaut kā arī ir iegājies – ja vienā sporta veidā esot tā sauktais “tukšais” gads, tad, varam būt droši, ka citā būs, ja ne “zelta paaudze”, tad vismaz vairāki spēlētāji, kas par sevi liks runāt arī profesionālajā līmenī. Piemēram, paskatāmies aktīvo basketbolistu “zelta paaudzes” un paskatāmies, ko par tiem pašiem dzimšanas gadiem saka, teiksim, hokejisti. Redzēsiet interesantas sakritības.
VIETA
Ja būs nauda un būs cilvēki, šis faktors jau nebūs tik sāpīgs, taču tāpat tas ir būtisks – infrastruktūra. Var jau smieties par ikgadējo Dukuru ģimenes triumfu dažādās gada sportistu nominācijās, taču viņi ir tie, kas šo vietas faktoru ir izmantojuši vislabāk. Bez Siguldas trases nez vai mēs vispār nopietni runātu par bobsleju, skeletonu un kamaniņu sportu. Šie sportošanas veidi būtu apmēram tikpat aktuāli, cik Latvijā pašlaik ir aktuāla tramplīnlēkšana.
Ir sporta veidi, kas pie mums var attīstīties, un tādi, kur aktualizējas jau iepriekš pieminētā situācijā, proti, ir jābūt ļoti lielam divu pārējo faktoru pārsvaram, lai vieta būtu ne tik nozīmīga.
Īsāk sakot, tāds komandu sporta veids kā futbols. Jā, sporta karalis, jā, pasaulē populārs un, jā, varbūt arī pat ienesīgs bizness, taču, lai runātu par šī sporta īstu attīstību Latvijā, ir jāiegulda liela nauda, jo nez vai var izaugt futbolists vietā, kur tas, ko Eiropā sauc par “ziema”, ir vismaz sešus mēnešus gadā, pat pie tik siltas ziemas, kāda bija šogad. Jā, neapšaubāmi, salīdzinot ar 30–20 gadu senu pagātni, situācija ir ievērojami uzlabojusies, taču ar to ir daudz par maz.
Kāds sāks stāstīt par Skandināvijas valstu un Islandes piemēriem. Jā, futbolu var spēlēt arī tur un audzināt labus futbolistus, taču pirms pirmās ražas novākšanas, gadus 10–20 ir jāinvestē tajā visā un nebūt ne mazas summas.
Pirms gadiem 20 tika runāts, ka Latvijā hokejs izmiršot, ja nebūs haļļu reģionos. Tagad tādas ir, un situācija vismaz šajā jomā ir ok, taču ceļot ledus halles, ir aizmirsts, ka futbolu pie mums arī dabīgos apstākļos var spēlēt ne pārāk ilgu laiku un katastrofāli trūkst slēgto laukumu. Arī vieglatlētika, lai arī vasaras sports, bet jau daudzus gadus burtiski raud pēc slēgtajām manēžām.
Augstāk rakstītais nekādā gadījumā nav čīkstings par to, ka viss ir slikti. Tas drīzāk ir sporta vērotāja viedoklis par to, ka pārskatāmā nākotnē nevienam no šobrīd Latvijas lielajiem sporta veidiem nav tāda potenciāla, lai pēkšņi izrautos, nav resursu pašiem un arī tās brīvās vietas manevriem nav nemaz tik daudz. Tas nenozīmē, ka visi sporti tagad iznīks, nē, tie turpinās tādā pat garā kā pie mums ir ierasts. Iespējamie panākumi kaut ko minimāli “pašūpos”, bet globāli nez vai kas mainīsies. Tāpat būs mūžīgais strīds par to – hokejs vai basketbols ir Latvijas nacionālais sports, un katru jauno sportu uztvers ar neticību.
Ja tomēr kādam gribas redzēt izrāvienus un uzlecošās zvaigznes starp sporta veidiem, tad ir jāskatās nevis ierastajā virzienā, bet tā sauktajos mazajos un individuālajos sporta veidos. Tā, piemēram, nevar izlikties neredzam straujo MMA popularitātes kāpumu pasaulē. Lai arī tas nav nekāds vienots sporta veids, bet gan noteikumu kopums, pēc kuriem cīnās dažādu cīņas skolu pārstāvji, tas, ja nu vēl nav, tad pavisam drīz kļūs par galveno “kaušanās sportu”.
Man arī gribētos pieminēt spēka sporta veidus, kas amatieru un fizkultūras līmenī jau ir ļoti populāri, taču tajos vispirms ir jāievieš kāda skaidrība no organizatoru puses, un tad jau redzēs. Ja ne augsto sasniegumu sporta līmenī, tad vismaz kā pamats nācijas fiziskās kultūras ievērošanai tas ir ļoti derīgs.
Nevar aizmirst arī olimpiskos sportus, kas ir nākuši klāt, – karatē, skeitbords u.tml. Beisbolam nez vai ir potenciāls kļūt populāram Latvijā, taču regbijs-7 var augt, un tas būs ļoti bēdīgi, ja olimpiskais regbijs nespēs iekarot vietu pie mums.
Savukārt panākumi, uzvaras un medaļas – tā jau ir ilgtermiņa prognozēšana un bakstīšana ar pirkstu mākoņos.
Redakcija
Es un mēs, un viss ap mums!
