Pasaules sports zina daudz principiālu cīņu vai tā būtu Bostonas “Celtics” pret Losandželosas “Lakers” spēle uz basketbola laukuma parketa, Madrides “Real” un “Barcelona” cīņa futbolā, vai Kanāda un Krievija ledus laukumā, bet, varbūt, DĀR pret Jaunzēlandi regbijā, taču ir viens derbijs, kas savas principialitātes un politiskā nozīmīguma dēļ ir viens no svarīgākajiem pasaulē. Tā ir Indijas un Pakistānas kriketa izlašu cīņa.
Latvijā, visdrīzāk, par šīm batālijām ir dzirdēts ļoti maz, jo arī pats krikets liekas galīgi nesaprotams sporta veids, taču kriketa pasaulē un, jo sevišķi, Indostānas pussalā, tas ir galvenais sporta derbijs, kura katram cēlienam ir visas iespējas iekļūt planētas skatītāko sporta notikumu reitingā, jo to tiešām vēro simtiem miljonu skatītāju.
Kas šādai ažiotāžai ir pamatā un kādi ir Indijas un Pakistānas kriketa izlašu derbija atslēgas notikumi?
VĒSTURE
Lai iekustinātu šādas tautas masas, kādas seko līdzi savām kriketa izlasēm ar bumbiņām un atsitamajām vālēm ir par maz. Arī šeit principiālās cīņas sākums ir meklējams ārpus kriketa laukumiem – politikā, turklāt, politikā, ko noteica trešā puse, Lielbritānija.
Jāsāk ar to, ka līdz 1947. gadam Indija un Pakistāna, kā neatkarīgas valstis mūsdienu izpratnē, nepastāvēja, bet bija Lielbritānijas kolonija – Britu Indija, Indijas impērija vai, ja gribat, Britu Rādža. Kolonija, kā jau kolonija, kas tam laikam nebija nekas īpašs, taču, tikpat pašsaprotami, tās iekšienē viss negāja gludi, jo tik lielā teritorijā, protams, dzīvoja dažādas tautas un dažādu reliģiju pārstāvji, kas beigu beigās noveda pie tā, ka musulmaņi paziņoja, ka viņiem ne pārāk iet pie sirds, ka valstī toni nosaka hinduisti un, vispār, būtu baigi labi, ja izdotos izveidot jaunu valsti, kur varētu dzīvot musulmaņi.
Kā jau šādās situācijās gadās, bija naivi cerēt, ka katrs aizies uz savu pusi un mierīgi rušināsies savā dārziņā. Visnotaļ paredzami sākās ne tikai dažādas provokāciju akcijas vēl pirms valsts faktiskās sadalīšanas, bet arī jau vēlāk, kad Indija un Pakistāna jau bija viena no otras (un arī Lielbritānijas) neatkarīgas. Tajā skaitā, kad pēc jauno robežu noteikšanas pie ticības brāļiem sākotnēji pārcēlās kopumā ap 14 miljoniem cilvēku (pa 7 miljoniem no katras puses), jo jaunās valstis nebija gatavas tādam migrācijas vilnim, kas izraisīja gan humāno katastrofu, gan arī fiziskus konfliktus. Kopējā migrācija šajā laika periodā tiek iezīmēta 25 miljonu robežās.
Lai arī, no malas skatoties, jau bija gana daudz pateikts un izdarīts, lai abas puses viena otru ne pārāk ieredzētu, tas vēl nebija viss, jo, lai arī valsts tika sadalīta pa tā saukto “Redklifa līniju”, kas sākotnēji bija pieņemams variants, bez pretenzijām uz teritoriju neiztika un galvenais strīdus objekts bija Kašmira.
Indijas un Pakistānas robežas slēgšanas ceremonija
Nemēģinot ļoti iedziļināties šajās lietas jau tā ir skaidrs, ka iemesli kāpēc indiešiem var nepatikt pakistānieši un pakistāniešiem – indieši ir gana daudz. Valstu starpā ir notikuši vairāki kari, regulāri notiek mazāki konflikti, taču, ja karš ar īstiem ieročiem īsti nevilina ne vienu, ne otru pusi, tad sports un reģiona svarīgākais sporta veids, krikets, ir pats labākais veids kā parādīt savu pārākumu pār oponentiem, kas arī pilnā mērā tiek izmantots.
PANĀKUMI
Pirms runāt par panākumiem šajā duelī, vispirms ir mazliet jāizskaidro kriketa spēles momenti. Lai arī pati maču norise nav sarežģīta, par to nerunāsim, bet atzīmēsim, ka visas starptautiskā kriketa spēles notiek trijos formātos – Testa, ODI un Twenty20I.
Ar ko šie mači atšķiras? Ar norises ilgumu. Kriketā viena darbības vienība tiek saukta par “overu”, kura laikā aizsardzībā esošā komanda sešas reizes met bumbiņu saviem pretiniekiem – uzbrucējiem, kas mēģina to atsist.
Tātad, Twenty20I mačos katra komanda izspēlē ne vairāk kā 20 overus, jeb 120 metienus (spēle var beigties arī ātrāk, ja visi pretinieki ir izslēgti no cīņas, bet tā jau ir sporta veida noteikumu specifika). Šādas spēles ilgst 2-3 stundas.
ODI ir saīsinājums no One Day International, jeb vienas dienas mačs. Saprotams pēc nosaukuma, ka arī spēles ilgums viena diena. Protams, ka nav tā, ka viņi spēlē no saullēkta līdz saulrietam, jo te katrai komandai tiek dotie 50 overi, jeb 300 bumbiņas, kas jāatsit (protams, ja pretinieki nebeidz spēli priekšlaicīgi). Šajā spēles variācijā arī notiek viens no pasaules lielākajiem sporta turnīriem – Pasaules kauss kriketā.
Visbeidzot Testa krikets ir kaut kas pavisam traks, jo tajā nav laika ierobežojuma… vienkārši komandas spēlē kamēr izslēdz visus otras komandas spēlētājus no cīņas. Un tad, kad to ir izdarījuši, atkārto, t.i., tiek izspēlēti divi iningi. Tāpēc šādi mači var notikt, nu, kādu nedēļu, taču skaitās ļoti prestiži.
Pirmo maču abas valstis aizvadīja 1952. gadā un kopš tā laika, neskatoties uz to, ka daudzas maču sērijas ir bijušas atceltas (no 1962. līdz 1977. gadam komandas savā starpā nespēlēja vispār), komandas dažādos spēles formātos ir tikušās 199 reizes.
No 59 testu mačiem pakistānieši ir uzvarējuši 12 spēlēs, bet indieši – 9, pārējos mačos fiksējot neizšķirtu. ODI mačos rezultāts ir 73:55 par labu pakistāniešiem, bet T20I versijā, kura gan ir salīdzinoši jauna starptautiskajā kriketā (pamazām sāka attīstīties vien no 2005. gada), Indija ir labāka ar 6:1.
Tiesa, ja apskatās panākumus lielajos turnīros, tad Indijai ir nospiedošs pārsvars – ODI Pasaules kausā viņi ir uzvarējuši septiņos mačos no septiņiem, bet T20I – četrus no pieciem un vienā spēlējot neizšķirti.
Pēdējos gados derbija intensitāte ir samazinājusies un tam par iemeslu atkal ir bijusi politika, jo dēļ saspīlētajām attiecībām abu valstu starpā, komandas tiekas vien dažādu starptautisko turnīru ietvaros, bet klasiskas maču sērijas, jebkurā no spēles formātiem, jau nav notikušas vairāk kā astoņus gadus.
IETEKME UZ SABIEDRĪBU
Ja lielākajā pasaules daļā cilvēki jūk prātā no futbola, kuru dēļ dara trakas lietas, kas ne vienmēr iekļaujas saprāta robežās, tad bijušajā Indijas Impērijā futbola vietu ir ieņēmis krikets. MS Doni, Virats Koli, Babars Azams – viņi vietējiem sporta faniem ir aizstājuši Mesi, Ronaldu un Neimāru.
Interese par to šajā blīvi apdzīvotajā reģionā ir milzīga. Indijā VISAS skatītākās TV pārraides ir dažādi kriketa mači, bet Indijas un Pakistānas cīņas sasniedz 300 miljonus skatītāju lielu auditoriju šajās valstīs vien, nerunājot par globālo tirgu.
Vēl vairāk, uz 2019. gada Pasaules kausa maču starp šīm izlasēm no Indijas un Pakistānas kriketa līdzjutējiem tika saņemti teju miljons pieteikumi uz biļešu iegādi.
Krikets – tas ir veids kā abas puses izpauž savu nacionālismu. Citādāk, visdrīzāk, nemaz arī nevar būt, zinot abu valstu attiecības un kopīgo kriketa pagātni. Protams, ka gan indieši, gan pakistānieši uzskata, ka tieši viņi ir labākie un šī cīņa nav tikai par uzvaru kriketā, tā ir cīņa par absolūtu pārākumu. Par “vietas ierādīšanu” kaimiņam.
Nebūs arī melots, ja kriketu pielīdzinātu sava veida reliģijai – valsts ar šo sporta veidu dzīvu ikdienā, bet vadošie kriketeri tiek likti vienā līmenī ar valsts pirmajām amatpersonām.
Kā tādos gadījumos nereti ir novērots – vienai vai otrai komandai var galīgi neiet kādā lielajā turnīrā, taču spēle pret kaimiņiem ir īpaša un ja tā tiek vinnēta, līdzjutēji ir gatavi piedot izgāšanos čempionātā. Otrādāk? Diez vai. Turklāt, arī prieks par kaimiņu pārspēšanu ir salīdzināms tikai ar to prieku, kādā komandas parasti izplūst ar kausu rokās. Īsāk sakot – Indijas un Pakistānas cīņa, neatkarīgi no konteksta, vienmēr ir atsevišķs notikums.
“Pastiprināta interese par Pasaules kausu sākas jau kādu gadu pirms paša turnīra, taču cilvēki mums ir teikuši – uzvariet šo spēli (pret Pakistānu) un mums būs vienalga, kas notiks tālāk,” reiz teica indiešu kriketa leģenda Sašins Tendulkars, “diemžēl, bet mēs, kriketeri, tā nedomājam.”
SPILGTĀKIE MAČI
Lai arī šādi principiāli dueļi vienmēr ir jāskatās kontekstā, t.i., spēļu nozīmību rada ne tikai katra mača notikumi, bet gan savstarpējās komandu attiecības, ir spēles, kas izceļas.
Ja runājam par 21. gadsimta mačiem tad, piemēram, par vienu no visu laiku labākajiem mačiem kriketa Pasaules kausa vēsturē sauc 2003. gada grupu turnīra maču starp abām šīm izlasēm.
Tā bija spēle, kuras pirmajā pusē pakistānieši bija ieguvuši 273 punktus, kas, lai arī nav nekāds iespaidīgais pārsvars, taču gana laba rezerve ar kuru var cerēt uz panākumu (kriketā vispirms uzbrūk viena komanda, mēģinot gūt pēc iespējas vairāk punktus, pēc tam komandas mainās vietām un otrā komanda mēģina pārspēt pirmās komandas gūto punktu summu).
Tā bija spēle, kurā Sašins Tendulkars guv 98 punktus no 75 bumbiņām, tajā skaitā 50 punktus piecu overu (30 metienu) laikā, bet viņš nebija vienīgais uzbrukuma izcilnieks, jo indiešu “atsitienu mašīna” panāca un pārspēja pakistāniešus 45.4 overu (no 50 iespējamajiem) laikā, turklāt, no spēles bija izslēgti tikai četri spēlētāji.
Lai arī 273 punkti, kā jau minēts, nav nekāda lielā summa, šī spēle bija viena no lieliskākajām atspēlēšanās izrādēm PK ietvaros.
2011. gadā komandas tikās PK pusfinālā. Šī spēle, kas norisinājās Indijā, visiem skatītājiem piedāvāja pilnīgi pretēju scenāriju. Pirmie uz atsišanu devās mājnieki un guva 260 punktus, kas, kā saprotams, arī nav nekāds lielais pārsvars, taču pēc tam aizsardzībā lieliski nostrādāja indiešu metēji, spēli pabeidzot priekšlaicīgi – vienu metienu pirms 50 overu sasniegšanas un pie 231 pakistāniešu punkta. Šī uzvara ļāva indiešiem sasniegt finālu, kurā viņi diezgan pārliecinoši pārspēja Šrilankas izlasi, Mumbajā ceļot virs galvām čempionu trofeju.
Ārpus Pasaules kausa ietvariem abas komandas arī ir aizvadījušas daudzus zīmīgus mačus, piemēram, 2017. gada Čempionu kausa finālu, kas noslēdzās ar Pakistānas graujošu uzvaru ar 180 punktu pārsvaru. Šī uzvara tika izcīnīta par spīti tam, ka Indija bija nomācoši spēles favorīti, taču pakistānieši, Mohameda Amira personā, izdarīja pietiekoši, lai apturētu iespaidīgo Indijas atsitēju brigādi, turklāt, ne tikai apturētu, bet atstātu viņus uz 158 gūtajiem punktiem 30.3 overos.
2014. gada Āzijas kausa grupu turnīra mačs arī ir ierakstīts zelta fondā tā kā pakistānieši, pateicoties Šahida Afridi sešu punktu sitienam (6 punktus piešķir par bumbiņas raidīšanu ārpus laukuma pa gaisu) divus metienus pirms spēles beigām izrāva uzvaru, atstājot indiešus trešajā vietā grupā, t.i., bez fināla. Finālmačā gan pakistānieši, kas bija esošie čempioni, piekāpās Šrilankai, taču uzvara pār Indiju vismaz mazliet mazināja zaudējuma rūgtumu.
NĀKOTNE
Pašlaik tiek runāts par to, ka Indijas un Pakistānas kriketa derbijs vairs nav tik aktuāls kā agrāk. Vai tā ir? Ja ir tad kāpēc un kāda nākotne to gaida?
Jāatzīst, ka Indijas pārsvars pār pakistāniešiem ir audzis. Kāpēc? Tāpēc, ka krikets ir kļuvis par profesionālu sportu un Indijas Premjerlīga ir šī sporta naudīgākais čempionāts (rēķinot algās gada griezumā – viens no naudīgākajiem sporta turnīriem pasaulē), kā rezultātā ir arī audzis izlases līmenis. Pakistānieši nevar piedāvāt tos labumus saviem spēlētājiem, ko piedāvā Indija un, protams, ka viņi atpaliek.
Tiesa, Pakistānas kriketa savienība līdz šim ir likusi dažādus šķēršļus tam, lai tās spēlētāji piedalītos IPL čempionātā un IPL mači nemaz netiekot rādīti vietējās televīzijās. Kā redzams – domstarpības ir lielas un nez vai kādreiz tiks atrisinātas pilnībā.
Tomēr, dēļ salīdzinoši retajiem mačiem, Indijas un Pakistānas attiecības kriketā nav palikušas miermīlīgākas, jo tās tāpat lielā mērā nosaka politika, nevis sports. Aiz abām komandām tāpat ir miljoni neapmierinātu un uzvaras alkstošu valsts pilsoņu. Šo maču principialitātei ir tendence pieaugt pēc katra “izlēciena” no vienas vai otras puses Kašmiras reģionā, kā arī pēc ekstrēmistu uzbrukumiem pretējai teritorijai. Tāpēc jāsaka, ka šis derbijs būs tik ilgi kamēr pastāvēs abas valstis un krikets.
Redakcija
Es un mēs, un viss ap mums!
