Ievadi meklēšanas atslēgvārdus un nospied Enter.

Šis rudens Latvijas hokeja līdjzutējiem bija īpašs, jo bez pēdējā laikā tik neierastās situācijas, kad sezonas ievadā četriem mūsu hokejistiem faktiski ir vietas NHL komandu sastāvos, parādījās iespēja pēc 15 gadu pārtraukuma redzēt Latvijas vārtsargu kā lielās līgas pamatsastāva spēlētāju.

Jā, protams, Kristers Gudļevskis nav aizmirsts, taču viņa karjerā NHL bija drīzāk “gaidīšanas svētki”, bet patiesībā daži nospēlētie mači bija līdzināmi kādai supernoavai – spilgti, bet neilgi brīži.

Vēl interesantāka situācija likās tāpēc, ka, vismaz teorētiski, pastāvēja (pastāv vēl aizvien!) iespēja, ka kādu dienu vienas NHL komandas sastāvā spēlēs divi Latvijas vārtsargi, jo arī Matīss Kivlenieks jau trešo gadu cīnās par Kolumbusas “Blue Jackets” rindām.

Cerības par jaunas Latvijas sporta zvaigznes iemirdzēšanos Ziemeļamerikas profesionālajā sportā bija ļoti lielas, jo, skaties kā gribi, ja hokejistu daudzi sauca par labāko ārpus NHL spēlējošo vārtsargu, kā arī līdzšinējā karjerā divreiz ir izcīnīts Šveices čempionāta labākā vārtsarga tituls, kā arī kopumā viņa karjera vienā no Eiropas spēcīgākajām līgām (NLA) un arī Latvijas izlasē ir bijusi vairāk nekā pārliecinoša, tad, protams, ir pamats šīm cerībām.

No otras puses, situācija Kolumbusas “Blue Jackets” rindās arī bija diezgan specifiska, jo šī vasara bija laiks, kad aizvērās vienības “čempionu logs” un, atzina to vienības vadība vai nē, bet nu bija jāveido jauna komanda. Vārtsargu kontekstā tas nozīmēja, ka savu “zilo žaketi” noģērbj Sergejs Bobrovskis (divkārtējais Vezinas balvas ieguvējs). Parasti pēc šādiem zaudējumiem komandas meklē aizstājējus, bet Kolumbusa tā vis nedarīja un nolēma dot vārdu iepriekšējām otrajam numuram Jonasam Korpisalo un Ziemeļamerikas hokejā vēl nespēlējušajam Elvim Merzļikinam.

Latvijā, protams, to uztvēra kā īpašu atzinības izteikšanu, jo vārtsargs, pretēji ierastajai praksei šādos gadījumos, netika sūtīts uz AHL, lai gan patiesībā šādu soli var saukt par “Blue Jackets” mēģinājumu ietaupīt naudu, jo uz šo brīdi, 2019. gada novembra trešo dekādi, komanda savu vārtsargu atalgošanai nav iztērējusi pat trīs miljonus ASV dolāru, kas ir otrais mazākais pozīcijas algu budžets NHL.

Tāpat Merzļikina paturēšana NHL nozīmēja, ka Amerikas līgā, kurā spēlēja ne tikai Kivlenieks, atbrīvojās viena vieta, ko aizņēma Veini Vehvilainens, viens no talantīgākajiem Somijas vārtsargiem. Kā saka – ar vienu šāvienu divi zaķi tika nošauti, t.i., ieekonomēta nauda un jaunajam talantam dots liels spēles laiks, jo, visu cieņu Matīsam, bet viņa somu konkurents kopumā gan jau, ka ir meistarīgāks.

Un trešais moments – Kolumbusas “Blue Jackets” sistēmas vārtsargu pozīcija ir ļoti sekla, jo uz šo brīdi NHL kontekstā, ar lielākām vai mazākām iebildēm, var tikt izskatīti tikai šie četri vārtsargi. Ir, protams, vēl divi, taču viņu perspektīvas jelkad spēlēt lielajā līgā ir ļoti neskaidras, lai neteikt, ka minimālas.

Elvim šī situācija, protams, sākotnēji izskatījās ļoti laba, jo ir grūti iedomāties vēl labāku scenāriju, lai cīnītos par pirmā numura vietu – tā faktiski bija vakanta un treniņnometnes sākumā, vismaz nomināli, gan viņš, gan Korpisalo bija vienādās pozīcijās. Tiesa, vismaz pagaidām izskatās, ka šajā sprintā ātrāks bija pieredzējušākais Jonass.

Elvis, cik jau nu ir nācies vērot viņa spēli un intervijas, ir maksimālists, kurš vēlas izdarīt ne tikai visu no viņa prasīto, bet arī pārsteigt. Protams, tas ir labi, jo šī piespiešanās ļauj kļūt labākam, taču šajā gadījumā, visdrīzāk, šī vēlme ir nospēlējusi pretējā virzienā.

Ziemeļamerikas hokejs ir diezgan atšķirīgs no Eiropā pierastā. Atšķiras ne tikai spēlētāju meistarība, bet arī laukuma izmēri, spēles ātrums, metienu izdarīšanas tendences, cīņas intensitāte utt. Ja laukuma spēlētājs šīs atšķirības var pārvarēt vienkārši sākot skriet vairāk un ātrāk, t.i., palielinot spēles intensitāti, tad vārtsargam pielāgošanās var prasīt ilgāku laiku.

Parasti šis laiks tiek dots, kad vārtsargs tiek nosūtīts uz zemākajām līgām, AHL vai pat ECHL, taču Elvim, kā minēts iepriekš, mācīties nācās kaujas apstākļos un, kā pašlaik redzam, šis process ir ievilcies. Viņa lielākais ienaidnieks šobrīd ir laiks – viņam tā nav, jo var jau visu norakstīt uz debitanta drudzi un pielāgošanos, taču, jo ilgāk viņš mācīsies, jo lielāks spiediens tiks izdarīts un tādā gadījumā uz AHL jau var nākties doties nevis pieredzes iegūšanai, bet, lai vispār tiktu pie spēļu prakses.

Protams, pašlaik aktuāls ir jautājums – Vai tāpēc, ka Elvis spēlē slikti viņš netiek laukumā, vai arī viņš netiek laukumā un tāpēc spēlē slikti? Domāju, ka atbilde ir kaut kur pa vidam, bet pašlaik ir skaidrs, ka viņam “mācību” spēles laiks netiks dots un savs varējums ir jāparāda treniņos, kas, pēc vairākām sezonām, kurās viņš aizvadīja virs 80% visu komandas maču, ir smagi.

Kāda būs Elvja nākotne? Nekas vēl nav zaudēts. Jā, sākums ir daudz sliktāks nekā no viņa tika gaidīts un gan jau, ka arī viņš pats gaidīja ko vairāk, taču, sakārtojot savu sniegumu, otrajā sezonas daļā viņš sevi var vēl pierādīt kā vārtsargs ar kuru Kolumbusa var rēķināties. Protams, tādā gadījumā ir jāsavācas, jo, būsim godīgi, nevis spēles stilā vai prasmēs, bet gan nervozitātē un pārliecības zudumā slēpjas Merzļikina problēmas, kas automātiski arī noved pie nepareiziem lēmumiem laukumā.

Tiesa, ja mēs runājam par Merzļikina nākotni komandā, daudz kas atkarīgs arī no pašas komandas. Protams, var to visu saukt par murgiem un sazvērestības teorijām, bet, ja komandas ģenerālmenedžeris ir soms (Jarmo Kekalainens), kurš starpsezonā “atbrīvoja” ceļu uz lielāku spēles laiku somam Korpisalo (kurš nekad nav spēlējis kā pirmais numurs), komandas lielākais jaunais talants ir soms Vehvilainens, bet šajā starpsezonā vienībā ir parādījies otrais vārtsargu treneris, soms Niklass Bekstrēms, tad tas rosina zināma domu attīstību un to, kam tad tiks dota priekšroka šķietami līdzīgās situācijās.

Cita lieta, vai Kekalainens savā amatā paliks arī pēc šīs sezonas, jo Džons Deividsons, cilvēks, kurš uzaicināja somu uz Kolumbusu, jau pats strādā Ņujorkas “Rangers” sistēmā, bet pēdējā laika pasīvā komandas darbošanās spēlētāju tirgū, ne tā spēcīgākā jauno spēlētāju grupa, sliktas pozīcijas draftos un vājie rezultāti var komandas īpašniekiem padomāt par ģenerālmenedžera maiņu.

Pāreja no Eiropas uz Ziemeļamerikas hokeju daudziem spēlētājiem ir radījusi grūtības, arī Artūrs Irbe, līdz šim labākais Latvijas vārtsargs NHL, nemaz tik nesāpīgi neienāca līgā, tāpēc to noteikti var saukt par “obligātajām augšanas sāpēm”. Jā, protams, spēlējot AHL situāciju, iespējams, būtu mazāk sāpīgāka un skaista, taču ir tā kā ir un ir jāspēj izmantot arī šī iespēja – jau no pirmās sezonas Ziemeļamerikā spēlēt NHL. Pretēji daudzu skeptiķu teiktajam, nekas vēl nav zaudēts, tiesa, jā, protams, diemžēl, arī nekas nav iegūts.

Interesanti, ka, lai vai kā negribētos runāt par šādām situācijām, taču katra Merzļikina neveiksme tuvina Matīsu Kivlenieku debijai NHL. Protams, nez vai viņu sauks “augšā”, lai uzreiz liktu vārtos, taču kādā atsevišķā mačā, kurā Korpisalo kārtējo reizi nevarēs palīdzēt visnotaļ viduvējajai komandai, var nākties laist laukumā arī dublieri. Tāpēc – nav ļaunuma bez labuma.

Nobeigumā gan gribas atgādināt, ka līdzšinējā karjera Elvim ir veidojusies ļoti, teiksim tā, pareizi un līdz NHL viņš tika salīdzinoši vienkārši, tiesa, viņš to visu paveica spēlējot vienā valstī, vienā komandā, vienā čempionātā. Pašlaik ir izmainījies viss. Tāpēc – pieradīs pie jaunajiem apstākļiem un panāks to, ka cilvēki runās nevis par Elvisu un “Blue suade shoes”, bet Elvi un “Blue Jackets”.

Atbildēt

No apps configured. Please contact your administrator.

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *