Lieldienas ir pagājušas. Kāds šos svētkus svin to dziļi reliģiskā satura dēļ, citiem tas ir tikai iemesls apēst un izdzert vairāk. Mūs patiesībā nemaz neinteresē kāpēc šos svētkus Tu svini, taču šodien gribam parunāt par citu lietu – par olām. Par tām, kuras Tu, visdrīzāk, Lieldienās esi apēdis vairāk kā parasti un par tām, par kurām pie Lieldienu galda regulāri sākas diskusijas – cik tad olu drīkst apēst?
Lieldienu laikā medijos parādījās informācija, ka aptuveni katrs trešais Latvijas iedzīvotājs nedēļas laikā apēd tikai divas olas. Ne dienas laikā, bet nedēļas! Protams, iemesli tam var būt dažādi, sākot no olu cenu kāpuma, kas vērojams pēdējās nedēļās līdz pat prastam “negaršo”, taču kaut kur pa vidu tam visam ir dažādi ar olu ēšanu saistīti mīti un viens no tiem arī skan, ka divas olas nedēļā ir tas, kas vajadzīgs un, ja sanāk pārkāpt šo atzīmi, tad viss – beigts un pa galam!
Olas, lai arī ir ļoti vienkāršs un sen zināms produkts, visu laiku un dažādos kontekstos tiek te celtas saulītē, te peltas, taču kā ir patiesībā? Vai olas ir produkts, ko vīrietim būtu jāēd un, ja jā, tad cik daudz?
Tātad, uzreiz atbildot uz jautājumu par olu vērtību. Mēs visi zinām, ka viens no trim (četriem) makroelementiem uzturā ir olbaltumvielas. OL-BALTUM-VIELAS. Te arī faktiski ir atbilde uz jautājumu par olu vērtību, jo neba jau nu velti šādi mēs sauktu šīs vielas, ja olu baltums nebūtu faktiski etalona proteīns, kas satur visas neaizstājamās olbaltumvielas.
Tagad es varētu runāt gan par 6 gramiem visaugstvērtīgākā dabiskā proteīna no katras olas, gan par dažādu aminoskābju īpašībām un nozīmi, gan par omega-3, dažādiem vitamīniem un mikroelementim, kas arī ir olā un pat holesterīnu ar kuru biedē mūs visus jau n-tos gadus, taču tas ir vērtīgs uztura elements un būtisks pie testosterona sintēzes. Olai ir daudz labo labumu, kuru dēļ tā būtu jāēd.
Tā ir medaļas viena puse, bet kā ar visām tām šausmu lietām, ko stāsta par olām?
HOLESTERĪNS! Ar to baida un, vismaz teorijā, tas nav nekas baigi ok, ja tā ir daudz, BET, kur ir problēma? Problēma ir tā, ka, kā vienmēr, tiek pastāstīta tikai puse no informācijas. Visas briesmu lietas par šausmām no olām un holesterīna ir balstītas uz vairāk kā 50 gadus veciem pētījumiem, kad ar olām tika baroti… truši. Viņiem no tām palika slikti. Domāju gan, ka tā varētu būt patiesībā, jo kurš ir redzējis, ka truši ikdienā ēstu olas un, ka viņi vispār pārtiktu no kā cita, izņemot augu izcelsmes pārtiku?
Otra lieta par olām, kas tiek smalkjūtīgi noklusēta, ka bīstams ir nevis holesterīns (un arī to cilvēks neuzņem pilnā apjomā no produkta, bet gan 2%), bet piesātinātās taukskābes, bet arī to olā ir tikai 1.6 grami. No kurienes šīs taukskābes rodas? Bekons, desa utml., protams, ir neatņemama daudzu brokastu sastāvdaļa. Tur arī tiek salasīti šie sliktie tauki.
Savukārt zinātnieku pētījumi nav atklājusi tiešu holesterīna līmeņa un apēsto olu daudzuma korelāciju (tas gan nenozīmē, ka cilvēki, kas pakļauti sirds un asinsvadu slimību riskam drīkst olas ēst jebkādos daudzumos).
Pie šī var arī pafilozofēt par tādu lietu kā olu dzeltenumu un baltumu dalīšana, ar ko nodarbojas aktīvā dzīvesveida piekritēji. Augsto sasniegumu sportā to, protams, var darīt un tam ir kaut kāda pievienotā vērtība, taču parastam fizkultūrietim vai cilvēkam, kurš ar sportu nenodarbojas nemaz, tas nav nepieciešams. Kāpēc? Tāpēc, ka liela daļa olbaltumvielu un lielākā daļa pārējo labumu ir tieši olas dzeltenumā.
Cik tad olas ēst? Vai stāstam par divām olām nedēļā ir lemts piepildīties? Patiesībā nē, jo japāņu zinātnieki ir noteikuši, ka sievietes ik dienu drīkst apēst līdz pat trim olām, bet veseliem vīriešiem nekas slikts nenotiks, ja viņi apēdīs pat sešas olas. Kāda ir aritmētika? 21-42 olām nedēļā droši var ēst.
Un tagad pievēršamies sportistiem – ko darīt viņiem un uz kādiem grābekļiem parasti kāpj fizkultūras iesācēji?
Sportistiem, kuru mērķis ir palielināt muskuļu masu, ir jāēd proteīns un olas, kā noskaidrojām, ir labākais tā avots. Salīdzinot ar “parastiem cilvēkiem”, sportista nepieciešamība pēc olbaltumvielām ir 2 vai pat 3 reizes lielāka, kas nozīmē, ka arī olas, ja, protams, to atļauj uztura plāns, var tikt apēstas divas reizes vairāk. A, ko? 2 reizes pa 6 olu omletēm, kāda vaina? No olas kā olbaltumvielu uzņemšanas formāta nav jābaidās, jo tas ir tieši tāds pats kā jebkurš cits no “īstās pārtikas” variantiem.
Otra lieta, ko daudzi neofiti izvēlas darīt – uzturā lieto jēlas olas. Nu, kā, filmā visu laiku izcilākais kino bokseris Rokijs Balboa, tač, dzēra. Paralēli nāk klāt visas svaigēšanas un “labāk uzsūcas” idejas (šajās brīvdienās tādu pat dzirdēju).
Jāsāk ar to, ka jēla ola uzsūcas sliktāk ka vārīta. Negaidīti, ja? Jēlās olas proteīns, ja mēs runājam tieši par to, uzsūcas divas reizes sliktāk nekā pilnībā izvārītas olas (tai šis rādītājs ir 91%). Savukārt, kas jēlai olai ir labāks – iespēja tikt pie salmonellas baktērijas. Nevajag! Vienkārši nedariet muļķības.
Un noslēgumā – paipalu olas. Sasaistot ar iepriekšējo, salmonellas, tēmu, šīm olām tāda riska nav, tās arī ir pat labākas kā vistu olas, bet… nu, tās ir dārgas un, lai akumulētu tos pašus labo uzturvielu daudzumus, to paipalu olu ir jāapēd daudz vairāk. Tāpēc, sevišķi šajos ne pārāk vieglajos laikos, tā ir izvēle galīgi ne katram.
Tātad, apkopojot:
– Olas ir labākais dabīgais olbaltumvielu avots
– Apēsto olu daudzumam un holesterīna līmenim nav tiešas saistības
– Parastam fizkultūrietim nav jāatdala olu baltumi no dzeltenumiem
– Dienā vīrietis drīkst apēst 6 olas, sportists – pat 2x vairāk
– Jēlas olas atstāj kino varoņiem, pats – izvāri
Redakcija
Es un mēs, un viss ap mums!
