Tu to nevienam vari neteikt, taču mēs, citi vīri, zinām, ka Tu vari būt nepārliecināts, Tev arī var būt bail. Šoreiz mēs nerunājam par to, ka Tev var būt bail no zirnekļiem vai augstuma, bet, teiksim, Tev vieglu paniku uzdzen uzstāšanās lielas auditorijas priekšā. Vai arī Tu esi viens no mileniāļu paaudzes pārstāvjiem, kuri labāk aizsūtīs 50 epastus vai balss ziņojumus vai jebko citu, ka tik nevajadzētu zvanīt. Ikdienas situāciju, kurās būtu jāparāda sava iniciatīva, pārliecība un dažreiz, jā, arī bezbailīgums, ir gana daudz.
Protams, ka Tu tagad vari teikt, ka esi pielāgojies situācijai un visus sev nevēlamos momentus no dzīves maksimāli izslēdzis, tāpēc jūties komfortabli, taču, būsim atklāti, tā nav situācijas risināšana, tā ir situācijas ignorēšana.
Kā kļūt par sevi pārliecinošākam, drošākam un parastās sadzīviskās situācijās arī drosmīgākam. Runājot vienkāršiem vārdiem, kā pārstāt “raustīties”?
Sākumā ir jāatzīstas, ka mēs, tie paši citi vīri, zinām, ka Tu ar savām bailēm neesi viens. Mums visiem ir bail. Arī tam Tavam kolēģim, kurš vienmēr ir pirmrindniekos, kurš pirmais uzņemas sarunāt visu korporatīvajai ballītei, kurš vienmēr ir pirmais pie jaunajām kolēģēm, arī viņam ir bail. Patiesībā, iespējams, ka tieši tāpēc viņš visas savas atrakcijas taisa, jo viņam ir bail. Lai nebaidītos.
Ko darīt Tev, lai bailes un nedrošība pazustu no Tavas ikdienas? Jāsāk ar to, ka ir jāsaprot, kas ir to Tavu baiļu pamatā. Protams, ka tie var būt kādi dziļi individuāli psiholoģiski momenti, taču daudziem atbildes uz šiem jautājumiem ir atrodamas, kā saka, uz ūdens virsmas.
1. Bailes no nezināmā
Tev ir bail, jo Tu nezini ko sagaidīt. Nezini ko sagaidīt no jaunā darba, no jaunā kolēģa, no jaunajām iespējām. Tu esi cilvēks, kas nevar ciest jebkādus, pat pašus mazākos, dzīves satricinājumus un pārmaiņas. Tu neplāno darba maiņas, arī dzīvesvieta Tevi apmierina, lai arī, varbūt, būtu iespēja pārcelties uz labāku rajonu utt. Visas tās situācijas, kuras Tu pilnībā nepārzini Tev uzdzen paniskas bailes, jo Tev liekas, ka viss, kas var noiet greizi, noies.
Kā ar to cīnīties? Jāpieņem, ka pārmaiņas ir neizbēgamas. Tāpat kā nodokļi un tikšanās ar Svēto Pēteri. Mūsdienās vairs neviens nevar un nevarēs piedzimt, sākt iets tās pašas pilsētas skolā, sākt darbu pilsētas rūpnīcā, nostrādāt tur 50 gadus un aiziet pensijā. Visdrīzāk, ka Tev nāksies mainīt ne tikai darba devējus, bet arī darbības jomas, pilsētas un valstis.
Kad sapratīsi situācijas neizbēgamību, sapratīsi, ka pirms “notikuma X” Tu, tomēr, vari kaut ko izdarīt. Ja tā ir uzstāšanās, Tu, varbūt, vari apmeklēt auditoriju, kurā runāsi, vari uzzināt, kas Tevi klausīsies, kas un par kādām tēmām runās pirms Tevis utml., beigu beigās, ja nekādu šāda veida iespēju nav, Tu vienkārši vari aizbraukt līdz uzstāšanās vietai, atrast vietu, kur noparkot auto. Tādā veidā, protams, kaut kāds nezināmā un nekontrolētās situācijas procents tāpat paliks, taču tas būs daudz mazāks, nekā, ja iesi uz uzstāšanos “auksts”.
2. Neticēšana saviem spēkiem
Tev liekas, ka Tu neko neproti vai arī proti, taču daudz mazāk nekā citi, mazāk nekā vajadzētu. Tev liekas, ka tas ko Tu dari ir maznozīmīgs, varbūt, ka pat vispār nevienam nevajadzīgs. Tev ir tā sauktais “Viltvārža sindroms”, kas Tev liek uzskatīt, ka viss, ko Tu proti, dari un esi sasniedzis ir nepelnīts un, vispār, tas ir tikai laimīgu apstākļu sakritību virknes rezultāts.
Tas ir sen zināms un labi dokumentēts fenomens ar kuru cīņa drīzāk notiek iekšēji, ne ārēji. Lai arī kā viens no efektīvākajiem paņēmieniem kā pieveikt šo sindromu ir savas palīdzības piedāvāšana citiem, līdz tam, jāatzīst, arī ir jānonāk un, ja šī nelaime ir ļoti dziļi iesēdusies apziņā, tad cilvēks nemaz neko nemēģinās piedāvāt, jo viņam liksies, ka tā ir nevienam nevajadzīga uzbāzība.
Ko var darīt? Sāc uzskaitīt savus plusus un sasniegumus. Turklāt, nevis mehāniski “Biju tur, izdarīju to”, bet atzīmē savas dzīves sasniegumus, lielāko nozīmi pievēršot būtiskākajiem un tiem, kas mainīja Tavu dzīvi, turklāt, pieraksti pie tiem loģisko notikumu ķēdīti – kā Tu līdz tiem tiki.
Tad “Esmu uzņēmuma nodaļas vadītājs, jo neviens cits negribēja nākt, tāpēc iebāza mani” pārvērtīsies par “Esmu uzņēmuma nodaļas vadītājs, jo man ir laba izglītība, kurai veltīju sešus gadus, tāpat mans darba stāžs uzņēmumā ir lielākais kā jebkuram citam iespējamajam kandidātam, esmu sevi labi parādījis darbā, esmu mācījies papildus un man, lai vai cik skeptiski uz to skatos, ir labi darba rādītāji!”
3. Nav atbalsta no apkārtējiem
Iespējams, ka Tu nāc no ģimenes, kurā izteikt uzslavas bija/ir kaut kas ārpus normas, bet regulāri uzbraucieni par to, ka kaut kas nav izdarīts, vai skolā nopelnīta atzīme “zem ierastā”, bija ikdiena. Protams, ka tas atstāj iespaidu uz Tavu uzvedību. Iespējams, Tu vienkārši izvairies no savu pārdomu publiskas paušanas, jo uzskati, ka visi ir nostādīti pret tevi. Tu, iespējams, esi vienpatnis, kuram katra interakcija ar apkārtējiem Tev ir kā zobu sāpes.
Nepateiksim neko jaunu, bet sabiedrībai patīk vidējais līmenis. Sabiedrība ir viduvējību masa, kas katru, kurš mēģina izrauties no viņu rindām ar visiem spēkiem cenšas atvilkt atpakaļ. Tāpēc, katrs Tavs neveiksmīgais mēģinājums kaut ko izdarīt, esi drošs, tiks novērtēts.
Ko darīt un kā neiekrist izmisumā? Tev šajā sabiedrībā ir jāatrod draugi. Nevis paziņas vai darba kolēģi, bet gan draugi, kuri Tevi atbalstīs.
Jā, protams, ka pieaugušā vecumā ar to draugu meklēšanu ir daudz grūtāk, jo tas, tomēr ir process, kas balstīts uz diezgan lielu “atvēršanos” un uzticēšanos, tāpēc, kā minimums, vismaz pacenties nepazaudēt kontaktus ar tiem draugiem, tiem vecajiem draugiem, kas Tev ir.
4. Iedomība
Iespējams, ka ar Tevi viss ir kārtībā. Tev nav bail. Tu vispār esi prīmā čalis, kurš visu prot, viss Tev sanāk un dzīve ir izdevusies. Taču kādā brīdī Tu, tomēr, “norausties”. Kāpēc? Tieši tāpēc, ka Tev dzīvē viss ir labi!
Tev ir bail, jo Tu esi iedomājies, ka Tu esi veiksmīgs un, pretēji tiem, kam ir tas “Viltvārža sindroms”, uzskati, ka visu, kas ir Tavā dzīvē, esi sūri un grūti nopelnījis un, ka tagad, ja vien kaut kādā lietā, pat vismazākajā sīkumā, Tev gadīsies neveiksme, Tu visu pazaudēsi vai, kā minimums, pazaudēsi autoritāti sev svarīgo cilvēku acīs.
Nomierinies! Tu esi tieši tikpat īpašs un atšķirīgs kā vairāk kā nu jau 7 miljardi pasaules iedzīvotāju. Vienkārši sakot – esi tāds pats kā visi. Neveiksmes nav pasaules gals, bet gan process. Protams, ir grūti uztvert tās visas nodrāztās frāzes par to, ka katra neveiksme ir iemesls mācīties, taču tā tas ir. Cita lieta, ka jau saknē ir jānocērt tas neaizstājamības, nevainojamības, izcilības un pārējo narcisisma izpausmju krūms, kas Tevi tur ilūzijās.
5. Problēmas ignorēšana
Noslēgumā – pati lielākā problēma, kas Tev neļauj tikt galā ar baiļu faktoru. Tā ir pašas problēmas ignorēšana.
“Es neraustos! Man tas vienkārši nav vajadzīgs! Es, tač, netaisos te ķēmoties!” – Tu vari meklēt un pat atrast dažādas atrunas tam kāpēc Tu nedari to vai citu lietu, taču Tu to nedari. Tu to nevari izdarīt. Tu ignorē savu vājo punktu, kas padara Tevi par vājāku vīrieti. Nedari tā!
Vīrietim ir jāstājas priekšā savām fobijām ar tām ir jācīnās. Sevis pārvarēšana, jaunu zināšanu un prasmju apguve, sevis pilnveidošana, iespējams, arī ir tas dzīves lielais uzdevums.
Patiesībā, pašlaik ir zināmas daudz un dažādas tehnikas, lai cilvēki pārvarētu savu nedrošību, sākot no ļoti intensīvām, kurās neiztrūkst arī lēcienu ar izpletni un līdzīgu stresa situāciju, turpinot ar daudz mierīgākām. Piemēram, liekot ik nedēļu darīt lietas, ko līdz šim neesi darījis. Variantu ir daudz. Kurš ir Tavējais? Atkarīgs no tā, kas ir Tavas “raustīšanās” pamatā. Taču, kas ir svarīgi – neatstāt to vienu pašu, jo bailes un nedrošība “apēd”.
