Krievijas izvērstā agresija Ukrainā ir lielākais militārais konflikts Eiropā kopš Otrā Pasaules kara. Šis karš ir satricinājis labklājībā iesnaudušos Eiropu un licis tai apskatīties apkārt – kas mēs esam un kādi mēs esam? Ko sanāk ieraudzīt? To, ka nebūt ne visi blakus dzīvojošie personāži ir mūsu draugi un domubiedri. Tas attiecināms kā valstu, tā parasto cilvēku savstarpējās attiecībās.
Latvijā, kā jau valstī ar lielu krievu tautības cilvēku īpatsvaru (2017. gadā – 25.4%) šis karš arī atnesa daudz izaicinājumu. Viens no tādiem – izrādījās, ka pie mums ir gana daudz tādu cilvēku, kas atbalsta Krievijas “specoperāciju”. Vai tas bija pārsteigums? Nē, jo Latvija gan Padomju laikos, gan, vēl jo vairāk, pēdējos aptuveni 30 gadus ir bijusi izteikta divkopienu valsts, katrai no kopienām esot savai valodai, saviem medijiem, saviem viedokļu līderiem. Tas, kas notiek šobrīd ir tikai rezultāts tam, ka abas puses ir izlikušās, ka viņu istabā nekāda ziloņa nav.
Iepriekš bija ļoti populārs viedoklis, ka, ok, jā, ir te Latvijā cilvēki, kas ne par kādu naudu negrib iekļauties vietējā sabiedrībā un izsmej visu, kas te tiek darīts, taču šī problēma ar laiku pazudīs. Pazudīs tad, kad pazudīs paši neapmierinātie. Kāds aizbrauks, cits – nomirs. Tomēr, mēs redzam, ka tā nav. 30 gadi ir pagājuši, bet pie vienām un tām pašām atziņām jaunieši nonāk kā 1995., tā 2022. gadā. Arī pašlaik ir paaudze, kas beidzot skolu latviski nerunā (jā, es ar tādiem saskaros ikdienā) un nerunā pat ne tāpēc, ka negrib, bet vienkārši nesaprot.
Par šo arī gribētos runāt – kā ir sanācis tā, ka 30 gadus pēc neatkarīgas valsts atjaunošanas, jaunā paaudze vēl aizvien iekrīt tajās pašās lamatās, kā deviņdesmito gadu pirmajā pusē?
Uzreiz gribu teikt, ka tālāk rakstītais ir tikai mani personīgie novērojumi un secinājumi, bez jebkādas zinātniskas pieejas, taču tā kā mana augšana notika līdz ar valsts atdzimšanu, kā arī esmu dzīvojis pilsētā, kurā vēsturiski latvieši nav bijuši visplašāk pārstāvētā tauta, tad man ir radušās dažas pārdomas un novērojumi.
Kā mēs nonākam pie sabiedrībā pilnīgi neintegrētas jaunās paaudzes un kāpēc tas ir bīstami Latvijai?
Īstenībā stāsts, manuprāt, ir gana vienkāršs. Sākums, protams, ir ģimenē. Modelēsim to kā absolūti vidēji statistisko ģimeni Latgales reģionā, kurai ir visas vidēji statistiskās problēmas, kas ir visiem šī reģiona iedzīvotājiem. Protams, ka tā ir zemāka vidējā alga nekā pārējā Latvijā, augstāki bezdarba riski utml. problēmas, kas tiešā veidā ietekmē cilvēka ikdienu un labklājību.
Paralēli tam, šie cilvēki atrodas Krievijas informācijas telpā. Apzināti, jo latviski viņi nesaprot, angliski – kā kaut kad peļņā bijušie, iespējams, arī saprot, taču ārzemju informatīvajā telpā neuzturas, jo tur jau par “pilsēta X” neraksta. Kāda informācija ir Krievijas info telpā? Protams, ka ne jau nu Latviju cildinoša.
Līdz ar to, mēs nonākam pie sekojošas situācijas – cilvēku materiālā labklājība ir vidēja-zema, neko par faktiski notiekošo valstī viņi nezina, paļaujas tikai uz to, ko viņiem stāsta televizors un vispār neasociē sevi ar šīs valsts iedzīvotājiem. Kā rezultātā šķietami loģiski saslēdzas kopā cēloņu-rezultātu ķēdīte: mums dzīvot ir tik slikti, tāpēc, ka esam krievi!
Kādu dzīves uzstādījumu viņi nosūta savam bērnam? Mūs, krievus, apspiež! Ja vēl fonā ir nemitīgi stāsti par to, ka “vecajos, labajos laikos”, kad pie teikšanas bija krievi, visi lauki bija aparti, visi cilvēki – nodarbināti utt., tad tam nenobriedušajam prātam (te es domāju ne tikai bērnus) vispār nav citu variantu, kā tikai piekrist, ka “viss ir slikti”.
Tad šis bērns nonāk skolā. Kāda situācija ir mūsu skolās? “Uz papīra” tur, saules pielietos kabinetos, strādā smaidīgi skolotāji, kas bērnus māca latviski, māca viņiem mīlēt savu valsti utml. Kā ir realitātē? Bērns nonāk vidē, kur ir citi, tieši tā pat morāli nostādīti bērni, kur, ļoti bieži gadās, ka skolotāji vispār nesaprot valsts valodu (jā, es zinu par ko runāju – valodas zināšanas ir tūrista līmenī). Kā šie bērni skolā mācās? Vai viņi vispār dienas laikā to latviešu valodu kādu reizi lieto ārpus latviešu valodas stundām?
Turklāt, jāsaprot, ka skolotāji arī ir cilvēki un viņiem arī ir savas iekšējās nostājas un pārliecības. Es tagad, varbūt, pat nerunāju par tiem, kas atklāti aģitē pret Latviju, jo tur viss skaidrs (skolotāji arī var būt tādā paša situācijā kā iepriekš aprakstītie bērnu vecāki, kuri karjeras neveiksmes un neapmierinošo dzīves līmeni saista ar valsts radītām lamatām, nevis savu nespēju), taču ir skolotāji, kas, labu gribēdami, ļauj bērniem mācīties krieviski, jo tā ir vieglāk. Pats bērns, skolēns būdams, ne pret vienu”vieglāk” neiebildīs un mācīsies.
Skolu beidzot, sanāk, ka atestātu saņem cilvēki, kas reāli nesaprot latviešu valodu. PA ĪSTAM nesaprot. Kas tajos atestātos ir sarakstīts? Kā nu kuram, taču nav nekāds noslēpums, ka krievu skolu rezultāti Centralizētajos eksāmenos ir sliktāki. Kāpēc? Skolotāji sliktāki? Varbūt, taču, ja bērnam pēkšņi ir jāpilda eksāmens valodā, ko viņš nezina, būtu brīnums, ja viņš to izpildītu labi.
Nākošais posms – augstskola un/vai darbs. Tur, ar nelieliem izņēmumiem, valsts valoda ir obligāta. Cilvēks to nezina. Iespējams, ka nevar iestāties tur, kur grib, vai nevar iestāties nekur. Ja iestājas, bet četrus gadus skolā nobambalē (viņam ļauj bambalēt!), tad, pilnīgi loģiski, ka darbu atrast ir problēmas.
Kāda te ir atbilde? Mani apspiež, jo esmu krievs! Es dzīvoju slikti, jo esmu krievs! Papildus tam jau kuro apli griež vecā skaņuplate par to, ka “agrāk bija labāk” un “Latvija ir neizdevusies valsts”. Rezultātā – cilvēks, ja ir mazliet apsviedīgāks un ambiciozāks, no Latvijas aizbrauc prom un jau no savas Anglijas, Norvēģijas vai Vācijas soctīklos gāž ārā žulti par Latviju, bet patiesībā par savu neizdevušos dzīvi.
Nevienā brīdī viņš kritiski nepadomā par to, ka viņa vecāki var būt kļūdījušies, viņš var būt kļūdījies vai to, ka viņa skolotāji faktiski ir veikuši noziegumu pret viņu, apzināti nepildot savus tiešos darba pienākumus, neiemācījuši valodu. Vainīgi ir visi citi, nevis viņš!
Tikmēr Latvijā paliek tie, kas nevar vai negrib nekur braukt, viņi ir nelojāli un aizvainoti. Skolu jautājums, karš Ukrainā vai jebkas cits – viņiem ir pilnīgi vienalga par ko iestāties, galvenais, lai ieriebtu “sistēmai!”
Pats bēdīgi-smieklīgākais ir tas, ka šie ieriebēji nemaz nesaprot kā stādā šī sistēma, kurai viņi grib revanšēties par savām neveiksmēm. To var redzēt ātri pāršķirstot radikālākos sociālo tīklu komentārus, kuros ir totāla neizpratne gan par valsts un pašvaldību darbības funkcijām, gan par demokrātiskas sabiedrības pamatprincipiem. Cilvēki uzskata, ka viņu ne pārāk spožajā dzīves situācijā vainīga ir tikai un vienīgi etniskā piederība, ignorējot to, ka visi, kas dzīvo mūsu valstī ir pakļauti vieniem un tiem pašiem noteikumiem. Vieni tos akceptē un darbojas, citi – grib spēlēt pēc saviem noteikumiem. Vai vismaz, lai kāds atnāk un šos noteikumus pamaina.
Problēma ir tā, ka šie cilvēki paši neapzinās, ka problēma ir nevis valsts, bet gan viņu dzīves attieksmes. Kāpēc kāds, krievu ģimenē dzimis un audzis jaunietis, ir spējīgs iemācīties valodu, iegūt izglītību, cīnīties un pārvarēt dažādas nelabvēlīgās dzīves situācijas, līdz, tomēr, kļūt par savas jomas speciālistu, iekļauties sabiedrībā, nemaz neiedomājoties, ka viņa krieviskā izcelsme ir problēma, kamēr citam tas ir galvenais dzīves moto ar kuru attaisnot visas neveiksmes un karogs ar kuru soļot pa dzīvi uz priekšu?
Vai kaut ko varēja darīt citādāk? Es teikšu tā, varēja, taču tas ir jautājums par to, ko mēs vēlamies panākt, jo sperot soļus kā uz vienu, tā otru pusi, ir jārēķinās ar sekām. Ja kopumā Latvijas valsts ceļš pēc neatkarības atgūšanas bija skaidrs, tad jaunās valsts jaunās paaudzes audzināšanas jautājums gan tika atstāts “pa vidam”, lai, kā paši krievi saka, “ne mūsējiem, ne jūsējiem”.
Protams, ka es nenoliegšu un, domāju, ka neviens cits arī nemetīsies oponēt – Latvija nav ideāla valsts, tai ir daudz problēmu, kuras veido gan neatkarīgi un tieši neietekmējami apstākļi, tā līdzpilsoņu vēlme kaut ko “sashēmot”, taču tādā valstī mēs dzīvojam un tikai mēs paši to varam mainīt. Atsakoties piedalīties sabiedrības veidošanā, bet tas, ko radikālā krieviski runājošā opozīcija ir izvēlējusies darīt, situācija nevienā brīdī neuzlabosies.
Nobeigumā viena atziņa, kas, tomēr, būtu jāielāgo visiem tiem, kas cer uz “denacifikāciju” Latvijā. Savulaik viens no visu laiku populārākajiem krievu dziesminiekiem Vladimirs Visockis esot Francijā sniedza interviju vietējai televīzijai, kura gribējusi no diezgan brīvdomīgā mākslinieka “izvilkt” kādu sensāciju un provocēja viņu uz PSRS valsts problēmu uzskaitīšanu. Uz to Visockis esot atbildējis: “Jā, neapšaubāmi, manā valstī ir problēmas, taču savas problēmas es risināšu ar savu valsti.”
Redakcija
Es un mēs, un viss ap mums!
