Ievadi meklēšanas atslēgvārdus un nospied Enter.

Nesen man sociālajos tīklos sanāca neliela diskusija par to vai neliterāru izteicienu, lamu vārdu lietošana ir vai nav inteliģenta cilvēka cienīga. Oponējošās puses argumenti bija tādi, ka inteliģenti cilvēki, redz, nelamājoties un, ja jau galīgi visi vadži trūkst, viņi piesarkst un skaļi elso.

Man jau liekas, ka inteliģents cilvēks arī ir inteliģents tāpēc, ka spēj novērtēt situāciju, kurā atrodas, publiku ar ko komunicē un spēj izvēlēties pareizos izteiksmes līdzekļus, lai visprecīzāk un apkārtējiem vissaprotamāk izteiktu savu domu. Jo, jebkuram vārdam, arī lamu vārdam, vajag būt ar jēgu, iestarpinātam pareizā laikā un vietā.

Taču, šī diskusija man lika padomāt par citu lietu, proti, cik ļoti sabiedrība tolerē šos neliterāros izteicienus  un vai mūsdienās ir pieņemami lietot tos ne tikai garāžā, remontējot kādu auto, bet arī plašākā sabiedrībā?

Lamu vārdi Tev palīdz stresa situācijās

Tu, protams, to esi pamanījis, taču lamāties gribas tad, kad dzīvē kaut kas neiet. Vai tās ir lielas lietas, vai sīkumi, kas Tevi aizķer ikdienā. Ja viss Tavā dzīvē notiek tā kā Tu esi iedomājies, lamu vārdu lietošana būtiski samazinās.

Tas ir loģiski, jo, kā norāda psihologi, tā cilvēks izrāda savas emocijas, ar lamāšanos aizstājot kādas iespējamās fiziskās interakcijas ar apkārtējo pasauli. Tavs kaimiņš ir nolicis pagalmā mašīnu tā, ka tai nevar pabraukt garām? Nu, protams, Tev gribētos viņam ievilkt pa ausi, taču Tu saproti, ka tas ir diezgan radikāls solis, tāpēc labāk viņu nosauc par āzi (nu, vai kādā citā vārdā).

Tāpat, ko arī psihologi ir atklājuši, lamu vārdu skaļa izteikšana mums palīdz tikt galā ar sāpēm. Atsities ar mazo pirkstiņu pret kumodes kāju? “Bļāāā, pi*dec!” – re, jau nemaz tik ļoti nesāp. Te gan speciālisti arī norāda divas lietas. Pirmā, ir jālieto reāli lamu vārdi, nevis izdomātas un “ģimenēm draudzīgas” to versijas. Otrkārt, ja ikdienā šos vārdus lieto nedomājot un lielā daudzumā tad, piedod, bet Tev “pretsāpju efekta” nebūs.

Lamāšanās, skaļāka vai iekšēja, palīdz Tev mobilizēt spēkus, koncentrēties kādai vienai lietai, kuras izpildei ir nepieciešami lieli iekšējie resursi. Piemēram, pamēģini uz kādu otro stāvu uznest lielo ledusskapi. Tas nav pats smagākais vai grūtākais darbs, taču, esmu drošs, ka kāds vārdiņš Tev paspruks (vismaz prātā).  

Starp citu, lamu vārdu lietošana nav tikai cilvēka izdomāts aizsardzības mehānisms. Tā esot dabīga reakcija uz ārējo stresu, kas raksturīga visiem zīdītājiem.  

Lamājoties cilvēks parāda, ka Tevi ir pieņēmis kā savējo

Vai Tu lietosi “sliktos vārdus” sarunā ar svešu redzētu cilvēku. Vai Tu šos vārdus lietosi darbā, sarunā ar klientu, kas tikko pie Tevis atnācis? Kad Tu lietosi šos vārdus?

Tā kā mūsu sabiedrībā tāda verbālā brīvība nav gluži pieņemta, tad Tu lamājies tad, kad esi drošs, ka “Tev par to nekas nebūs”. Tā arī ir ierasts no bērnības, kad visi puikas (un, jā, arī dažas meitenes) jau lamājas, taču pieaugušo klātbūtnē – ni un ni.

Tagad ir līdzīgi, Tu lamājies tad, kad esi pārliecināts, ka tam nebūs nekādu negatīvu seku un, ka Tavs sarunas biedrs sapratīs gan pašu vārdu lietošanas faktu, gan nozīmi. Tas nozīmē, ka jūs būsiet “uz viena viļņa” – tāda savdabīga pāriešana uz “Tu”. Tu atzīsti viņu kā savējo, bet viņš – Tevi.

Cilvēkiem, kas lamājas tic vairāk

Iespējams, ka mūsu kultūrā tas īsti nestrādā, jo lamāšanās bieži vien tiek saistīta ar cietumnieku leksiku un arī paši vārdi ir no viņu, cietumnieku, argo (argo – šauras sabiedrības grupas leksika), taču rietumu pasaulē ir veikts pētījums, kurā atklāts, ka cilvēks, kurš lamājas, izsauc lielāku uzticību.

Kāpēc? Tāpēc, ka tiek uzskatīts, ka, ja jau cilvēks lamājas, tad viņš sevi nekontrolē un ja nekontrolē, tad tas nozīmē, ka viņš arī nemelo, jo melošanai vajag gan paškontroli, gan piedomāšanu pie katra vārda.

Kā tad ir, vai lamu vārdu lietošana ir vai nav inteliģenta cilvēka paradums? Vai mums ir jāmaina attieksme pret šo vārdu lietošanu?

Ir pētījumi, kas parāda, ka nenormatīvās leksikas lietošana kā reiz ir attīstīta intelekta pazīme, jo ar to tiek saistīta cilvēka spēja reaģēt uz situāciju, īsā laikā ģenerējot pēc iespējas vairāk vārdus, kas var raksturot šo situāciju. Un šī spēja pielietot vārdus vienlīdz labi darbojas arī “normālajā” komunikācijā.

Vai tāpēc, ka tas ir gan dabiski, gan, kā izrādās, nav tikai marginālo elementu atšķirības zīme, šī leksika ir “jālegalizē”? Jā un nē.

Ilgus gadus ir spēlēta dubultā spēle – no vienas puses, visi zina, ka cilvēki lamājas un ir situācijas, kurās tas ir organisks valodas lietojums, no otras, sanāk tā, ka mēs skatāmies kādu filmu, kur “gopņiks” runā tādā klasiski tīrā valodā, bez neviena “sliktā vārda”. Tiešām?

No otras puses, pieņemot šos vārdus kā mūsu ikdienas leksikas normu, tie zaudēs nozīmi. Nu, pateiksi Tu “Pi*dec!” un? Nu, “pi*dec” un “pi*dec”? Zūd šī vārda enerģija, zūd adrenalīns, ko Tu jūti, jo saproti, ka tas ir TAS vārds. Līdz ar to, zudīs arī viss tas derīgais fons, kas šajās situācijās ir strādājis līdz šim.

Kas būs pēc tam? Cilvēki izdomās citus, alternatīvus, veidus, ka panākt līdzīgu efektu, tikai jau bez vārdiem. Vai izdomās citus vārdus.

Atbildēt

No apps configured. Please contact your administrator.

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.