Vīriešus var sadalīt divās kategorijās – tie, kuriem ir nācies kauties uz ielas un tie, kuriem tas vēl ir priekšā. Patiesībā dažāda veida konflikti publiskā vidē ir tikpat kā neizbēgami, jautājums tikai kā mēs tos risinām. Protams, ka vislabākais kautiņš ir tas, kurš nav noticis un no šīs atziņas nav jāvairās, kā arī tā nenozīmē, ka Tu esi vārgs vai gļēvs. Tas nozīmē, ka Tu esi gudrāks un Tev ir ko zaudēt, jo tādas dūru vicināšanas reti beidzas pozitīvi.
Protams, teoretizēt par to ko un kā vajag darīt šādās situācijās ir ja ne smieklīgi, tad diezgan bezjēdzīgi, jo neviena izlasītā grāmata, neviena noskatītā filma un pat neviena praktizētā cīņas sportu praktika nevar Tevi sagatavot reālai cīņai.
Jā, lai arī sākumskolā vai pamatskolā arguments “viņš trenējas karatē” bija diezgan iespaidīgs, lai padotos vēl pirms cīņas, patiesībā tas nedod lielu pārsvaru pār citiem, jo sports ir sports – gaišas zāles, mīksta grīda, par katru sitienu, ja vispār ir atļauts pilns kontakts, tiek piešķirti punkti. Tev nemaz nav uzdevums “izslēgt” oponentu. Uz ielas tā nav. Tiesa, ļoti bieži šī atziņa pie cilvēka-sportista nonāk tad, kad viņš jau ir saņēmis sitienu ar stikla pudeli pa galvu no aizmugures.
Nē, es tagad neapgalvoju, ka cīņas sporti ir slikti un bezjēdzīgi, tā nav. Cīņas sporti patiesībā dod divas svarīgas lietas – fizisko formu un gatavību uz ne ar ko nepamatotu agresiju. Visas teorijas par to kā vajag darīt arī sākas un beidzas pie viena punkta – vai cilvēks, nonākot šādā situācijā, vispār varēs kaut ko izdarīt? Vai arī, sastopoties ar nepamatotu hiperagresiju, viņš sastings kā miets.
Sportā, tomēr, lai arī viss ir kaut kādu noteikumu ietvaros un ar tiesnešu pieskatīšanu, ringā iziet divi, iespējams, viens otru nekad neredzējuši cilvēki un jau pēc dažām sekundēm zvetē viens otru tā it kā viņu starpā būtu gadiem krāts aizvainojumus. Iemesls? Nu, diploms uz A4 lapas.
No otras puses, mēs nevaram izlikties, ka dzīvojam tādā pacifistiskā sabiedrībā, ka nekad un nekas ne ar mums, ne mūsu bērniem nenotiks vai arī, ka mūsu varonīgā policija mūs katrā brīdī pasargās un vienīgās ielu cīņas būs “Street Fighter” sērijas videospēlēs. Nē, kādā brīdī var nākties pieņemt operatīvus lēmumus, lai aizstāvētu sevi un savus tuvākos. Savukārt, lai pieņemtu pareizos lēmumus, par to ir jāpadomā jau iepriekš, jo ekstrēmā situācijā strādā nevis prāts, bet instinkti.
Nelien kautiņos
Pirms mēs runājam par to kas jāņem vērā kautiņā, ir jāatgriežas pie tā, ka labākais kautiņš ir tas, kurš nav noticis. Tas nav stāsts par bailēm. Šādās ielu cīņās nav nekādu noteikumu, Tevi var izslēgt no tā ar pašiem netīrākajiem un bīstamākajiem paņēmieniem, Tu vari kļūt par invalīdu. No otras puses – Tu jau arī nezini kāda veselība ir tiem margināļiem un viena viņu neveiksmīgā epizode Tev var sabojāt visu dzīvi.
Tieši tāpēc – ja ir iespēja, centies pēc iespējas ātrāk konfliktu izbeigt. Jā, vari ignorēt visus “izlēcienus”, vai liec lietā diplomātiju – stingu un maksimāli skaidru.
Pavisam gudri ir jau sākotnēji nepieļaut šādas situācijas. Nevalkājies apkārt pa apšaubāmiem rajoniem, neej uz izklaides vietām ar apšaubāmu reputāciju, utt. Tā nav gļēvulība, tas ir adekvāts pieauguša un nobrieduša vīrieša skats uz lietām.
Saglabā vēsu prātu
Protams, adrenalīns asinīs Tev neļaus situāciju izvērtēt pietiekoši sīki un tam arī nebūs laika, taču visu laiku esi uzmanīgs un saglabā vēsu prātu. Arī tad, kad, tavuprāt, nekas neliecina par konflikta eskalāciju, t.i., šķietami oponenti ir ja ne piekrituši Taviem argumentiem, tad viņu vēlme pāriet pie darbībām šķiet mazinājusies, var sekot negaidīts sitiens.
Tāpat, nepavelcies uz oponentu triādēm par to kādi viņi varoņi, bet Tu tūlīt tiksi pazemots vai vispār iznīcināts. Visbiežāk, tādā veidā viņi paši sevi “uzkurbulē” uz to, kam viņi nav gatavi.
Te arī svarīgi piebilst, ka vienlīdz ar vēsu prātu nevajag būt pārlieku pārliecinātam par sevi. Ne Tavas sportiskās regālijas, ne noskatītie “bojeviki” te nestrādās. Vēl vairāk, ja redzi, ka pretiniekiem ir kāds ierocis, nemēģini pret viņiem cīnīties, bet meklē atkāpšanās ceļu. Arī tas ir pilnīgi normāli. Kā ne vienu vien reizi ir teikuši cīņas sportu meistari – 9 no 10 gadījumiem pat visaugstākā līmeņa MMA sportistiem nav variantu šādās cīņās iziet bez grieztām brūcēm. Vai Tev to vajag?
Un, lai arī daudz kur tiek minēts, ka kautiņa laikā pretinieks ir jāiebiedē, nemēģini kauties kā traks, vicinot rokas kā vējdzirnavas. Varbūt, Tu trāpīsi, taču vēl reālāk ir tas, ka trāpīs Tev, jo būsi pilnībā “atvēries”.
Par to, ka nav jāmēģina pierādīt sava taisnība esot “kunga dūšā”, šķiet, nav jāsaka. Tas ir pašsaprotami.
Pats nenolažojies
Lai arī iepriekš rakstīts, ka cīņas sportu praktikai nav lielas nozīmes ielu cīņās, ir vēl viena lieta, kas, tomēr, noder. Cilvēks, kurš regulāri trenējas šajos sportos, viņš zina uz ko ir spējīgs. Viņš nemēģinās izdarīt to, ko neprot.
“Nebaidies tā, kurš prot 10 000 sitienus, baidies tā, kurš prot vienu sitienu 10 000 veidos” – šie Brusa Lī vārdi ir maksimāli precīzi piemērojami ielu cīņās. Pretēji tam, ko rāda filmās vai episkajos youtube ielu kautiņu kompilāciju video, tādas “cīņas bez noteikumiem” reti kad ir ļoti garas un pat, ja Tev ir nepaveicies un esi ticis tādā kārtīgā masu kautiņā, reti kad Tavs pretinieks būs viens un tas pats cilvēks.
Tev ir jāzina pāris vienkārši, bet ļoti spēcīgi elementi, viss pārējais jau ir prasme orientēties laikā, telpā un situācijā.
Ja ar cīņas sportiem neesi pazīstams, tad nemēģini kauties tā kā esi redzējis filmās. Visi sitieni lēcienos un griezienos, visas māņkustības ir kaskadieru triki. Nemēģini arī vicināt kājas, ja neesi laba līmeņa kikbokseris, jo tas Tev draud ar kājas satveršanu, nogāšanu uz zemes un atspārdīšanu.
Pieņem neizbēgamo un esi gatavs
Tevi sitīs. Protams, gadīties var visādi, taču cilvēks, kurš nav gatavs nepamatotai agresijai, ne pats var kādam iesist, ne arī spēj adekvāti uztvert to, ka viņu kāds “par neko” sit.
Ir jāsaprot, ka, lai arī kautiņi 1-pret-1 reti kad ir ar ilgu klapēšanos, un ātri pāriet parterī, sitieni, tomēr, var būt un parasti tie tiek mērķēti vai pa vēderu vai pa galvu. Pirmajā gadījumā, lai dezorientētu oponentu, otrajā – lai “nosistu” viņa elpošanu.
Ko darīt? Būt gatavam. Ja viss virzās uz kautiņa pusi, tad ne vienmēr uzvar tas, kurš izdara pirmo sitienu, taču vienmēr tas, kurš ir gatavāks šādai tiešai konfrontācijai.
Kautiņi ar vairākiem cilvēkiem
Tāpat kā gadījumā ar bruņotiem pretiniekiem, arī, ja Tavi vai Tavas kompānijas oponenti ir skaitliskajā pārsvarā, iesaistīties ar viņiem fiziskā attiecību skaidrošanā ir ļoti neapdomāts solis. Tomēr, ja tā ir noticis, tad galvenais priekšnoteikums – jānostājas tā, lai neviens Tev nevar pieiet no aizmugures.
Taču, saproti pats, ja Tev nav labas cīņas sportu bāzes vai vismaz fiziskās formas pārsvara, arī vinnēt šādā cīņā bez “palīdzības no malas” (garāmgājēji, kāds atrasts priekšmets utt.) ir minimālas.
Sitieni
Šāda satura rakstos vienmēr ir doti sitienu piemēri, kādus var izmantot, lai aizsargātu sevi. Ar visu to, ka lielākoties viss tiek rakstīts pareizi, absolūtajā vairākumā gadījumu tur ir viena sistēmiska kļūda – tos apraksta kā sporta sitienus vai vismaz tādus, kuriem var sagatavoties, tiek vērtēts sitiena ātrums, spēks utt.
Tas var strādāt tikai tiem, kas jau ir ar kaut kādu cīņas sportu pieredzi, viņi saprot sitienu izpildes tehniku, ātri reaģē utt. Cilvēks, kam tas viss ir svešs, ekstrēmā situācijā nesāks domāt par aperkotiem, kāju stāvokli, korpusa griezieniem utt. Tāpēc – galvenais ieteikums ir domāt par aizsardzību, sasprindzinot preses muskulatūru, noliekot rokas priekšā sejai un domājot, lai neviens netiek aiz muguras.
Paši sitieni – aizmirstiet par kaut kādu “džentlmeņa kodeksu” ko drīkst vai nedrīkst darīt, jo tie, kas jums ir priekšā noteikti par tādām aristokrātu problēmām nedomā. Tāpēc, jā, arī sitieni pa kājstarpi ir pilnīgi ok un arī visi pārējie.
Ir jāsaprot, ka Tavs mērķis nav smuki piesist huligānus vai parādīt dāmai kāds Tu esi cēlsirdīgs bruņinieks. Tev vajag “izslēgt” pretinieku un ātri izbeigt konfliktu. Konfliktu, kuru ne Tu sāki.
Negaidi patiesības uzvaru
Kautiņš var beigties dažādi. Tu vari vinnēt, vari arī zaudēt, taču neceri, ka, ja esi zaudējis, kāds baigi meklēs Tavus pāridarītājus un viņi stāsies likuma priekšā. Visdrīzāk – nē. Protams, tas nav iemesls, lai neizmantotu savas tiesības un nevērstos policijā, taču tāpat kā skaistie sitieni, arī vainīgo sodīšana ir Holivudas filmu klasika, ne dzīve.
Ja esi uzvarējis, arī negaidi medaļas un vispārējo sajūsmu. Pirmkārt, zaudētājam var būt labi draugi, kuriem Tu jau uzreiz nepatiksi, otrkārt, laicīgi nepazūdot Tu riskē no agresijas upura kļūt par galveno vaininieku. Pārliecinies, ka oponentam nav kāda mirstamā vaina un atstāj notikuma vietu. Ja būsi vajadzīgs, Tevi likuma sargi tāpat atradīs.
Pirmsatmodas laikā manai darba kolēģei tika nosists dēls ielu kautiņā ar armijnieku dēliem. Kolēģe lūdza savest man kopā viņu un viņas vīru ar kara komisariātu, lai izrunātos, jo vainīgas bija abas puses, tikai dēls mira. Ar savas mātes starpniecību aizvedu viņu un iepazīstināju ar paziņu, kas aizveda kolēģi pie liela priekšnieka. Es gaidīju mašīnā ar 6 mēnešus veco bērniņu un bērnu ratiņiem. Saruna notika. Bet man laikam kā starpniecei tika uzvelts tik smags akmens virsū, ka drīz izšķīros ar vīru, tas aizgāja pie citas. Tā kā ne vienmēr tā palīdzēšana nāk palīdzētājam par labu.