Ievadi meklēšanas atslēgvārdus un nospied Enter.

Toms Breidijs un Tampabejas “Buccaneers” aizvadītajā nedēļā uzvarēja Nacionālās futbola līgas (NFL) Nacionālās konferences finālā un kļuva par pirmo komandu “Super Bowl” vēsturē, kas sezonas galveno maču aizvadīs savā laukumā.

Breidijam šī būs 10. reize 21 gada laikā, kad viņš spēlēs sezonas finālā. Tas ir divreiz vairāk kā otrajā vietā esošais Džons Elvejs un vairāk nekā otrās un trešās vietas ieguvējs kopā ņemti. Tāpat arī viņa seši čempionu gredzeni ir visvairāk nekā jebkuram citam un nevienam nav arī četru fināla MVP titulu. Šie visi argumenti tiek likti galdā, kad tiek runāts par to kurš ir visu laiku labākais NFL spēlētājs. Papildus tam tiek apgalvots, ka neviens cits pat tuvumā Breidijam nestāvot.

Nenoliedzami, Toms Breidijs ir GOAT (Greatest of all time), jeb visu laiku labākais futbolists. Trofeju plaukts nemelo un es arī netaisos to noliegt, jo tas būtu muļķīgi, taču par to distanci no tuvākajiem sekotājiem gan man gribētos pafilozofēt, piedāvājot apskatīties uz Breidija sasniegumiem trijās dimensijās un no visām pusēm.

KOMANDAS

Breidija izcilības un neatkārtojamības fani kā galveno argumentu vienmēr izmanto dalības Superbolos un uzvaras tajos. Jā, tas, neapšaubāmi, padara viņu par izcilu, taču vienlaicīgi ir jāatceras, ka par uzvarām cīnās un titulus izcīna komandas, ne individuāli spēlētāji. Turklāt, amerikāņu futbols nav basketbols, kur viens spēlētājs var izšķirt visu (kaut vai tāpēc, ka veido 20% no laukumā esošā sastāva), tas ir milzīgs mehānisms, kur katram ir jādara savs darbs.

Toms Breidijs nekad nav spēlējis sliktā komandā. Viņš nekad arī nav spēlējis viduvējā komandā.

Sešās sezonās pirms Breidijs ieradās Jaunanglijā komanda tikai vienu reizi bija negatīva uzvaru un zaudējumu bilance, taču četras reizes viņi iekļuva izslēgšanas mačos un vienreiz, 1996. gadā, spēlēja “Super Bowl”. Ar Breidiju sastāvā “Patriots” tikai vienu reizi sezonu noslēdza ar negatīvu bilanci (2000. gadā, kad Toms nebija sākumsastāvā).

Ja to kāds grib saistīt ar Breidija faktoru, droši var darīt, taču 2008. gadā, kuru Toms traumas dēļ faktiski izlaida, komanda sezonu noslēdza ar bilanci 11-5, saspēli uzticot “staigātājam” Metam Keselam (15 sezonu laikā nomainītas 7 komandas), kuru nu noteikti nevar saukt pat par izcilu sava laika QB.

Paturpinot komandas tēmu – tie, kas vēroja šīssezonas NFC finālu nez vai teiks, ka Breidijs bija galvenais uzvaras kaldinātājs. Drīzāk ir jāsaka, ka Tampa izglābās un tās aizsargi izglāba Tomu.

Breidija atbalstītāji šajā brīdī jau, domāju, sāk domāt argumentus, lai mani nosauktu par Toma heiteri, taču es aiztaupīšu viņiem laiku atgādinot – mēs runājam tikai par to, ka amerikāņu futbols ir KOMANDAS spēle. Jā, tas nozīmē, ka kādā brīdī Breidijs pavelk komandu, citā – komanda savu saspēlnieku. Tas ir normāli, tāds ir komandu sports.

Taču, runājot par spēlētāja individuālajiem sasniegumiem, minēt, ka TITULI un tikai tie ir jāskatās izvēloties labākos… nepiekritīšu.

Kā šajā punktā izskatās Breidija “konkurenti”? Nu, piemēram, Drū Brīzs un Peitons Menings. Ar visu to, ka Sandjego un Ņūorleānas komandas biežāk bija nekā nebija ļoti konkurētspējīgas, ne vienmēr viss tajās nometnēs bija izveidojies tā, lai komanda varētu spēlēt izslēgšanas mačos. Meningam gan situācija bija daudz labāka un “Colts”/”Broncos” aizšāva garām vien pāris reizes, tāpēc viņam ir 4 fināli un divi tituli.

Ilgus gadus Tomu Breidiju sauca par “sistēmas QB”, mēģinot apšaubīt viņa paša prasmes, norādot, ka visu jau viņam pasaka priekšā “Patriots” galvenais treneris Bils Beličeks. Patiesībā gan, kā izrādās, tā nav, jo arī bez Bila Toms tiek galā tīri labi, taču viņa “sistēmas QB” birka, tomēr, ir jāpatur prātā, tikai ar citu nozīmi. Viņš bija Jaunanglijas futbola supermašīnas dalībnieks. Viņš, kuru pirms profesionāļa karjeras sākuma par vērtīgu kadru uzskatīja vien retais, iekļuva “Patriots” komandā un izcili spēja tai pielāgoties, spēja progresēt šajā sistēmā un rādīt rezultātu. Tā arī ir izcilība. Savukārt Tampa jau sākotnēji tika veidota kā aizgājušo sezonu zvaigžņu komanda ar vienu mērķi – izcīnīt titulu.

KONKURENTI

Vēl viens punkts, runājot par konkurentiem, ir Jaunanglijas komandas divīzija. AFC Austrumu divīziju kopš 2000šo gadu sākuma veido “Patriots”, “Jets”, “Dolphins” un “Bills”. Protams, nav tā, ka šis trio būtu absolūti nespējnieki, taču Breidija laikā bija pilnīgi normāli, ka viņu tuvākajiem divīzijas sekotājiem sezonas beigās nav pozitīva bilance. Arī 7-9, t.i., kad zaudējumu ir vairāk kā uzvaru, gadījās dažas reizes.

Protams, bija sezonas, kad kādai no tām komandām izdevās nospēlēt labāk, taču neviena no tām nespēja ilgtermiņā demonstrēt stabilu spēli ar pozitīvu iznākumu, pat Ņujorkas “Jets”, kas no 2009. līdz 2011. gadam trīs reizes palika otrajā vietā, tikai vienu reizi spēja uzvarēt vairāk kā deviņos mačos.  

Kāpēc tas ir svarīgi? Tāpēc, ka ar divīzijas komandām sezonas laikā ir jātiekas divreiz. Tātad, sešas no 16 spēlēm Jaunanglijai bija jāaizvada ar, teiksim atklāti, ne tās lielākās konkurētspējas komandām. Protams, uzvarēt vajag arī tādas un neviens jau speciāli nepadosies, taču šādās spēlēs tiek iegūta izdevīgāka pozīcija izslēgšanas mačiem.

Kas attiecas uz šo sezonu – ne Karolīna, ne Atlanta šogad nebija komandas, kas varētu cīnīties par ko nopietnu, tāpēc NFC Dienvidu divīzijā Breidija komandai bija tikai viens pretinieks – Ņūorleānas “Saints” ar Drū Brīzu zem centra. Kā viņiem veicās? Abās spēlēs vinnēja Luiziānas komanda, turklāt, pārliecinoši (ar vidēji 23 punktu pārsvaru).

Te, protams, ir jāpiemin leģendārais Toma Breidija un Peitona Meninga duelis, kad abi spēlēja AFC konferencē.

Kopējā bilance šajā duelī ir 11:6 par labu Tomam, kas, protams, liek domāt par bezierunu pārsvaru, taču, paskatoties tuvāk, redzams, ka lielāko daļu uzvaru Breidijs guva regulārajā sezonā, turklāt spēlējot arī savā laukumā (9:3 kopumā, 6:2 savā laukumā), kamēr izslēgšanas mačos bilance labāka ir Meningam (3:2), bet Peitonam spēlējot savā laukumā Toms ir piedzīvojis bezierunu kapitulāciju – 0:3. Objektivitātes labad jāsaka, ka arī Peitons, spēlējot Foksbro laukumā, ne reizi neuzvarēja (0:2), taču viņu par visu laiku izcilāko neviens arī nesauc.  

Ar Drū Brīzu gan Tomam bija mazāk aizvadīto maču, vien septiņi, taču te bilance jau ir par labu oponentam – 5:2, ieskaitot jau pieminētās šīssezonas spēles.

INDIVIDUĀLĀ STATISTIKA

Daudziem cipari nepatīk, taču, ja mēs mēģinām atrast labāko, tad bez statistikas salīdzināšanas neiztikt. Kā Breidijs izskatās šajā aspektā?

Jāsaka, ka, ja mēs skatāmies nevis situāciju, bet All-Time datus, cipari nerāda kādu īpašu Breidija pārākumu pār citiem. Viņam ir visvairāk izdarīto piespēļu, rezultatīvo piespēļu un… viss. Visvairāk gūto jardu, visvairāk precīzo piespēļu ir Drū Brīzam. Arī vidēji spēlē no piespēlēm gūto jardu ziņā Brīzs ir priekšā (otrais) Tomam Breidijam (devītais). Jardos uz katru izdarīto piespēļu mēģinājumu, spēles laikā izdarītajās piespēlēs, precīzo piespēļu īpatsvarā Brīzs vienalga ir priekšā. Salīdzinājumam, kas var būt interesants tiem, kas seko līdzi NFL – Breidija precīzo piespēļu procents karjeras griezumā ir tāds pats kā Mičam Trubiskī no Čikāgas “Bears” un sliktāks kā Minesotas “Vikings” saspēlniekam Kērkam Kazinsam.

Un te nevar teikt, ka, redz, Brīzs un Breidijs spēlēja dažādos laikos. Viņi spēlēja vienā un tajā pašā ērā, Breidijam ienākot līgā par gadu ātrāk.

Breidijs ir uzvarām bagātākais NFL saspēlnieks, kas, protams, ir būtiski, bet – jau iepriekš es rakstīju par uzvaru skaitu kā individuālās izcilības rādītāju komandu sportos kopumā un amerikāņu futbolā jo īpaši.   

Labi, cipari, lai paliek, jo nav jau arī tā, ka Maikls Džordans ir visu laiku rezultatīvākais NBA spēlētājs. Viņš ir labākais tikai atsevišķos rādītājos, taču tas neliedz viņam būt par basketbola GOAT. Svarīgi ir kā viņš izskatās uz citu fona un ko viņš dod komandai.

Izcilākos un vērtīgākos spēlētājus apbalvo ar MVP balvām. Arī Breidijam tāda ir. Pat veselas trīs. Taču Peitonam Meningam, vēl vienam Breidija laikabiedram, tādas ir piecas.  “Pro Bowl”, kas ir NFL analogs “All Star” mačam, Breidijs ir nominēts 14 reizes, tieši tik pat cik Peitons Menings, bet Drū Brīzam ir par vienu nomināciju mazāk, 13. “All Pro”, kas ir sezonas simboliskā izlase (pirmā un otrā), Breidijs ir nominēts piecas reizes (3+2), kamēr Menings 10 (7+3) un arī pēc sezonām, kurās Breidijs un Menings ir bijuši labākie piespēlētāji gan gūtajos jardos, gan rezultatīvajās piespēlēs ir neizšķirts (3 un 4 sezonas, attiecīgi).

Ja jānosauc viena, spēcīgākā Toma īpašība, tad es minētu spēju atspēlēties un “izvilkt” mačus. Interesanti, ka šāda statistika NFL arī tiek ievākta, proti, cik ir “atspēlēšanās” maču ir bijis saspēles vadītājiem. Izrādās, ka pēdējā mača ceturtdaļā esot iedzinējos Breidijs līdz uzvarai savas komandas ir aizvedis 39 reizes. Daudz. Taču Peitons Menings šādā situācijā kā uzvarētājs ir bijis 43 reizes, bet Drū Brīzs 36, t.i., šis trio turpina soļot roku rokā.  

Tepat var arī pieminēt to, ka, lai arī Breidija īpašumā ir seši čempionu gredzeni, viņš pie tiem ir ticis deviņu finālu rezultātā. 66.67% nav slikti, bet… Džo Montana un Terijs Bredšovs, kungi, kas spēlējuši mazliet citā laikā, taču tas nemazina viņu izcilību, ir ar perfektu bilanci – četri tituli četros finālos. Ar perfektu bilanci ir arī Trojs Eikmans (3 no 3) un vēl trīs citi saspēlnieki (visi aizvadījuši vismaz 2 finālus), tai skaitā arī Īlajs Menings. Peitona jaunākais brālis, kurš abas reizes finālā tikās tieši ar Tomu Breidiju un abas reizes uzvarēja, tajā skaitā 2007. gadā iznīcināja Jaunanglijas komandas pieteikumu uz perfekto sezonu.  

ŠMAUKŠANĀS

Toms Breidijs ir maksimālists. Viņš ir profesionāls uzvarētājs, ja tā var teikt. Individuālie cipari, kā redzams, viņam nav izcili, taču tas arī nav svarīgi, kamēr komanda uzvar un soļo tālāk, vai ne?

Jā, taču Toms ir spēris soli uz priekšu un ne vienmēr spējis sajust cietu virsmu zem kājām. Protams, te Breidija atbalstītāji var teikt “Oi, atrada par ko runāt!”, bet… saspēles vadītāja vārds vairākkārt ir bijis saistīts ar krāpniecībām un NFL viņu par to arī ir sodījusi. Oficiāli.

Vai tas samazina Breidija izcilību?

Domāju, ka nē, jo, turpinot meklēt paralēles citos sporta veidos, arī autosporta izcilnieki Airtons Senna (veiksmīgi) un Mihaels Šūmahers (mazāk veiksmīgi) ir izvēlējušies ne tos sportiski pieņemamākos un godīgākos veidus kā uzvarēt, taču viņu izcilību tas nav mazinājis.

Tiesa, tā ir vēl viena sportista rakstura un snieguma šķautne, kas ir jāņem vērā runājot par to kurš ir visu laiku labākais un kurš sporta veidu pārstāv un demonstrē vislabāk.

ILGMŪŽĪBA

Kas ir Breidija galvenā īpašība, kuras dēļ par viņu runā kā par GOAT? Sportiskā ilgmūžība. Līgā, kurā vidējais karjeras garums kopumā ir 3.34 gadi, bet saspēles vadītājiem tās ir nepilnas 4.5 sezonas, Toms Breidijs aizvada savu 21. gadu.

Nav pat jāskatās vidējie rādītāji, bet var apskatīties citu līgas izcilnieku karjeru garumus, kas ir aptuveni 15 sezonas.

Breidijs spēlē ilgi un, lai arī kopš viņa karjeras pīķa ir pagājusi, kā minimums, desmitgade, viņš vēl aizvien ir pilnīgi adekvāts, labs titula pretendentes sākumsastāva saspēles vadītājs.

Pasaules sportā tādi gadījumi ir, kad atlēti ielaužas visu laiku labāko rindās ne tikai ar spožu sniegumu jaunībā, bet ilgu karjeru, piemēram, tas pats hokejists Jaromirs Jāgrs, kurš NHL spēlēja līdz 46 gadu vecumam, piektajā gadu desmitā savā kontā ierakstot 101 gūtos vārtus un 268 punktus. Kur viņš būtu bez šiem punktiem? Gūto vārtu ziņā viņš būtu nevis trešais, bet trīspadsmitais un kopējā rezultativitātē nevis otrais, bet gan devītais.

Tas nav pārmetums Tomam un nemaz tāds nevar būt, drīzāk apbrīna kā viņš izmanto laiku, kas viņa konkurentiem, to vai citu iemeslu dēļ, nav bijis.

No otras puses, ja mēs atgriežamies pie hokejistiem, vai Jāgrs ir viennozīmīgi labāks kā viņa komandas biedrs Mario Lemjē?    

PASAULES MĒROGA ATPAZĪSTAMĪBA

Ja man būtu jādod skaidrojums tam kāpēc Toms Breidijs tiek saukts par visu laiku izcilāko amerikāņu futbolistu, es savu stāstu nesāktu ar tituliem. Es to sāktu ar laikmeta aprakstu.

Toms Breidijs ir 21. gadsimta čempions. Viņš savus titulus ir izcīnījis laikā, kad ikviens sporta līdzjutējs var sekot savam elkam teju līdz guļamistabai un pat vēl tālāk. Savukārt čempionus sabiedrība kopumā vienmēr ir mīlējusi jo īpaši.

Nevar arī ignorēt vispārzināmo patiesību, saukšu to par “palielināmā stikla efektu“, proti, tas, kas notiek TAGAD vienmēr liekas daudz nozīmīgāk nekā tas, kas notika iepriekš, kaut kad… . Ja tas vēl tiek paspilgtināts ar statistiku, tad, protams, tā izskatās kā neapgāžama patiesība.

Lai gan arī tas īsti nedod priekšstatu par Breidij-mānijas iemesliem. Manuprāt, viens ļoti būtisks faktors ir pavisam kas cits un par to nerunā pat Ziemeļamerikā.

21. gadsimts ir atnesis arī tehnoloģijas, kas ļauj vērot faktiski jebkuru sporta pasākumu, kas tiek filmēts un translēts. Tajā skaitā arī NFL. Pēdējos 20 ar nelielu astīti gados NFL ir kļuvis par globālu zīmolu un, lai arī, protams, nevar sacensties ar klasiskā futbola līgām, pasaules sporta līdzjutēju ikdienā ieņem aizvien lielāku lomu.

Toms Breidijs ir šī laika, kā minimums, veiksmīgākais un titulētākais spēlētājs, tāpēc pilnīgi loģiski, ka viņš arī kļūst par pirmo līgas un visa sporta veida starptautiskā līmeņa zvaigzni, jo tās masas, kas viņu atpazīst vienkārši ir daudz lielākas.

PĒCVĀRDS

Toms Breidijs, protams, ir visu laiku labākais NFL spēlētājs, tas šajā rakstā arī nevienā brīdī nav ticis apšaubīts.

Par ko bija runa – cik tuvu vai tālu ir viņa konkurenti uz šo titulu un kādā mērā komandas sasniegumi ir saistāmi ar viena spēlētāja izcilību.

Secinājumi? Pretēji tam, ka pašlaik, gaidot 43 gadus vecā saspēles vadītāja triumfālo sezonas noslēgumu jau ar citu komandu, daudzi uzskata, ka starp Tomu un visiem pārējiem saspēles vadītājiem ir MIIIIILZĪGA aiza, tā nav.

Peitons Menings un Drū Brīzs ir bijuši diezgan sīvi sāncenši par savas ēras labākā saspēlnieka titulu, Džo Montana un Terijs Bredšovs varētu pastrīdēties par to vai 100% uzvaras “Super Bowl” nav iespaidīgāk nekā 6 tituli, bet 9 piegājienos. Savukārt Peitona brālis Īlajs, noskatoties uz to visu, varētu viegli pulēt abus savus čempionu gredzenus, kas izcīnīti fīnālmačā tiekoties ar Breidija vadīto Jaunanglijas “Patriots”.

Tomēr, neapšaubāmi, ir lietas, kas Tomu padara par unikālu atlētu un primāri tā ir spēja esot piektajā gadu desmitā demonstrēt TOP līmeņa futbolu.

Kopumā gan Breidija karjeras stāsts nav stāsts par absolūtu izcilību. Toms Breidijs, 2000. gada NFL drafta 199. izvēle, arī nekad nav uzskatīts par “tīrā talanta” spēlētāju.

Tas ir stāsts par to kā spējīgs saspēles vadītājs, nokļūstot profesionālajā futbolā, spēja iekļauties sistēmā, šai sistēmai uzticēties, ātri saprasties ar galveno treneri, identificēt savas stiprās puses un tās laika gaitā uzlabot, lai palīdzētu savām komandām sasniegt galveno mērķi  – uzvaras mačos un čempionātos.

Tāpat šis stāsts ir par absolūtu atdošanos lietai, kas cilvēku aizrauj – viņš ir profesionālis, profesionāls uzvarētājs, kuram patīk tas ko viņš dara un tam viņš arī pakārto savu dzīvi un ikdienu, saglabājot fantastisku sportisko ilgmūžību.

Toms Breidijs ir Superbola ēras čempionu tituliem bagātākais futbolists, viņš ir viens no statistiski veiksmīgākajiem saspēles vadītājiem, viņš ir uzvarām bagātākais NFL saspēlnieks, viņš ir pirmā NFL starptautiskā mēroga zvaigzne. Izcils sava sporta pārstāvis

No otras puses – viņš ir tikai cilvēks. Cilvēks, kurš “Super Bowl” mačos tā arī nespēja pārspēt Īlaju Meningu, cilvēks, kuram ir arī sliktie mači (piemēram, fināls pret Filadelfijas “Eagles”). Viņam arī ir vajadzīga palīdzība no pārējās komandas, lai uzvarētu. Cilvēks, kuram dažubrīd dēļ lielās vēlmes uzvarēt ir ienākušas prātā arī ne tās sportiski godīgākās idejas.  

Tituli? Tie, protams, ļoti skaisti papildina CV un ir svarīgi, taču nedomāju, ka noteicošie – piemēram, Veinam Greckim, kuram NHL hokejā ir līdzīgs tituls kā Breidijam NFL, ir “tikai” četri Stenlija kausi. Savukārt Braienam Trotjē ir četri Stenlija kausi pēc kārtas, bet kopumā visi seši. Arī Jarri Kurri, Grecka komandas biedram, ir pieci tituli un kopumā vismaz 50 spēlētājiem Stenlija kausu ir vairāk (visvairāk Henrijam Rišāram – 11), taču neviens no viņiem nav “The Great One”. Izcilākais ir Greckis.

Kā Breidijs, tā arī, Mihaels Šūmahers, Maikls Džordans, Krištianu Ronaldo un citi sporta izcilnieki izceļas ar vienu svarīgu īpašību, kas vispār ir tikai dažiem – spēju uzvarēt. Neatkarīgi no apstākļiem un dažreiz arī pilnīgi pretēji tiem apstākļiem, kas ir viņiem apkārt.

Tāpat viņi ir kļuvuši “lielāki kā sports, kuru viņi pārstāv”, proti, mēs runājam par “šumaheriem” uz ielām, saucam par “džordaniem” katru, kurš no tālākas distances iemet kādu papīru atkritumu grozā utt. Tie jau ir kļuvuši par sugas vārdiem, kas apzīmē šādas vai tādas īpašības. Breidijs ir pirmais no amerikāņu futbolistiem, kurš varētu pretendēt uz šādu atpazīstamību, simbolizējot šo “profesionālā uzvarētāja” garu, spēju nevienā brīdī nesamierināties ar zaudējumiem un atspēlēties.  

Atbildēt

No apps configured. Please contact your administrator.

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *