Mēs dzīvojam interesantā laikā un runa šoreiz nav par izolācijām, pandēmijām un vīrusiem, bet par to, kādas iespējas mums ir atnesis 21. gadsimts informācijas pieejamībā un apmaiņā. Ātrums ar kādu pašlaik var notikt informācijas apmaiņa, kā arī iespējas tās apstrādei, ir vienkārši fantastisks! Tiesa, vienlaicīgi mēs saskaramies ar jauniem izaicinājumiem – tagad katrs var translēt savu viedokli un, ja atrodas pietiekoši daudz līdzīgi domājošo, tad var sākt virzīt pat pašas trakākās idejas, kā arī apšaubīt jebko.
Ja sākotnēji šie viedokļu līderi “no tautas” tika izmantoti kā reklāmas stabi, lai uzņēmumi varētu labāk notirgot savus truseļus vai detoksa tējas, tad 2020. gada kovid-krīze tam ir ļoti labs piemērs tam, ka šādā veidā tiek “tirgots” arī viedoklis – čipošana, uzpurņu nēsāšana un vēl daudz, daudz kas. Tas, domājam, Tev nav atklājums, taču mums gribas uzdot jautājumus – kāpēc pašlaik pat šķietami pašas stulbākās idejas gūst tik lielu atsaucību un atrod sekotājus?
Atbilde, kas atrodas, kā saka “uz ūdens virsmas”, ir tā, ka cilvēki vienkārši netic tradicionālajiem medijiem. Ne bez iemesla, protams, jo par galveno mediju neatkarību mēs varam runāt tikai ar diezgan lielu ironijas devu, bet žurnālistikas paņēmieni, ko daudzi ir pieņēmuši par ikdienas praksi, nu nekādīgi neatbilst profesijas pamatprincipiem.
Cilvēki meklē alternatīvos informācijas kanālus, bet tā kā tehnoloģijas to ļauj, tad “sludinātāji” arī ātri atrodas. Tā tas ir bijis vienmēr, tikai, cita lieta, pirms 100 gadiem par viņiem mēs, sabiedrības plašākā daļa, nemaz neuzzinātu, bet tagad – redzam vairākas reizes dienā.
Taču viss nav tik vienkārši, jo šim fenomenam, kad cilvēki izvēlas ticēt muļķībām ir arī citi skaidrojumu, jo, jāsaka uzreiz, kopumā tas jau sen ir izpētīts un ir nosaukti galvenie iemesli šādai aklai ticībai.
Kā vienu no pirmajiem iemesliem eksperti min to, ka cilvēkiem ir tieksme pārvērtēt savu pieredzi. Tu vari būt diplomēts inženieris, bet vienmēr būs kāds, kurš apšaubīs Tavu teikto, jo viņa pieredze ir bijusi citādāka. Vari arī būt augsts klases fitnesa treneris, bet nebūs nekāds pārsteigums, ka kāds neofits pienāks un pateiks, ka Tu vingrojumu pildi nepareizi.
Nav svarīgi kādā jomā, bet savu pieredzi, cilvēki vērtē augstāk kā zināšanas. Te pat nav svarīgi, ka viņu pieredze var būt absolūts “nelaimes gadījums”, t.i., dažādu situācijai netipisku apstākļu sakritība, kas noveda pie rezultāta vai tas, ka viņi patiesībā nemaz nav sapratuši kas un kā īsti ir noticis (raksturīgi fitnesam), bet viņiem galvā ir izveidojusies kaut kāda bilde un viss.
Es tā darīju, tas man strādā! Tātad – tas ir jādara visiem un iestāsies jums pilnīga laime! Tā arī ir cilvēka lielākā motivācija, kļūt par tādu kā pirmatklājēju, patiesības teicēju vai mesiju – viņš cilvēkiem ir parādījis īsto ceļu, tas labi baro viņa patmīlību, tāpēc atkāpties no šīm idejām vairāk nevēlas.
Šo parādību vēl mēdz skaidrot ar tādu Daninga-Krīgera efektu, t.i., cilvēki pieņem kļūdainus lēmumus un izdara kļūdainus secinājumus, bet paši to neapzinās, jo viņu izpratnes un zināšanu līmenis ir pārāk zems, lai saprastu kļūdas. Tas arī iet roku rokā ar paaugstinātu profesionālo pašvērtējumu. Turpretim, patiesi zinošiem cilvēkiem viss ir pretēji – viņu pašvērtējums ir zemāks nekā objektīvi varētu būt, jo viņu zināšanu līmenis liek apšaubīt savu kompetenci, tā kā viņi apzinās tos “neapgūtos zināšanu laukus” un to, ka svarīgās lietas var būt sarežģītas un smalki niansētas.
Tas gan nenozīmē, ka cilvēks ir muļķis pēc būtības. Tādi joki notiek arī ar pilnīgi adekvātiem mūsu sabiedrības locekļiem, taču, kuri savus secinājumus balsta uz, kā minimums, neprecīzu, tendenciozu vai nepilnīgu informāciju. Tā gadās. Tikai lieta jau ir tāda, ka ir cilvēki, kas pēc tam to spēj atzīt, bet citi – nē, aizejot vēl dziļākā noliegumā.
Nevar arī ignorēt arī to, ka cilvēkiem, tātad – mums visiem, ir tendence ja ne par patiesību pieņemt, tad vismaz stingri apdomāt un ņemt vērā, visu, kas mums liekas “gudri pastāstīts”. To sauc par daktera Foksa efektu. Savulaik tika veikts eksperiments, kad uz šķietami reālu psihologu semināru tika uzaicināti daudzi šīs jomas cienījami speciālist, taču cilvēks, kurš uzstājās gan bija aktieris. Savā stāstījumā viņš, cilvēks, kuram par psiholoģiju noteikti nebija padziļinātu zināšanu, lietoja dažādus svešvārdus, stāstīja aizrautīgi, žestikulēja. Rezultāts? Pēc viņa uzstāšanās, kas vispār bija “tukša”, jomas eksperti izteica ļoti pozitīvas atsauksmes.
Var jau teikt, ka tā bija sakritība, taču šāda veida eksperimenti tika atkārtoti un rezultāts tikai apstiprinājās.
Stāstam nozīme ir arī no cita aspekta – ja kaut kas tiek apgalvots, cilvēks ļoti bieži stāstījumā meklē nevis faktus, bet kopīgo pieredzi. Ja stāstījums ir tāds, kas ir mērķēts uz konkrētām iedzīvotāju grupām (parasti izvēloties kādu kopīgu problēmu, neapmierinātību, negāciju), tad atrast sekotājus nav nemaz tik grūti, jo, atgriežoties pie iepriekš rakstītā – atslēga ir paša pieredze. Ja vēl kādam tā ir bijis, tas cilvēku iedvesmo, tas ļauj apvienoties grupās un likt justies nozīmīgam. Abrahams Maslovs jau pirms laba laika (1943. gadā) šīs vajadzības bija kategorizējis, noliekot vajadzību pēc socializēšanās trešajā vietā, uzreiz pēc vajadzības tikt galā ar fizioloģiskajiem saucieniem un parūpēšanos par savu drošību.
Interesanti sanāk arī ar vienu citu momentu – bieži tiek teikts, ka inteliģenta cilvēka viena no īpašībām ir jebkuras uzņemtās informācijas apšaubīšana. To ir dzirdējuši daudzi, taču nav paklausījušies kas ar to ir jādara tālāk. Inteliģentie cilvēki apšauba un meklē argumentus “par” vai “pret” konkrēto ideju un, ja “par” ir bijis vairāk, tad viņi, kā minimums, šāda viedokļa esamību kategoriski nenoraida.
Savukārt citiem šī apšaubīšana to arī nozīmē – noliegt visu! Visi melo! Visi ir stulbi! Visi argumenti un faktoloģiskais materiāls tiek uztverts kā tiešs uzbrukums viņu viedoklim. Visi ir pret viņiem! Tikai bez profila bildes esošais Janka no feisbuka, spēj pateikt visu taisnību! Urā Jankam!
Atgriežoties pie raksta ievadā minētā, par informācijas apmaiņu un tās ātrumu, šie faktori arī ļoti ietekmē to kā cilvēki uztver to vai citu situāciju. Ir vecs teiciens, ka muļķība ir jāatkārto tik ilgi līdz tā kļūst par patiesību. Mūsdienās šis uzdevums ir izpildāms vieglāk par vieglu – cilvēki šīs muļķības redz pietiekoši bieži un, būsim godīgi, nu nav atsevišķi ņemtam cilvēkam tik daudz zināšanu visās jomās, lai spētu kritiski izvērtēt to vai citu situāciju un ne visiem kritiskā domāšana ir attīstīta pienācīgā līmenī. Tas pat kopumā diezgan gudrus cilvēkus bieži vien noved pie situācijas, kurās viņi aiziet pa maldu ceļu.
Vai ir kas tāds, ko mēs, sabiedrība, varam šīs lietas labā darīt?
Patiesībā – neko daudz. Galvenais ir pašam neiekrist šādās lamatās un censties savu tuvāko sabiedrību arī paglābt no nezināšanas izraisītu kļūdainu uzskatu pieņemšanu. Izglītošanās, redzesloka paplašināšana utt. – šķietami vienkāršās lietas, taču mūsdienās tās ir pasludinātas par arhaismu, sakot, ka specializēšanās ir nākotnes veiksmes atslēga.
No otras puses – mēs dzīvojam diezgan brīvā sabiedrībā un starp visām citām brīvībām ir arī brīvība būt par muļķi. Pārliecinātākos šīs brīvības aizstāvjus nemaz nevajag arī traucēt.
