Šonedēļ, 27. oktobrī, tika atzīmēti 25 gadi kopš Detroitas “Red Wings”, galvenokārt jau ģenerālmenedžeris Džims Develano un galvenais treneris Skotijs Boumens, izveidoja leģendāro “Krievu piecinieku”, no Sanhosē “Sharks” iemainot tolaik 34 gadus veco Igoru Larionovu, kurš pievienojās Sergejam Fjodorovam, Vjačeslavam Fetisovam, Vladimiram Konstantinovam un Vjačeslavam Kozlovam.
Jā, gadsimtu mijas Detroitas “Red Wings” patiesi bija grandioza komanda, kas, iespējams, kādam šķiet arī neticami, zinot, ka 2019./2020. gada sezonu “Sarkanie spārni” noslēdza bezcerīgi – pēdējā vietā. Tiesa, tieši tāpēc, atceroties arī “Russian Five”, tagad der gremdēties atmiņās cik labi bija “Red Wings” un kā viņi tika pie četriem Stenlija kausiem, jo šajā stāstā, manuprāt, var atrast zināmas paralēles ar mūsdienām.
Jāsāk ar to, ka Latvijā, tā nu ir sanācis, Detroitas “Red Wings” varētu būt viena no nemīlētākajām komandām, vismaz laikā, kad viņi bija virsotnē, tā varēja būt. Iemesli tam gan ir saprotami – vispirms viņu cīņa pret Kolorado “Avalanche”, kurā spēlēja Sandis Ozoliņš, par Rietumu konferences labākās komandas godu. Arī 2002. gada vasaras sākums, kurā Artūram Irbem bija jāmēģina apstādināt detroitieši no trešā titula iegūšanas nevairoja simpātijas.
Bez sportiskajiem iemesliem nevar ignorēt arī faktu, ka deviņdesmitajos gados, līdz ar jau pieminēto “Russian five” izveidi, Detroita kļuva par mīlētāko NHL komandu Krievijā, bet pie mums to tā arī uztvēra – krievu komanda un vārdu/nozīmju spēle, kad “Sarkanās mašīnas” hokejisti spēlē “Sarkanajos spārnos” daudziem likās gana zīmīga. Savukārt vēlākos laikos tā tika kritizēta par savu pieeju sastāva komplektācijā, proti, labāko veterānu piesaisti, kuriem tā ir viena no pēdējām iespējām tikt pie kausa.
Taču, kas patiesībā bija šī Detroitas “Red Wings”?
SĀKUMS
Kā jau katram skaistam stāstam, arī šim sākums nebija tik skaists – pēc 1966. gada Stenlija kausa fināla, kurā Detroita ar 2-4 atzina Monreālas “Canadiens” pārākumu, nākošo 17 sezonu laikā viņi tikai divas reizes spēja iekļūt izslēgšanas mačos. Astoņdesmito gadu sākums bija vēl bēdīgāks, jo sākot no 1980./1981. līdz 1982./1983. gada sezonai, t.i., trīs gadus pēc kārtas, “Red Wings” sezonas uzvaru kopskaits ne reizi nepārsniedza 21 panākumu. Tas nozīmē, ka viņi uzvarēja aptuveni katru ceturto maču.
“Dead Wings”, jeb “Mirušie spārni” – tāds līdzjutēju dots nosaukums ļoti labi raksturo visu to, kas notika ar hokeja komandu šajā laikā.
Bizness Detroitas komandai arī nevedās, jo, protams, ka neviens negribēja iet skatīties uz lūzeriem, jo strādniekiem, kas atnākuši no maiņas rūpnīcā, vajag uzvaras, ko viņi varēja dabūt atbalstot “Tigers” beisbolistus vai “Lions” futbolistus, kas tolaik, lai arī lielas uzvaras neizcīnīja, taču bija daudz konkurētspējīgāki.
Brūss Noriss, cilvēks, kuram piederēja komanda 50 gadus, beigu beigās to neizturēja un pārdeva “Red Wings” Maikam Iličam – veiksmīgam biznesmenim, kurš savu kapitālu bija uzbūvējis uz “Little Caesars” picām. Tās bija beigas vienam stāstam, bet sākums – citam.
DŽIMS DEVELANO
Lai komanda atdzimtu, galvenais bija izveidot uzvarētāju kultūru un Iličam bija svarīgi atrast cilvēku, kas to varētu panākt. Džims Develano – bijušais Ņujorkas “Islanders” skauts un ģenerālmenedžera palīgs, kuram jau bija trīs Stenlija kausa gredzeni.
Develano saprata, ka mēģināt “atdzīvināt mironi” nav jēgas un tāpēc ir jāmeklē jaunas asinis ko piepildīt “Sarkanos spārnu”, turklāt, arī “Islanders” pie panākumiem tika pateicoties labām drafta izvēlēm.
Pirmais pamatakmens nākamo vairāk kā 20 gadu panākumiem tika ielikts 1983. gada draftā, kad Detroita savās rindās paņēma Stīvu Aizermanu. Patiesībā gan viņi negribēja ņemt Stīviju, priekšroku dodot Petam Lafontēnam, taču viņu ar trešo numuru izvēlējās “Islanders”, tāpēc “Red Wings” samierinājās ar Aizermanu. Jāatzīst, ka, lai arī Lafontēns piedalījās piecās Zvaigžnu spēlēs un karjerā guva vairāk kā punktu spēlē, izvēloties Aizermanu, Detroita nebūt nezaudēja, turklāt, savainojumu dēļ Petam karjera beidzās 1998. gadā, 33 gadu vecumā.
Džims Develano arī bija tas, kurš, sekojot notikumiem pasaules politikā, astoņdesmito gadu beigās nolēma riskēt un sākt draftēt PSRS hokejistus. Protams, ka tas bija milzīgs risks – tērēt drafta izvēles nemaz nezinot vai spēlētājs kādreiz maz vilks komandas kreklu, taču “Red Wings” šis risks bija nepieciešams, jo bija jāmeklē veidi kā vinnēt.
Tieši šī ģenerālmenedžera vadībā Detroita daftos ieguva Fjodorovu, Konstantinovu un Kozlovu. Tieši viņš arī bija tas, kuram bija jāplāno dažādas bēgšanas operācijas un melu teātri, lai šos hokejistus dabūtu uz ASV. Par Fjodorova bēgšanas stāstu rakstīts ir daudz, bet Konstantinovs uz ASV tika pēc tam kā ārstu fiktīvi sastādīto dokumentu dēļ, kuros tika minēts, ka hokejistam ir audzējs, kuru var izoperēt tikai ASV, viņš tika atbrīvots no dienesta Padomju armijā (lasi – tika vaļā no spēlēšanas CSKA).
Vēlāk tika iemainīti arī Fetisovs un Larionovs, taču tāpat komandai pievienojās vēl viens hokejists, kas kļuva par komandas simbolu, Brendons Šenehens, kā arī uzbrūkošais aizsargs Larijs Mērfijs, kuram kabatā jau bija divi Stenlija kausa gredzeni (ar Pitsburgas “Penguins”).
Jāsaka, ka, lai arī daudziem liekas, ka šie papildinājumi bija acīmredzami, t.i., nav lielas mākslas savākt visus labākos un tad dragāt, Develano veiktās maiņas nebija neapdomīgas. Tām visām bija savs mērķis, lai komandu padarītu neievainojamu.
“RUSSIAN FIVE”
Runājot par Detroitas “Red Wings” komandu deviņdesmito gadu izskaņā, daudzi kā galveno iemeslu komandas augšupejai sauc tieši “Russian Five” izveidošanu. Jā, protams, tas bija ļoti labs piecinieks, kas NHL laukumos un ātrumos demonstrēja PSRS hokeju. Tas bija “nākotnes hokejs”.
Tiesa, ar visu to, ka šis bija viens no visu laiku labākajiem pieciniekiem NHL vēsturē, diemžēl, ilgi tas neeksistēja un nebija arī tā, ka visu laiku viņi spēlētu kopā.
1995./1996. gada sezonā viņi patiesi arī spēlēja kopā un guva trešdaļu no visiem komandas vārtiem, taču pie titula komanda nenonāca un tas lika Boumenam pārskatīt savu spēles plānu, tajā skaitā atsakoties no “nedalāmā” piecinieka, aizvien biežāk miksējot spēlētājus dažādās citās kombinācijās.
1997. gada “playoff” turnīrā Boumens gan atgriezās pie pārbaudītām vērtībām un nebija vīlies, jo Sergejs Fjodorovs 20 mačos guva 20 punktus un bija komandas rezultatīvākais spēlētājs. Vjačeslavs Kozlovs guva tikpat punktus cik komandas kapteinis Aizermans un ierindojās dalītā trešajā pozīcijā komandas rezultatīvāko spēlētāju sarakstā bet Igors Larionovs bija trešais labākais piespēlētājs. Savukārt vairākumā šis uzbrucēju trio bija teju neapturams, jo tika gūti 10 vārti 20 mačos.
Konstantinovs ar Fetisovu gan rezultativitātes ziņā nespīdēja, taču tas ar kādu enerģiju Vladimirs “dauzīja” pretiniekus, daudziem lika vien izbrīnā pavērt mutes.
Diemžēl, bet 1997. gada fināla ceturtā spēle, kurā kopumā ar 4-0 tika pārspēta Filadelfijas “Flyers” komanda, arī bija pēdējā “Russian Five” spēle, jo dažas dienas vēlāk limuzīns, kurā atradās Fetisovs, Konstantinovs un vēl daži citi, iekļuva autoavārijā, kā rezultātā Vladimirs Konstantinvos guva smagu smadzeņu traumu, kuru dēļ varēja pārvietoties tikai ratiņkrēslā.
Protams, ļoti bēdīgas beigas tik labi iesāktam stāstam, turklāt, beigās izrādījās, ka šis “Russian Five” kopā spēlēja tikai divas sezonas un atnesa Detroitai tikai vienu kausu, lai gan viss varēja būt citādāk.
VETERĀNI
Pašam “Red Wings” stāstam gan beigas nepienāca, jo jau nākošajā vasarā viņi atkal cēla kausu virs galvām un veltīja to Vladimiram. Tiesa, jau divas sezonas pēc kārtas uzvarēt ir grūti, trīs – teju neiespējami un arī detroitiešiem nācās atkāpties.
Tas bija laiks, kad komandām vēl nebija kalkulatoros jāskaitļo cik daudz naudas viņiem ir palicis līdz algu griestiem. Ja varēja un vajadzēja tērēt – tērēja. Tāpēc Detroita, atgriežoties NHL elitē, sāka tērēt un skatījās uz veterāniem. Tā “Red Wings” keklu ģērba Kriss Čelioss, Ulfs Samuelsons, Vendels Klarks un citi, taču rezultāti izpalika. Kausus virs galvām cēla citi.
Vai tā bija tērēšana tērēšanas pēc? Iespējams, tāpēc 2001. gada vasarā komanda mazliet nomierinājās un atcerējās deviņdesmito gadu vidus taktiku – ņemt zvaigznes, taču tikai tajās pozīcijās, kurās nepieciešamas. Tā komandu pastiprināja Losandželosas “Kings” zvaigzne Luks Robitails un vienā komandā nonāca arī Dominiks Hašeks un Brets Hals, kuri 1999. gada finālā bija pretējās nometnēs, Halam iemetot Hašeka sargātajos vārtos izšķirošo ripu.
Protams, ka tā laika NHL reālijās tā bija norma – bagātākie klubi dabūja labākos spēlētājus. Tai pat laikā, arī labākie spēlētāji gribēja spēlēt Detroitā, tāpēc šis noteikti nav gadījums, kurā kādam kaut ko pārmest. Vēl vairāk – tādi spēlētāji kā Šenehens, Larionovs, arī Čelioss Detroitā jau bija pavadījuši gana ilgu laiku un drīzāk ir saucami par “savējiem” un pat “īsto savējo” (draftēto vai pirms NHL debijām iemainīto) tāpat bija vairāk nekā “atnācēju” (2008. gada titulu izcīnot – atnācēju tikpat kā nebija).
VĀRTSARGI
Runājot par Detroitas komandu un tās stiprajām pusēm vienmēr piemin “Krievu piecinieku”, piemin piesaistīto zvaigžņoto veterānu plejādi utt., bet pavisam kaut kur fonā pazūd vārtsargi. Par tiem, ja vispār atceras, runā tikai 2002. gada čempionu titula sakarā, jo tad vārtus sargāja Dominiks Hašeks.
Taču jau pirmajā čempionu sezonā Maiks Vernons parādīja lielisku sniegumu, par ko arī saņēma MVP balvu, bet kopā ar Krisu Osgūdu viņi bija duets ar vismazāk ielaistajiem vārtiem visā līgā. Savukārt Osgūds, zaudējis pirmā vārtsarga vietu 1997. gada “playoff” mačos, 1998. gadā atgriezās vēl labāks un bez sīvā konkurenta-komandas biedra aiz muguras, aizvadīja savu labāko sezonu (regulāro sezonu + izslēgšanas mačus) karjerā.
Jāsaka, Detroitas vārtsargu stratēģija atšķīrās no tolaik ierastā. Proti Skotija Boumena un vēlāk arī Maikla Bebkoka trenētās komandas teju vienmēr spēlēja ar diviem potenciālajiem pirmajiem numuriem. Osgūds-Vernons, Osgūds-Legasī, Hašeks-Legasī, Džozefs-Legasī, pat Džozefs-Hašeks-Legasī.
Lai arī nebūt ne vienmēr šie vārtsargi bija savas karjeras pīķos, “Red Wings” vārtu drošība vienmēr tika uzticēta ripu ķērājiem ar ļoti labu CV, kas, protams, ir būtisks faktors komandas panākumos, jo pat pēdējā titula kampaņā, 2008. gadā, bez veterānu, kas jau reiz bija aizveduši Detroitu līdz titulam kā pirmie numuri, Hašeka un Osgūda, palīdzības neiztika.
GRIND LINE
Jau daudz ir uzrakstīts par “Russian Five”, kas, protams, bija ļoti interesanta parādība ne tikai NHL, bet arī pasaules hokejā. Tiesa, kad Skotijam Boumenam paprasīja, kas ir viņa atslēga uz panākumiem, leģendārais treneris nosauca pilnīgi citu maiņu.
Džo Kocurs/Darens Makartijs – Kriss Dreipers – Kirks Meltbijs. Hokeja līdzjutēji ar stāžu šādus personāžus, protams, atceras, taču jaunākiem hokeja faniem, domāju, ir nepieciešams paskaidrojums kas šie par kungiem un kāpēc tieši viņus Boumens nosauca kā maiņu, kuru viņš ņemtu līdzi uz citu komandu.
Lai arī junioros viņi visi bija ļoti rezultatīvi uzbrucēji, šie trīs hokejisti veidoja tā saukto “enerģijas” maiņu Detroitas komandā un viņu galvenais uzdevums bija pretinieku neitralizēšana kā spēles, tā arī fiziskā ziņā.
Kriss Dreipers, kā jau centrs, bija šīs maiņas “smadzenes”, viens no sava laika labākajiem aizsardzībā spēlējošajiem uzbrucējiem un iemetienu speciālists. Meltbija uzdevums bija spēka paņēmieni un nepārtraukts presings, kamēr Džo Kocurs un Darens Makartijs bija komandas dūres. Interesanti, ka pirms 1996./1997. gada sezonas Kocurs, kurš astoņdesmito gadu otrajā pusē bija viens no aktīvākajiem NHL kaušļiem un kopā ar leģendāro Bobu Probertu veidoju “Bruise Brothers” tandēmu, tika atgriezts lielajā hokejā no… “alus līgas”, t.i., burtiski no amatieriem. Tiesa, tas bija labs gājiens, jo gan 1997., gan 1998. gada finālsērijās viņš pat pamanījās gūt svarīgus vārtus.
Lai arī, kā minēts iepriekš, Detroita tiek asociēta ar kombinacionālo padomju hokeju, vai zvaigžņotiem veterāniem, patiesībā visu laiku šī komanda ir bijusi ar ļoti labiem muskuļiem un ļoti sīksts pretinieks ikvienam. “Krievu pieciniekā” aizsargs Konstantinovs bija tas, kuram ielidināt kādu bortā bija ne mazāk patīkami kā iemest vārtus, Brendans Šenehens, kurš pirmajā čempionu gadā bija rezultatīvākais komandas spēlētājs, bija arī trešajā vietā pēc soda minūtēm un cimdus nomest nebija aicināms divreiz. Tāpat šo sarakstu var turpināt ar Martinu Lapointu, Džiemiju Pušoru, Tomasu Holmstromu utt.
Īsāk sakot – Detroita nebija komanda-baltrocīte, kas skaisti un ar glanci visus apveda un tikai ievirzīja ripas tukšajos stūros. Tā bija smagi strādājoša komanda.
ZVIEDRU LAIKI
Līdz šim pēdējais Detroitas “Red Wings” tituls tika izcīnīts 2008. gadā, pārspējot Pitsburgas “Penguins” un toreiz iezīmējās jauna tendence, kas gan bija neliels “deja vu”, proti, ja agrāk Detroitā bija “Russian Five”, tad togad – deviņi zviedri.
Atkal, lai arī daudziem likās, ka zviedri arī atnesa titulu Detroitai, jāsaka, ka tas nebija tik acīmredzami, tā kā lielākā daļa šo zviedru bija ļoti kvalitatīvi, bet lomu spēlētāji. Henriks Zetebergs, Niklass Lidstrēms, jā, bija zvaigznes, taču Tomass Holmstrēms, Mikaels Samuelsons, Johans Franzens un Niklass Kronvals zvaigžņu statusā īsti nebija, taču atkal – visi šie zviedri bija “darba rūķi”, kas spēja būt noderīgi komandai.
Nobeigumā ko var pateikt? Jā, pašlaik Detroitas “Red Wings” ir līgas vājākā komanda, taču esošajā sitācijā ir atrodams zināms simbolisms – pie ģenerālmenedžēšanas stūres ir stājies iepriekš jau zināmus panākumus guvis speciālists, Stīvs Aizermans (arī pati AIzermana atgriešanās Detroitā ir laba zīme).
Komanda atkal draftā vēlējās tikt pie cita hokejista, taču ar ceturto numuru, tāpat kā Aizermanu, izvēlējās Lukasu Raimondu no… Zviedrijas. No zviedru hokeja apcirkņiem nāca arī otrā un trešā komandas izvēle.
Vārtos uz 2020./2021. gada sezonu arī ir izveidojies divu labu, pieredzējušu un sevi pierādījušu vārtsargu duets – Džonatans Bernjē un Tomass Graiss.
Šo sarakstu, iespējams, varētu papildināt vēl, taču jau tā ir skaidrs, ka Motropilsētā mēģina jaunos panākumus būvēt pēc vecās shēmas. Vai izdosies? To rādīs laiks, taču “Red Wings” 2.0 versijā noteikti būs komanda, kurai sekot.
Redakcija
Es un mēs, un viss ap mums!
