Rīgas “Dinamo” spēlē slikti. Laiki mainās, treneri arī nāk un iet, bet pēdējos gados kā Rīgas komanda ir nolaidusies līdz KHL pagrabam, tā neizskatās, ka viņi varētu tikt augstāk. Tiesa, ja iepriekšējās sezonās visi vien nopūtās par hokejistu nespēju, tad šogad klāt nācis vēl viens nepatikas slānis – redz, pārāk daudz ārzemnieku “Dinamo” kreklos. 19 ārzemnieki kopumā un septiņi Krievijas hokejisti.
Kamēr vieni ar putām uz lūpām bļauj, ka “KRIEVI NĀK!”, bet citi mēģina atrast argumentāciju šiem jaunajiem papildinājumiem par labu, man nelielu neizpratni izsauc tas apstāklis, ka ir cilvēki, kas reāli uzskata, ka Latvijas hokejs viens pats (nu, vai ar minimālu palīdzību no malas) ir spējīgs nodrošināt KHL līmeņa komandu ar spēlētājiem.
Pirms teju 15 gadiem Krievijas hokeja speciālists Pjotrs Vorobjovs, kurš pats savulaik spēlēja “Dinamo” komandā un bija Helmuta Baldera maiņas partneris, kad komentēja savu darbu pie Latvijas izlases stūres 2006. gadā izteicās, ka Latvijas hokeja resursi ir tik mazi, ka visi, kuri spēj pārslidot pāri laukumam jau ir izlases kandidāti. Viņš gan neprecizēja vai pārslidot vajag visā laukuma garumā vai platumā, taču doma bija acīmredzama – vietu izlasē bija daudz vairāk nekā PČ Elites grupas līmenim atbilstošu spēlētāju.
Lai arī, protams, Vorobjova kungs lika lietā diezgan tēlainu izteiksmi, viņam var piekrist, jo 2006. gads bija diezgan smags, tā kā tie, kas 90tajos gados, izmalušies pa zemākajām līgām, ievilka Latvijas izlasi A grupā jau lielākoties karjeru bija noslēguši, bet jaunie varoņi vēl nebija izauguši, turklāt, tolaik izlasē bija jāspēlē tiem gadagājumiem, kuri trenējās totāla mākslīgā ledus deficīta laikos.
Kā ir pašlaik? Protams, tagad var rādīt statistikas tabulas ar ledus haļļu skaitu un treniņos iesaistīto bērnu skaita pieaugumu, kas, protams, ir svarīgi, taču šajā gadījumā – otršķirīgi, tā kā mūs interesē augsto sasniegumu sports.
Vispirms ir jāsaprot viena būtiska lieta – lai arī pie katras ledus halles atklāšanas tiek runāts, ka nu tieši [ievieto pilsētu] sāks ražot nākotnes izlases un NHL hokejistus, Latvijā tā nekad nenotiks. Neticat? Ziemeļamerikā ir veikti tādi interesanti aprēķini – tikai aptuveni 4.5% no Ziemeļamerikas vadošajās junioru un koledžu līgās spēlējošajiem tiek līdz NHL. Nevis no visiem, kas sāk trenēties, bet tikai no tiem, kas jau ir tikuši līdz trim CHL līgām (OHL, WHL, QMJHL), USHL vai NCAA. Mērogam var minēt to, ka šajās līgās spēlē tikai labākie Latvijas jaunie censoņi. 2019./2020. gada sezonā astoņi tādi bija junioros, bet vēl 13 – studentu līgā. Kopā 21.
Kāds teiks, ok, bet, pirmkārt, ir MHL komanda “HK Rīga” un arī NHL nav vienīgā līga, kurā spēlē labu hokeju. Piekritīšu. Lai nāk klāt 30 rīdzinieki! Kopā jau 51. Savukārt iespēju tikt līdz labam profesionālā hokeja līmenim es divkāršošu… nē, lai iet, pat trīskāršošu. Lai ir 13.5% iespējamība, ka no visiem šī brīža junioriem kāds būs laba profu līmeņa spēlētājs.
Ņemu kalkulatoru, spiežu pogas un sanāk, ka līdz labam līmenim tiks… septiņi hokejisti (un arī tas viss ar noapaļošanu uz augšu).
Svarīgi arī piebilst, ka šie dati ir par spēlētājiem, kas dzimuši piecu gadu periodā (no U18 vecuma līdz koledžu 22gadniekiem). Tātad, Latvijas hokejs spēj visaugstākā līmeņa hokejam sagatavot nu… vienu, ja paveicas – divus hokejistus gadā. Faktiski, ja mēs paņemam pēdējā notikušā (2019. gada) PČ sastāvu, tad tieši tas arī apstiprinās, jo, lai arī ’91., ’95. un ’97. gadi bija pārstāvēti ar trim hokejistiem, 1989. gads bija tukšais un kopā sanāk, ka no katra pārstāvētā gada (1985.-1999.) vidēji līdz 2019. gada izlasei tika 1.5 hokejisti.
Protams, ka šādi aprēķini ir diezgan liela profanācija, taču, manuprāt, tas parāda tendenci – Latvijas hokeja jauda līdz šim ir bijusi maza. Tas nenozīmē, ka PAŠLAIK tā tāda ir, bet to mēs uzzināsim tikai pēc gadiem 15.
Un te nu mēs esam – lai arī nacionālā vīru izlase jau ir pārdzīvojusi vairākas paaudžu maiņas, ar kurām tika biedēti visi 90tos gadus pieredzējušie līdzjutēji (to, ka pēc Znaroka un Co nekā vairs hokejā nebūs), taču kopumā “jauno asiņu” pieplūdums ir nepietiekošs.
Kāds teiks – tak, kur problēma? Izlase taču spēlē!
Spēlē gan, taču, ja mēs ņemam pat ne tuvu ne labāko, bet 2019. gada sastāvu – cik spēlētāji no šīs komandas ir ar KHL pierakstu? Tā rupji rēķinot – puse (12 no 23), taču ne visi no šiem 12 spēlēja Rīgā un vispār vien daži bija “rezultāta taisītāji”.
Vairs sen kā nav tie laiki, kad, lai vienā komandā spēlētu visi labākie pietika ar armijas pavēsti. Arī Rīgas “Dinamo”, pārejot pirmo gadu entuziasmam un romantikai, nav komanda uz kurieni par katru cenu rautos visi vietējie. Viņi izvēlas citas komandas, līgas un kontinentus. Nu, vienkārši objektīvi, Latvijas hokejam nav tādu resursu, lai ar spēlētāju resursiem uzturētu divas komandas (vienu, kas spēlē pa ārzemēm, otru – KHL komandu).
Tāpēc ir tikai loģiski, ka ir jāmeklē pastiprinājums. Jā, šogad ģenerāltreneris Pēteris Skudra šo papildinājumu meklē Krievijā, kas līdz šim tā īsti nebija ierasts. Taču tās ir viņa tiesības un viņa atbildība. Tas, ka šogad Rīgā būs liela sastāva rotācija, bija zināms tieši tajā brīdī, ka Skudru apstiprināja viņa amatā, jo… tas ir viņa stils. Visās iepriekšējās komandās, kurās viņš bija galvenais treneris, “mierīgākajās” sezonās spēlētāju rotācija bija lielāka kā “Dinamo” trakākajos gados.
Šogad pa vidu Skudras hokejam ir iejaucies Covid-19, kas, protams, ka ietekmē komandas spēli (nav pilnvērtīgu treniņu, nav spēļu ritma, nav pilnā sastāva) un liek vēl vairāk skraidīt pa spēlētāju tirgu.
No otras puses – nav tā, ka Skudra būtu principiāls vietēju hokejistu noliedzējs, vai kā, piemēram, V.Tihonovs, kuram daudzi ir pateicīgi par Latvijas hokeja “pacelšanu”, bet kurš bija diezgan kritisks par vietējo hokejistu prasmēm (un “vecajā” Rīgas komandā, spēlējot Augstākajā divīzijā, vietējie spēlētāji vienmēr bija mazumā). Jā, viņam ir savs redzējums, kurā viens vai otrs veterāns neiederas. Arī tās ir viņa tiesības. Tāpat tas arī ir tirgus, kur var paņemt to, ko var paņemt (vai kurš var atbraukt).
Kad Rīgas “Dinamo” pirmssākumos uz Latvijas galvaspilsētu tika vilkti dažāda kalibra un spēju čeho-slovāki, tad Jūliusu Šupleru tik ļoti neķidāja. Jā, bija rezultāts, taču tā bija cita kalibra komanda kopumā un pilnīgi cits laiks.
Ir arī jāatskatās nelielā pagātnē, nu, līdz šai vasarai. Skudra, nonācis savos amatos diezgan vēlu, sāka komandu veidot no nulles, kad noslēgtu līgumu īsti nebija vispār. Viņam vajadzēja jau gaitā vākt spēlētājus, kas jau faktiski bija Covid-19 ietekmētās starpsezonas pārpalikumi. Nu, nav brīnums, ka viņš ir kļūdījies.
Cita lieta, ka hokejā ir nerakstīts “3 sezonu likums”, kas paredz, ka jaunam trenerim, kurš komandu ir sācis veidot no nulles ir jādod laiks un tikai trešajā darba gadā no viņa var prasīt rezultātu. Šaubos vai Skudram tiks dots tik ilgs laiks, taču pašlaik viņa komanda ir zaļa un lielākiem panākumiem negatava. Šobrīd tieši tā arī ir galvenā problēma.
Redakcija
Es un mēs, un viss ap mums!
