Nu, tā, mēs jau kādu laiku dzīvojam Covid-19 realitātē un šī realitāte ir pamatīgi atšķirīga no tās, ko mēs esam pieraduši redzēt sev apkārt. Taču, kas visu situāciju padara vēl bēdīgāku un trauksmaināku – tā ir ministru un pārējo atbildīgo institūciju nekonsekvence savos lēmumos. Piemēram, stāsts par to, ka, redz, buhāt 30 cilvēku barā ir pilnīgi ok, bet sportot – ne.
Saprotu tos, kurus šāda jautājuma nostādīšana daudzus tracina, jo, nu, tas nav ok, kad pavasarī, kad statistiski situācija bija daudz mierīgāka, mēs saņēmām “lokdaunu”, bet tagad, kad ik dienas ir pāri par simts saslimušo – sākas šāda dalīšana. Nemaz nerunājot par mūžseno konfliktu starp “ballējam, neguļam” un “veselīgā dzīvesveida” piekritējiem.
Taču šajā visā situācijā ir daži momenti, kas man liek domāt, ka vismaz daļa no #gribusportot tēmtura licējiem nav īsti godīgi ne pret sevi, ne sportu.
Sāksim ar to, ka sports nav aizliegts. Ir aizliegtas tikai konkrētas amatieru sporta aktivitātes, kas saistās ar lielāku cilvēku grupu pulcēšanos. Jā, komandu sporta treniņiem tagad nav jānotiek, arī bērni nedrīkst trenēties. Tajā pašā laikā – individuālie treniņi ir atļauti. Kāds teiks, ka “TIE TAČU IR KOMANDU SPORTA VEIDI, KĀ MAN INDIVIDUĀLI TRENĒTIES?” Atbilde ir vienkārša un acīmredzama – padomā par savu vispārējo fizisko sagatavotību (vispārējo sagatavotību, speciālo sagatavotību, atpaliekošās sporta veida prasmes). Nepatīk? Grūti? Nav tusiņa? A, varbūt, tad Tevi interesē nevis sports, bet tusiņš?
Nē, es nesaku, ka tas ir slikti, jo, saturīga laika pavadīšana jebkurā gadījumā ir labāka par bambalēšanos apkārt, to pašu alkohola lietošanu vai prastu gulēšanu dīvānā, taču, no otras puses, stāsts šajā gadījumā tad nav par nevarēšanu pasportot, bet gan par nevarēšanu patusēt.
Vēl lielāku neizpratni man raisīja ieraksts sociālajos tīklos, kad tika pasludināts, ka jaunie ierobežojumi ir pārvilkuši svītru spēka sporta veidu treniņiem un, atbilstoši ministrijas ieteikumiem, tagad spēka rāmji, svaru stieņi un pārējais ekipējums esot jāvelk ārā un burtiski uz ielas jātaisa vilkme un pietupieni. Tiešām? Kopš kura laika treniņi svaru zālē ir aizliegti? Vai arī es kaut ko esmu palaidis garām?
Un pavisam jautri ir redzēt šīs #gribusportot akcijas simboliku pie cilvēkiem, kuri nav sportojuši no devītās klases pirmā semestra un kuriem drīzāk ir jāpriecājas, ka viņu brīvā laika pavadīšanas vietas pašlaik ir vaļā.
Otrs moments par ko daudzi nekautrējas izrādīt savu nepatiku un sašutumu ir bērnu treniņi – tagad bērni nedrīkst trenēties. Jā, nedrīkst. Jā, tas kopumā ir slikti. No otras puses te cauri spīd dubultā morāle – kad bērnus izrauj no treniņu procesa, lai viņi kopā ar vecākiem uz nedēļu vai divām aizbrauktu atpūsties uz siltajām zemēm, tad viss ir ok, forši un brīnišķīgi, bet te – ārprāts un šausmas! Tiek izdomāti visādi pseidoargumenti, līdz pat tam, ka, ja šajās divās-trijās nedēļās bērns nepasportos, tad viņa nākotnes NBA/NHL sportista karjerai ir liekams pāri krusts.
Arī bērni var trenēties individuāli un viņiem vispārējā fiziskā sagatavotība nav mazāk aktuāla kā pieaugušajiem. Tiesa, tas maz kuru interesē, jo, domāju, ka pamats bērnu iesaistei šajās žēlīgajās soctīklu akcijās ir viens – vecākiem vienkārši nav kur tos bērnus likt, jo šajā laikā ir izstrādājies kaut kāds dienas režīms, bet tā kā tagad vēl būs rudens brīvlaiks, tad situācija kļūst “kritiska”.
Beigu beigās, tas attiecas gan uz lielajiem, gan mazajiem sportotājiem, vai nav tā, ka veiksmīga sportiskā progresa viens no pamatakmeņiem ir pareiza atpūta? Jā, šoreiz piespiedu kārtā, jā, iespējams, šķērsām visam sagatavošanās procesam, bet arī šo dīkstāves laiku, pat bez aktīviem treniņiem, var izmantot lietderīgi. Protams, ja šo laiku izmanto, nevis čīkst.
Taču amatieri un bērni ir viena šīs akcijas daļa. Redzamākā. Otra, kas, vismaz pagaidām, ir mazāk redzama – infrastruktūra un treneri. Kas nodrošina lielāko ienākumu daļu sporta objektiem? Nē, tās nav profesionālā sporta komandas. Tas ir amatieru sports, fizkultūriešu grupas un bērnu treniņi. Protams, ka, ja treniņi ir aizliegti, tad sporta zāles nesaņem naudu, protams, ka viņiem tie ir zaudējumi vai neiegūtā peļņa. Arī treneriem, kuru atalgojums ir balstīts uz novadīto nodarbību skaitu, ir zaudētāji. Jā, diemžēl. Vai viņi ir vienīgie, kuriem kovidnieks ir atnesis šādas problēmas? Nu, protams, ka savs dārziņš ir tuvāks, bet, nē, nav viņi vienīgie.
Atkārtošos, es saprotu, ka viņiem tagad ir grūti, bet vēl lielāku negāciju vilni izraisa fakts, ka treneri/zāles strādāt nedrīkst, kamēr bāri un bārmeņi – drīkst, taču tad tieši tā arī šī situācija ir jāformulē, nevis jāmaskējas aiz heštegiem #gribusportot. Tā ir konkrētas ekonomiski aktīvo cilvēku grupas nelaime un, jā, tā ir jārisina. Sportot? Sportot ir brīv jebkuram arī tagad.
Redakcija
Es un mēs, un viss ap mums!
