Tu, iespējams, esi normāls čalis, kurš strādā labā darbā, Tu visu savu enerģiju, ko brīvajās dienās esi uzkrājis, ieliec lielos projektos, bīdi dzjelas un vispār esi atslēgas figūra ja ne visā uzņēmumā, tad savā nodaļā, noteikti. Karjeras izaugsme pašlaik Tevi, varbūt, arī neinteresē, taču iekšēji Tevi nepamet sajūta, ka izdari Tu daudz vairāk nekā par to Tev tiek samaksāts.
Protams, šī sajūta ir mānīga, jo daudziem ir tendence domāt, ka viņi ir labāki nekā patiešām ir (citiem šī liga ir pārāk izteikta) un, kā psihologi un personāla speciālisti ir noskaidrojuši, pat algas palielinājums no šīm domām cilvēkus atrauj tikai uz īsu brīdi (algas palielinājumu darbinieks izjūt vidēji trīs mēnešus, pēc tam viņam atkal liekas par maz). Tomēr, ir objektīvi fakti un apstākļi, kas Tev pateiks priekšā vai Tu tiešām saņem par maz. Pat ja Tu neesi konfliktējošs cilvēks (un sarunas par naudu, tomēr, var tikt izskatītas kā viedokļu konflikts) un kopumā Tev dzīvošanai pietiek, ir jāsaprot, ka par savu godīgi paveikto darbu ir jāsaņem atbilstošs atalgojums un ir tikai normāli to prasīt (neprasīt gan ir dīvaini). Šos argumentus droši vari pārstrādāt uz savu situāciju un doties pie priekšnieka uz pārrunām par nākotni.
Pirmais un acīmredzamais variants saprast vai Tava alga nav par mazu – uzzināt situāciju tirgū vai uzņēmumā. Jā, protams, ka uzņēmumi ir dažādi un cilvēki vispār nelabprāt runā par savu naudu, taču vismaz lielos vilcienos, ja esi nozarē bijis gana ilgi, apmēram saproti par kādiem cipariem ir runa konkurējošos uzņēmumos vai vismaz pēc summām ko norāda darba sludinājumos.
Otrais moments, kas arī ir diezgan izplatīts iemesls kā labi profesionāļi (bet slikti savu tiesību aizstāvji) nonāk pie situācijas, kad saņem mazāk nekā “entry level” jaunais gurķis – ilgi strādājot vienā pozīcijā, par vienu un to pašu algu. 1000 EUR pirms 10 gadiem vai šodien (pat 1500 EUR) – tās ir divas dažādas atšķirības gan pēc darba tirgus, gan arī ņemot vērā globālākus ekonomiskos procesus, to pašu inflāciju, piemēram.
Normāla situācija ir, ja uzņēmumā alga tiek palielināta reizi gadā un atbilstoši darbinieka veikumam šajā laika periodā.
Trešais acīmredzamais moments, kad ir jāsāk aizdomāties par to vai Tevi tiešām spēj novērtēt esošais darba devējs – Tavs ieguldījums ir acīmredzams, bet alga nemainās. Protams, ka Tu vari pārvērtēt savu devumu uzņēmuma attīstībā, taču, ja Tu regulāri iesaki labas un strādājošas idejas, izdari vairāk nekā Tavā pozīcijā būtu nepieciešams, esi mentors jaunajiem kolēģiem utt. ir acīmredzami, ka Tu esi noderīgs darbinieks.
Beigu beigās, pat ja Tu neesi “Misters Pirmais visur”, algas pielikums var būt loģisks solis tad, ja Tu ilgi strādā uzņēmumā, jo vienkārši, objektīvi, Tu strādā labāk nekā pirms diviem, trim, pieciem gadiem kaut vai tikai tāpēc, ka Tev ir pieredze un uzkrātā zināšanu bāze.
Ja izejot cauri šiem punktiem esi sapratis, ka “Johaidī! Es taču tiešām esmu labs darbinieks un varētu pretendēt uz algas paaugstinājumu!” nākamais solis ir tieši saruna par šo jautājumu ar priekšnieku. Bez tā neiztikt, jo ļoti reti ir tie gadījumi, kad vadība pati labprātīgi paaugstina darbinieku algas. Un stāsts nav par to, ka viņi būtu ekpluatatori, bet gan par to, ka, pirmkārt, viņi ne vienmēr skaidri saprot katra darbinieka patieso ieguldījumu uzņēmuma veiksmīgā darbā, otrkārt, vadītājiem patīk, kad cilvēks pats zina ko grib un pats var argumentēt un aizstāvēt savu pozīciju, kas arī pierādīs to, ka darbinieks ir profesionālis un zina par ko runā.
Kā uzvesties šādā sarunā? Ir jāsaglabā maksimāls profesionālisms un nekādā gadījumā nav jāskrien pie priekšnieka tiklīdz Tev ir ienākusi prātā doma, ka Tevi šeit nenovērtē. Ir jāsagatavo argumentu bāze, vislabāk – statistiska, kas attiecas gan uz konkrēti Tavu darbu, gan nozari kopumā, veiksmīgie projekti, kuros Tu biji “atslēgas spēlētājs”, jāspēj argumentēt savu lomu uzņēmuma darbībā utt.
Tāpat ir svarīgi, lai pēc visa šī monologa par savu vārdos neaprakstāmo ieguldījumu uzņēmuma darbībā, Tu pats varētu nosaukt konkrētu summu, kura vismaz uz laiku Tev ļaus mierīgi gulēt, nevis pirms gulēt iešanas liks šķirstīt darba piedāvājumus pie konkurentiem. Tas parāda, ka Tu esi izvērtējis visus “par” un “pret”, Tev ir vismaz aptuveni skaidra vīzija par to ko Tu gribi sasniegt šajā uzņēmumā vai, ja nu kas, ārpus tā.
Tikai, draudzīgs ieteikums – nekad, atkārtošos, nekad nesalīdzini sevi ar kolēģiem. Pirmkārt, tā ir “klaču vecenes” pieeja, ka, redz, Jānis nedara to un šito, bet saņem vairāk, otrkārt, tas ir neprofesionāli pēc būtības, treškārt, runa ir par Tevi un Tavu darbu, nevis par to ko kāds ir vai nav izdarījis.
Ir jābūt gatavam, ka sarunas par darba algas palielināšanu var izvērsties ne gluži tā, kā Tu savā skriptā būsi iedomājies un runa te nav par to, ka priekšnieks pateiks – naudas nav, ej kur gribi (protams, ir jābūt gatavam arī šādam pavērsienam, jo var gadīties, ka priekšnieks šādu iniciatīvu uztvers kā personisku apvainojumu). Arī pašam ir jābūt elastīgam, lai šķietamie nestandarta risinājumi Tevi nepārsteidz nesagatavotu un, nespēdams pārvarēt vilšanās sajūtu, atteiktos no kopumā adekvāta un prātīga piedāvājuma.
Piemēram? Tev algas palielinājums var nākt komplektā ar piedāvājumu kļūt par vadītāju vai arī, ja algas palielinājums nav iespējams, Tev var tikt piedāvāti izdevīgāki darba nosacījumi, piemēram, saīsinātā darba diena vai papildus brīvdienas. Beigu beigās, var sanākt tā, ka algu Tev nepalielinās, bet apsolīs pie šī jautājuma atgriezties pārskatāmā nākotnē. Tas nozīmē, ka vadībai ir nepieciešams vairāk laika, lai izvērtētu Tavu stāstīto un, varbūt, pārdomātu līdzšinējo uzņēmuma darbu. Šādā gadījumā, ja no vadības nebūs bijusi nekāda ziņa vai iepriekš noteikts termiņš, pēc kāda mēneša būtu korekti atgādināt par sarunu un vienošanos.
Lai arī pie mums darba ņēmējs psiholoģiski ļoti bieži sevi jūtas mazāk svarīgs savu priekšnieku priekšā, ir jāatceras, ka Tu viņiem pelni naudu, nevis viņi Tev, tāpēc nav jābaidās parādīt, ka Tavs darbs ir nozīmīgāks nekā viņiem liekas. Turklāt, arī priekšnieki ir tikai cilvēki un viņi var kļūdīties algas noteikšanā.
