Ievadi meklēšanas atslēgvārdus un nospied Enter.

13. piektdiena esot mītiski-briesmīgi-spocīgs salikums. Iespējams, taču Latvijas futbols visus mēģināja nobiedēt 13. oktobrī, kas iekrīt otrdienā, un zaudēja Maltas izlasei ar 0:1. Vai kāds patiešām nobijās? Nē, jo Latvijas futbola izlase ir nolaista līdz tādam līmenim, ka pat nelielus mikro-panākumus tās izpildījumā cer ieraudzīt tikai nelabojami optimisti. Neapšaubāmi, tādi ir, bet man ir aizdomas, ka pēc katra mača viņu rindas kļūst plānāks.

Man šis zaudējums gan lika atgriezties pie kādas citas idejas, precīzāk, jautājum – Vai futbols Latvijā vispār var būt konkurētspējīgs un vai par katru cenu pie tā ir jāturas?

Uzreiz, lai nomierinātu iekarsušos prātus, piebildīšu – lai arī neesmu futbola fans, globālu iebildumu pret šo komandu sporta spēli man nav. Tā ir spēle ar kuru uzaugu, to ik pa laikam arī paskatos kā līdzjutējs. Tāpat neatbalstu ministres, I.Šuplinskas kundzes, ideju, ka “futbols var nebūt”, jo saprotu, ka stāsts nav tikai par sportu un iesistajiem goliem, bet arī par sociālo funkciju.

Viss tālāk rakstītais vairāk ir saistāms ar augsto sasniegumu sportu, t.i., vērtējot futbolu un futbolistus tieši no iespējamo sportisko sasniegumu aspekta.

Sākšu savu stāstījumu ar banalitāti, proti, to, ka futbolu, redz, tagad spēlēt protot visi. Tas gan nav reveranss Maltas futbola izlasei, jo viņu uzvara drīzāk ir mūsu izlases nespēja, bet gan atgādinājums, ka gan konkurences līmenis futbolā ir audzis, gan arī futbols ir kļuvis daudz niansētāks, “dziļāks”, jā, arī sarežģītāks. Nerunājot par izcilību, bet, lai nokļūtu līmenī, ko apzīmē “virs vidējā” vairs nepietiek ar to, ka, nu… pie mums spēlē futbolu, ir nepieciešams strādāt. Nopietni strādāt.

Par visiem ar futbola iekšējo virtuvi saistītiem jautājumiem nerunāšu, jo, lai tos tā korekti izklāstītu vajag būt tajā visā iekšā vai arī jābūt ar labu insaideru informāciju, kuras man nav un nav arī tā, ka ļoti gribētos zināt visu to farsu.

Es tikai uzdošu vienu jautājumu – vai moderns, profesionāls un uz augstiem sasniegumiem mērķēts futbols Latvijā ir iespējams?

Kas ir pamatā visam augsto sasniegumu sportam? Viens no stūrakmeņiem ir masveidība. Cik lielai masveidībai ir jābūt, lai pēc 10-15 gadiem atrastos tie 11 futbolisti, kas ne tikai spēs uzvarēt Maltu, bet arī cīnīsies par lielākiem mērķiem? Aptuveni 22 000 bērnu, kas pašlaik ir deviņu gadu vecumā. Kāpēc šāda statistika? Tādu piedāvā britu “Business Insider” žurnāls, kurš ir aprēķinājis, ka tikai aptuveni pus procents deviņgadīgo puiku, kas tiek uzņemti kādā no vietējām futbola akadēmijām kļūst par profesionāļiem. Nevis izlases vai Premjerlīgas spēlētājiem, bet tikai profesionāļiem (cilvēkiem, kas ar to pelna naudu). Līdz Anglijas Premjerlīgai tiek tikai 0.012% no visiem jaunajiem censoņiem.

Aritmētika tālāk ir vienkārša – neņemot vērā treneru kvalifikāciju un treniņu iespējas/apstākļus, uz šo brīdi Latvijā būtu jābūt vairāk kā 90 tūkstošiem deviņgadnieku (Anglijas futbola akadēmiju līmeņa, jo tur visus gribētājus arī neuzņem), lai nākotnē, mēs varētu cerēt uz labu Eiropas līmeņa izlasi.

Veicot aprēķinus, iepriekš pieskāros citai tēmai – treniņu iespējām. Šī tēma ir cieši saistīta ar masveidību, jo, lai būtu kas spēlē, ir nepieciešamas arī bāzes kur spēlēt.

Latvija, atgādināšu, ir valsts, kurā tas, ko Eiropā apzīmē ar vārdu “ziema” ir, kā minimums, sešus mēnešus. Tas nozīmē, ka, kamēr TUR futbolu uz dabīgā zāliena nespēlē kādu mēnesi, TE tikai pāris mēnešus gadā var trenēties tādos apstākļos, kā TUR strādā visu gadu. Īsāk sakot – futbols nav mūsu platuma grādu sports.

Tā kā par to rakstu ne pirmo reizi, zinu, ka šī ir vieta, kurā daudzi iebildīs – Islande, Somija, Norvēģija! Jā, protams, taču šiem bļāvējiem es ieteiktu paskatīties ne tikai karti, bet arī citus datus – dzīves līmeni, valstu IKP, kaut vai prastas elektroenerģijas cenas. Kāpēc par to? Tāpēc, ka, lai tādā Islandē spēlētu futbolu cauru gadu, tiek būvētas futbola manēžas. Skandināvijas valstīs tā ir gana ierasta prakse.

Latvijā? Līdz šim Latvijā halles tika būvētas hokejam, nevis futbolam. Kopš 1998. gada, kad Liepājā tika atvērta pirmā “īstā” (Talsi, piedodiet) hokeja halle ārpus Rīgas ir pagājuši 22 gadi un, ja mēs kopējā sarakstā ieskaitām arī “Arēna Rīga”, tad aptuveni pa vienai hallei gadā arī ir uzcelts. Pašlaik vēl, protams, nevar runāt par to, ka visa Latvijas teritorija ir “nosegta” ar hallēm, taču kopējā bilde jau ir diezgan priecīga.

Kā to projicēt uz futbolu? Nu, tā, ka, lai visā Latvijā būtu iespējas trenēties visu gadu, ir jāpaiet gadiem divdesmit ar nosacījumu, ka tas viss tiek darīts uzreiz un bez lielām pauzēm. Lai optimismu samazinātu, gribu atgādināt vēl pāris lietas – LFF un “futbola māju” projektu, t.i., jaunā futbola stadiona būvniecību, kurā “pazuda” gan laiks, gan nauda, kā arī apstākli, ka vieglatlētika, kurai manēža ir absolūta nepieciešamība jau n-tos gadus, pat vienu ziemas treniņu bāzi Rīgā nav “izsitusi”.

Un tagad vēl nedaudz aritmētikas – 20 gadi uz manēžu būvniecību, vēl 10-15 gadi, kad tie deviņgadīgie puikas tiks līdz “lielajam līmenim”, t.i., ir jāpaiet gadiem 30-35, lai mēs cerētu, ka “viss būs labi”. Taču nebūs – lai mēs pēc 30 gadiem būtu TOP līmenī mums tagad ir jāstrādā apsteidzot citus par gadiem 10, bet faktiski, manuprāt, mēs šos gadus 10 iepaliekam.

Futbols Latvijā pašlaik galīgi neiet pa to ceļu, kas ved uz konkurētspējīgu augsto sasniegumu sportu. Tas nav pārmetums ne jaunajiem censoņiem, ne viņu treneriem un pat ne esošajai izlasei un klubiem, ar to treneriem un spēlētājiem, bet gan tiem, kas virza šo spēli Latvijā – skaidras vīzijas neesamība un fundamentālu ilgtermiņa plānu aizstāšana ar regulāriem sīkmanīgiem kašķiem un savstarpējiem apvainojumiem.  

Es nesaku, ka futbols “varētu arī nebūt” un labi arī saprotu, ka “slīcēja glābšana ir tikai slīcēja paša rokās”, t.i., federācija, kā biedru nodibināta organizācija, pati var darīt ko un kā uzskata par vajadzīgu, taču ir tā labi jāpadomā kādas ir futbola reālās (nevis futbola cilvēku vēlmju pasludināšana par īstenību) perspektīvas Latvijā un brīdī, kad tiks noteikti prioritārie sporti, nečīkstēt, ka dambrete ar sporta dejām ir sarakstos, bet futbolisti ne.

Nonākot līdz naudas dalīšanas jautājumam, kas arī ir pamatā visam prioritāro sportu noteikšanas tracim, ir divi momenti. Pirmais – kāpēc valstij ir jāfinansē vāji pārvaldītas, iekšējos konfliktos nomocītas biedrības, kura nevar noorganizēt pat savas galvenās komandas (izlases) veiksmīgu darbošanos un sportisko mērķu sasniegšanu, eksistēšana?

Tāpat, atgriežoties pie iepriekš veiktajiem profāniskajiem aprēķiniem, sākot naudu ieguldīt TAGAD, rezultāts, iespējams, būs tikai pēc gadiem 30. Tas būtu Latvijas sportam nebijis ilgtermiņa projekts, bet vai pašlaik, 2020. gada rudenī, tādi eksperimenti ir nepieciešami? Vai Latvija tiešām ir tā valsts, tā ģeogrāfiskā vienība, kurā futbols ir jānosauc par galveno sporta veidu? Vai šis “sporta karaļa” aizsegs nav izdomāts, lai tikai veiksmīgi apgūt budžetu?  

Nē, es neesmu tik radikālu ideju piekritējs, ka futbols ir jāatstāj tikai ar “maizi un ūdeni”, taču ir jābūt kaut kādām sekām tam, kas pēdējos gados ar to ir noticis, kā tas ir vadīts. Iespēja, ka tas var palikt bez valsts finansējuma, domāju, ir skarbs, bet ļoti motivējošs arguments, beigt spēlēt leļļu teātri un sākt virzīties to cēlo mērķu virzienā, ko jau neskaitāmajās ārkārtas sapulcēs izreklamēja plašākai publikai.

Turklāt, futbols, viens no komercializētākajiem sportiem pasaulē, nu noteikti neļaus bada nāvē nomirt efektīvi strādājošai federācijai un klubiem.  

Atbildēt

No apps configured. Please contact your administrator.

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.