Ievadi meklēšanas atslēgvārdus un nospied Enter.

Merzļikina astoņi un Girgensona 6.6 miljoni – latvieši NHL brīvo aģentu tirgū

Laiks, kad aiz loga vējš cenšas no zariem noraut pēdējās dzelten-brūnās koku lapas, vienmēr ir saistījies ar hokeju, jo tieši oktobra pirmajā pusē ierasts bija Nacionālās hokeja līgas (NHL) regulārās sezonas starts. 2020. gadā, protams, nekas nav “kā ierast”, tāpēc rudenīgās ainiņas papildina nevis jaunās sezonas pirmās cīņas, bet gan sarunas par komandu tuvāku un tālāku nākotni, proti, pirms nedēļas ir noslēdzies jauno spēlētāju drafts, bet pašlaik ar vidēju aktivitāti par sevi atgādina brīvo aģentu tirgus.

Lai arī notikumu ir bijis diezgan daudz, Latvijas hokeja līdzjutējus pirmām kārtām interesē mūsu hokejistu noslēgtie līgumi un perspektīvas komandā. Par to tad arī nedaudz pafilozofēšu.

ELVIS MERZĻIKINS (G) – 2 gadi/8 miljoni, Kolumbusas “Blue Jackets”
MATĪSS KIVLENIEKS (G) – 2 gadi/1.45 miljoni, Kolumbusas “Blue Jackets”


Lai man piedod gan Elvis, gan Matīss, bet viņu līgumus apskatīšos kopā, jo abi divi spēlē vienā komandā un ir viena stāsta dalībnieki.

Pirms pāris gadiem, kad Elvis jau bija draftēts, bet Matīss tikai noslēdza līgumu ar “Blue Jackets” pēc labas junioru sezonas, reti kurš varēja iedomāties, ka abi mūsu vārtsargi ne tikai tiks līdz NHL, bet arī spēlēs kopā, faktiski – cīnīsies par vietu vārtos savā starpā. Lai arī cīņa bija nosacīta, 2020. gada sākumā šāda situācija patiešām arī bija, jo Merzļikins bija Kolumbusas pirmais numurs, kamēr Kivlenieks – viņa (un Jonasa Korpisalo) uzticamais dublieris.

Elvim iepriekšējā sezona bija ĻOTI dažāda un saviem atbalstītājiem Latvijā, Šveicē un Ohaio štatā viņš sagādāja plašu emociju gammu, taču beigu beigās visi sagaidīja to, ko vēlējās – Elvis parādīja, ka viņam patiešām ir potenciāls kļūt par hokeja “karali” ne tikai savā komandā, bet arī visā NHL.

Līgums, ko Jarmo Kekalainens piedāvāja Latvijas vārtsargam ir normāls, iespējams, labs, taču viss ir atkarīgs no komandas tālākajiem plāniem (par tiem mazliet vēlāk). 4 miljoni sezonā ir 24. alga starp visiem NHL vārtsargiem. Slikti? Jā, bet Elvis NHL vēl tā īsti spēlēt nav sācis. Kā arī, maiņu darījumos Merzļikina mazā alga drīzāk ir pluss nekā mīnuss.

Ar Matīsu gan viss ir citādāk – jau iepriekš vairākas reizes esmu sacījis, ka neredzu viņu kā NHL vārtsargu ilgtermiņā, nu, tā, ka vismaz kādas sezonas trīs ir kādas NHL komandas otrais numurs. Viņa sniegums AHL un vieta “Blue Jackets” sistēmā arī nav neko stabila un saukt latvieti par stabilu trešo vārtsargu nav īsti korekti, jo uz šo pozīciju vēl nomināli pretendē gan soms Veini Vehvilainens, gan Daniils Tarasovs no Krievijas (abiem arī ir lielāki līgumi).

No otras puses – Kivlenieka stāsts ir vairāk par ceļu, nevis mērķi, t.i., devies “iekarot” Ziemeļameriku no Minesotas štata vidusskolnieku līgas, pēc trim gadiem viņš kļuva par ASV vadošās junioru līgas (USHL) MVP un labāko vārtsargu, tajā pat gadā noslēdza NHL līgumu, bet septiņus gadus vēlāk (kopš pirmajiem Ziemeļamerikas mačiem) viņš ir NHL spēlētājs. Bez drafta vai skaļiem paziņojumiem. Stāsts ir skaists un gribas, lai tas turpinās.

Īsāk sakot, šo stāstu būtu muļķīgi apraut, kā arī 2020. gada vasara/rudens nav pateicīgākais laiks, lai meklētu jaunu darba vietu profesionālam hokejistam, tāpēc tas, ka Matīss palika “Blue Jackets” sistēmā ir loģiski un pareizi.

Nobeigumā par to solīto Kolumbusas komandas vārtsargu situāciju. Tā ir sarežģīta, jo Ohaio štata komandas vārtus sargā divi NHL līmenī sevi pierādījuši vārtsargi Merzļikins un Korpisalo, ir Kivlenieks, kurš arī var spēlēt ar “večiem” un ir perspektīvais soms Vehvilainens, kurš iepriekšējo sezonu pavadīja AHL, bet nu prasās novērtēt viņa sniegumu nopietnākā konkurencē. Ko tas nozīmē? To, ka vienam šī cīņa par vietu vārtos beigsies ar nokļūšanu kaut kur citur. Protams, ka tirgū vislielākā interese ir par Elvi un Jonasu, bet tas, savukārt, paretinās rindu uz vietu vārtos tālākajiem rezervistiem (lasi – varbūt Matīss varēs papildināt savu CV ar vēl dažiem NHL mačiem).

ZEMGUS GIRGENSONS (F) – 3 gadi/6.6 miljoni, Bufalo “Sabres”


Ja ir jānosauc Latvijas hokeja līdzjutēju nemīlētākā NHL komanda, kurā jebkad ir spēlējis latvietis, tad uz šo brīdi tā noteikti būtu Bufalo “Sabres”. Kāpēc? Tāpēc, ka 2012. gadā viņi nodraftēja Zemgu Girgensonu ar augsto 14. numuru un šajā brīdī daudzi pie mums bija iedomājušies, ka nu tik būs – Zemgus metīs ripas, bet “Sabres”, izmantojot labas drafta izvēles, kļūs par NHL līderu grupas komandu.

Nesanāca, jo Zemgus nesasniedza tās virsotnes, ko viņam pirms drafta bija sazīmējuši daudzi eksperti, bet Bufalo “nogrima” vēl dziļākā neveiksmju purvā, bezcerīgi kuļoties pa to vēl aizvien.

  1. gada brīvo aģentu tirgus tāpēc tika gaidīts īpaši, jo vieni cerēja, ka Zemgus beidzot tiks vaļā no “Sabres” pieraksta, kas viņam bija teju obligāts visus septiņus gadus (ierobežoti brīvā aģenta statusa īpatnības), citi cerēja, ka beidzot būs redzama Girgensona īstā tirgus vērtība, t.i., piepildīsies nīdēju prognozes un uzbrucējs nespēs atrast darbu NHL.

Interesanti, ka kļūdījās kā vieni tā otri – Zemgus darbu NHL atrada diezgan ātri un par daudz labākiem nosacījumiem kā agrāk, bet komandu, tomēr, nemainīja. Trīs gadu līgums un 6.6 miljoni. Vieni to sauc par ģimenes lēmumu, proti, palikšana “Sabres” saistāma ar gaidāmo ģimenes pieaugumu un dzīvošanu relatīvi netālu, citi atkal ir atraduši iemeslu, lai pačīkstēt, sak, tam Girgensonam galīgi neesot sportisko ambīciju, ja jau palika Bufalo.

Zemgus, ko esmu teicis, ir kvalitatīvs un vērtīgs hokejists, kurš var spēlēt visās uzbrukuma pozīcijās un situācijās (kā mazākumā, tā vairākumā). Turklāt, viņš nav no čīkstētājiem un ir gatavs upurēt savas ambīcijas komandas kopējā rezultāta labā. Šādus spēlētājus NHL komandas novērtē un Ralfs Krīgers, “Sabres” galvenais treneris, jo īpaši.

Par tām ambīcijām? Es teiktu, ka viss ir pilnīgi pretēji – pašlaik Bufalo komanda veidojas interesanta komanda, jo jaunais ģenerālmenedžeris Kevins Adamss trenerim Krīgeram ir “atvedis” savu bijušo komandas biedru Eriku Stālu ar kuru 2006. gadā cēla virs galvas Stenlija kausu, gan šīs starpsezonas “karstāko” uzbrucēju Teiloru Holu, gan diezgan interesantus otrā sešinieka uzbrucējus – Tobiasu Rīderu un Koudiju Īkinu. Aizsardzībā gan būtisks pastiprinājums nav atrasts, taču, no otras puses, esošie aizsargi ir ar lielu potenciālu un teju visiem labākie gadi vēl ir priekšā, tāpēc te drīzāk ir komandas spēles, ne personāliju jautājums.

Vienīgais apspriežamais jautājums ir par naudu, jo daudziem 2.2 miljoni, ko ik gadu Zemgus varēs saņemt, likās jau nu pārāk daudz priekš 4. maiņas uzbrucēja. Vai tā ir? Nē, jo viņa maiņas biedrs Kails Okposo saņem 6 miljonus un nav vienīgais ceturtās maiņas multimiljonārs. Vai no komandas puses bija prātīgi piedāvāt šādu līgumu, ja ir virkne jauno, kas varētu pildīt līdzīgas funkcijas par trīsreiz mazāku naudu? Komanda maksā ne tikai par rezultativitātes cipariem, bet arī par spēles izpratni, stabilitāti, uzticamību, tāpēc arī tas ir ok. Beigu beigās, Zemgus alga ir teju divreiz mazāka kā vidējā NHL alga un par kādu miljonu mazāka kā vidējā alga “Sabres” vienībā. Pārmaksāts viņš točna nav.

RŪDOLFS BALCERS (F) – Izteikts kvalifikācijas līguma piedāvājums, Otavas “Senators”


Rūdolfs Balcers arī šogad palika par ierobežoti brīvo aģentu, kas nozīmē, ka viņam bija jāgaida, ko Kanādas galvaspilsētas klubs viņam piedāvās. Kāpēc ne cita komanda? Tāpēc, ka tāds ir ierobežoti brīvo aģentu liktenis – pirmā roka ir klubam kurā pabeidzi sezonu.

Ziniet, skatoties uz Rūdi man ir divējādas sajūtas. No vienas puses, viņš tiešām ir talantīgs džeks, kurš pat NHL var spīdēt ar slidošanas un tehnikas arsenālu. Kā saka, uzbrukuma zonā viņam viņam viss ir, bet… hokejs ir jāspēlē pa visu laukumu.

Otrā sezona, runāsim atklāti, Blaceram, ja par pamatu ņemam galveno mērķi – nostabilizēšanos NHL, bija neizdevusies. Sezonas sākumā piedzīvotais savainojums viņu uz ilgu laiku “iemarinēja” AHL, kurā, pat rādot ļoti jaudīgu sniegumu, viņš palika ilgi, bet nonākot NHL, kur viņš vairs nebija pirmās vijoles statusā, bija grūti. Spēlēšana aizsardzībā pret NHL uzbrukumu nav viegls darbiņš, arī spēka Rūdolfam vēl nav tik daudz, tāpēc Otavas kreklā viņš vairāk mocījās nekā spēlēja. Tas savukārt raisīja bažas par to, vai tik Balcers nebūs kārtējais perspektīvais, kurš NHL ir atzīmējies, bet noturēties lielajā līgā viņam nav izdevies.

Pozitīvā ziņa – Otavas komanda pašlaik pārbūvējas un kreisā uzbrukuma mala viņiem nav pārpildīta, tāpēc Rūdolfam ir labas iespējas pārvarēt savu “otrgadnieka klupienu” un “Senators” rindās atgriezties jaunās kvalitātēs.

Atbildēt

No apps configured. Please contact your administrator.

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *