Skudra atgriežas Latvijas hokejā

Pēteris Skudra – deviņdesmito gadu ievada atjaunotās Latvijas izlases oriģinālsastāva dalībnieks. Talantīgs jaunais censonis, kuram izdevās šķietami neiespējamais, kā nedraftētam hokejistam, vārtsargam, tikt līdz NHL, kur pavadītas sešas sezonas un aizvadīt 150 spēles. Vārtsargs, kurš atgriezās Eiropā un karjeras beigās kļuva par vienu no vadošajiem Krievijas Superlīgas ripu ķērājiem, spēlējot par leģendārajām saucamajās komandās – Kazaņas “Ak Bars”, Maskavas “CSKA” un Voskresenskas “Khimik”.

CV jau nu ļoti bagātīgs, taču Latvijas hokeja fanu vidē nez vai atradīsies daudz tādu, kas Pēteri sauks starp mūsu hokeja izcilniekiem. Toties atradīsies ĻOTI daudz tādu, kas viņu sauks par nodevēju, Muraveju un kā tik vēl ne.  

Iemesls tam ir sens un visiem labi zināms – 1997. gada PČ laikā notika TAS un vairāk ne reizi Latvijas izlases ekipējuma menedžeriem nebija uz izlases krekla jāšuj virsū Skudras uzvārds. Kas īsti notika? Versijas ir dažādas, arī iespējamie pāridarītāji tiek minēti dažādi, taču skaidrības vēl aizvien, 23 gadus vēlāk, nav. Skaidrību bar ieviest tikai pats Pēteris, bet, ja līdz šim tas nav darīts, tad nez vai viņam pašam tas ir liekas svarīgi.

Fanu vidē Pēteris Skudra ir tas, kurš simbolizē “nodevību” – atteikšanos no spēlēšanas izlasē. Dažāda veida, ilguma un satura atteikumus Latvijas izlases treneri un menedžments bija saņēmuši gan pirms 1997. gada PČ, gan arī pēc, taču SKUDRA ir tas, kura tēls visu šo “atteikšanās kustību” simbolizē.

Tiesa, šos pašus 23 gadus vēlāk, iespējams, arī ir īstais laiks, lai, atmetot emocijas, mēģinātu saprast kuros momentos Skudra būtu varējis sniegt savu palīdzības roku Latvijas hokejam, bet to nav izdarījis. Cik liels ir viņa “noziegums”?

Ja mēs mēģinātu pafilozofēt par šīs tautas ne-mīlestības iemesliem, tad ļoti tālu nav jāmeklē, jo, manuprāt, tie atrodami virspusē – 1997. gadā hokejs Latvijā bija tāds vienojošais elements par kuru “dega” ja ne visi, tad tā, vismaz uz kādu vienu pavasara mēnesi, kurā iekrita arī maija neatkarības svētki, bija sava veida tautu vienojošā ideja. Hokejisti – šī laika galvenie varoņi.

Latvijas sportā ne tā ka trūka uzvaru un ne jau nu hokejisti bija tie, kas tās lielās uzvaras bija spējīgi atnest, taču tā bija valsts pirmā sporta komanda, kas cīnījās visaugstākajā iespējamajā līmenī un, protams, ka sabiedrībai gribējās maksimālus rezultātus un maksimālu atdevi.

Kā šādā situācijā izskatās hokejists, kurš labprātīgi, bez publiski zināma iemesla, atsakās spēlēt?

Otrs faktors, kas, manuprāt, arī daudziem “grauza” – Latvijas hokeja izlases stāsts ir ļoti raibs un bez tām mazajām “lielajām uzvarām” ir arī ļoti daudz sāpīgu zaudējumu, netaisnību, “kā būtu ja…” Šajā kontekstā, kad Skudra spēlēja NHL, protams, ka kremta tas, ka viņš nav izlasē. Viņš bija tas iztrūkstošais elements visās pašu fanu izdomātajās “Dream Team”.

Cita lieta, ka paši fani, kā jau fani, vienmēr prasa maksimumu, neņemot vērā reālos apstākļus un lietu stāvokļus. Šajā gadījumā – tika pieprasīta Skudras klātbūtne izlasē, neizvērtējot viņa iespējamo ieguldījumu un nepieciešamību.

Latvijas izlases hokejs 90tajos gados bija interesants un viena no tā laika izteiktajām parādībām bija “Irbes faktors”, t.i., kā teica paši hokejisti, “ja Arča ir vārtos, tad mēs varam vinnēt jebkuru” un treneri, protams, nebija paši sev kaprači, tāpēc, ja Arča bija izlasē, tad viņš bija vārtos. Pārējie ripas ķēra tikai treniņos.

Līdz ar to, pat neņemot vērā paša Skudras aizņemtību klubā, par viņu kā tiešām vajadzīgu palīgu var runāt tikai sākot no 2002. gada, jo laika periodā no 1998. līdz 2001. gadam, trijos no četriem PČ, Irbe bija tas, kurš vārtus sargāja VISĀS spēlēs un tikai 1999. gadā pie spēlēšanas tika citi.

Kādu pienesumu Skudra varētu dot šajā laikā? Labi uzsildītu beņķi? Un te nav runa par to cik labi vai slikti viņš ķer ripas, jo Irbes faktors izlasē bija grandiozi liels. Sergejs Naumovs, kurš, starp citu, arī bija ļoti labs Eiropas līmeņa vārtsargs, lai arī parasti par šo jautājumu runā izvairīgi vai arī koleģiāli korekti, varētu pastāstīt vairāk – kā bija spēlēt (sēdēt) aiz Irbes. 

Tikai 2003. gada PČ faktiski pirmo reizi kādam no pārējiem vārtsargiem parādījās iespēja stāties vārtos situācijā, kad Irbe ir komandā. Tas bija Naumovs. 2004. gadā pie tolaik ierastā dueta pievienojās Masaļskis, kurš, kas arī šajā kontekstā zīmīgi, sev vietu vārtos izkaroja ultimatīvā formā to pieprasot.

Un tagad jautājums – vai vārtsargam, kuram kopumā tīri labi veicas klubu karjerā, kas jau tuvojas izskaņai, ir liela gribēšana braukt uz komandu, kur priekšā jau ir divi vai pat trīs konkurenti? Vai tās būtu bailes no izgāšanās/nespēlēšanas? Nē, noteikti, ka Skudra pie mačiem tiktu, tikai ir jāatceras, ka PČ nav tikai 6 spēles, ko pēcpusdienā uzspēlēt, tie ir vismaz pāris mēneši smaga darba. Pāris mēneši ko var atpūsties vai veltīt veselības lāpīšanai. Vecumā “pēc 30” tas noteikti jau kļūst par gana labu argumentu.

Skudras vārds izlases kontekstā tika locīts sākot no 2003. gada – kad Kirovs Lipmans žurnālistiem stāstīja par sarunām un Pētera vēlmi atbraukt uz izlasi. Kur tur bija patiesība, bet kur – slavenais Kirova blefs, nav zināms, taču 2007. gadā, pēc savas, kā izrādījās, pēdējās sezonas, Skudra bija ieradies treniņnometnē, taču savainojuma dēļ nespēlēja ne PČ, ne vairs arī klubā.

Ja mēs mēģinātu dot kaut kādu apzīmējumu Skudras un Latvijas hokeja izlases attiecībām, tad tas drīzāk būtu – ne viņš pats gribēja, ne viņu baigi vajadzēja. Protams, kaut kādos atsevišķos mačos, ja treneriem būtu Skudras opcija, nevis Eiropas zemākajās līgās spēlējošie Juris Klodāns vai Andrejs Zinkovs, tad, varbūt, Latvijas izlases panākumi PČ būtu mazliet citādāki, taču nez vai, jo vārtsargu spēle šajos sāpīgajos zaudējumos nebija galvenais neveiksmju cēlonis (lai kaut kas mainītos, Skudram ne tikai būtu jābūt vārtos, bet arī ļoti labi jānospēlē, bet tas jau, tomēr, ir citas operas stāsts).

Šo gadu laikā daudzi ir mēģinājuši Pēteri Skudru likt vienā plauktā ar basketbolistiem Igoru Miglinieku un Gundaru Vētru, kuri izvēlējās nepārstāvēt Latvijas izlasi. Arī tas ir nepareizi, jo Skudra neķēra ripas citas izlases sastāvā. Viņš vienkārši atteicās piedalīties konkrētu cilvēku (federācijas) rīkotā pasākumā (izlasē). Tādu atteikumu deviņdesmitajos gados un divtūkstošo gadu sākumā ir bijis gana daudz, taču teju visi atteicēji pēc tam izlasē ir atgriezušies. Skudra – nē. Šī izvēle, lai arī tam laikam netipiska, ir jāciena kaut vai tieši šī iemesla dēļ.