Pašlaik sporta pasaule cītīgi seko ASV telekanāla ESPN veidotajam dokumentālajam seriālam par Maiklu Džordanu “The Last Dance”, kurā raidsabiedrības komanda bija sekojusi basketbolistam un visai Čikāgas “Bulls” komandai tās līdz šim pēdējā čempionu sezonā.
Maikls “Viņa gaisība” Džordans, protams, var tikt saukts par visu laiku labāko basketbolistu. Taču basketbols nebija vienīgais sporta veids, ar kuru Maikls nodarbojās. 1994. gadā Džordans, mēģinot izpildīt sava nogalinātā tēva vēlmi, izmēģināja spēkus beisbolā. Tas bija pavisam īss laiks, un gan Maikla fani, gan sporta apskatnieki šo laiku basketbolista biogrāfijā īpaši neizceļ.
Parasti, ja runā par to, kā Džordanam veicās beisbola laukumos, atbilde ir “ne pārāk”. Arī savulaik ārkārtīgi populārajā multfilmā “Space Jam” šī beisbola tēma tika apspēlēta, parādot, ka Džordana vieta ir basketbola laukums, nevis atsitēju kaste. Protams, ka tam var piekrist, jo Maiklam, lai arī cik lielisks atlēts viņš bija, tomēr nebija daudz variantu kļūt, ja ne par tikpat izcilu beisbolistu, tad vismaz stabilu augstāko līgu spēlētāju. Taču kāds tad bija tas Džordans-beisbolists?
SĀKUMS
Jau deviņdesmito gadu ievadā Maikls Džordans bija kļuvis par basketbola seju. Ja ne visa, tad NBA basketbola noteikti. Trīs NBA čempiona tituli, iekļūšana “Dream Team” un olimpiskais zelts, trīs sezonas un izslēgšanas maču MVP tituli, kā arī daudzas citas balvas lika Maiklam domāt, ka ar basketbolu būtu jābeidz. Pie šīs domas viņš nonāca jau 1992. gadā, bet 1993. gadā, trīs mēnešus pēc tam, kad divi pusaudži nogalināja viņa tēvu mantkārīgos nolūkos, Maikls paziņoja, ka viss – ar groza bumbu ir cauri.
Tobrīd viņam bija 30 gadi. No vienas puses, protams, tas vairs nav nekāds puikas vecums un sasniegts jau bija patiesi daudz, no otras – profesionālajā sportā tas arī nav tas vecums, kad, ja vien veselība ir kārtībā, domāt par karjeras beigām.
Maiklam gan bija padomā plāns – aiziet no basketbola, lai realizētu sava tēva sapni par dēlu, kurš ir beisbolists.
Sabiedrība to gan uztvēra visai rezervēti, jo vieni to saistīja tikai un vienīgi ar tēva sapņa piepildīšanos, kurš redzēja savu dēlu blakām citiem profiņiem, kas ir spēlējuši dažādu sporta veidu augstākajā līmenī, citi domāja, ka tas ir tāds viltīgs solis, lai labi noreklamētu kādu jaunu “Nike” sporta apģērba līniju, bet vēl daļa uzskatīja, ka Maikls tādā veidā vēlējās izvairīties no skandāla, kas varēja attīstīties, ja plašāka sabiedrība uzzinātu par viņa totalizatora likmju veikšanu, tāpēc “nosēšanās” beisbolā būtu labs variants.
Tas, neapšaubāmi, bija riskants solis, jo Džordans riskēja, ja ne ar visu, tad daudz ko, pirmkārt, jau savu uzvarētāja reputāciju. No otras puses, Čikāgas “Bulls” īpašnieks Džerijs Reinsdorfs labi saprata, ka, ja jau basketbols Maiklu neinteresē, būtu noziegums pret sevi, skatītājiem un arī savu biznesu palaist Džordanu komandas meklējumos, turklāt Džerijam piederēja arī viena no divām Čikāgas MLB līgas komandām – “White Sox”.
Vai tas bija neprāts? Ne gluži. Džordanam tas nebija gājiens nezināmā un briesmu pilnā mežā, drīzāk – tas bija dažus gadus nekopts mazdārziņš, pie kura, protams, bija jāpieliek roka un tūlītēji rezultāti nebija gaidāmi, taču perspektīvā tāds sakopts stūrītis varēja izveidoties.
Visas savas līdzšinējās basketbola karjeras laikā Džordans citus kaitināja ar savām atsaucēm uz beisbolu un viņa spējām tajā, līdz “Bulls” GM Džerijs Krauze viņu esot izaicinājis – sak, lielība naudu nemaksā, un tev neizdosies veikt pat normālu atsitienu, ja pretī būs kaut vai zemāko līgu metēji. Rezultāts? Džordans vairākas bumbiņas aizsūtīja tribīnēs.
KARJERA
Atrodoties dzīves krustcelēs, sasniedzis burtiski visu, ko vien var sasniegt basketbolā un, lai arī ne ar pārspīlēti optimistisku, taču diezgan gaišu skatu uz nākotni, 1994. gada 7. februārī viņš lika savu parakstu uz līguma. Tas nebija MLB līgums, taču vieta “White Sox” sistēmā viņam bija garantēta.
Kā jau visi sistēmas beisbolisti Maiks Džordans, 31 gadu vecs debitants, bez profesionālā beisbola pieredzes (spilgtākais ieraksts beisbolista CV bija Ziemeļkarolīnas štata “Mr Baseball” tituls, ko Maikls saņēma 12 gadu vecumā), ieradās Čikāgas komandas pavasara treniņnometnē un drīz vien tika nosūtīts uz zemākajām līgām, precīzāk, AA līmeņa komandu Birminghemas “Barons”. Lai Latvijas sporta entuziasts saprastu, sniegšu analoģijas ar hokeju, kur AA līmenis varētu atbilst ECHL līgai, kurā spēlē tālākie rezervisti un tie jaunie censoņi, kuriem nav atradusies vieta divās augstākajās līgās. Šāds līmenis tika izvēlēts, gan vērtējot Maikla spējas un statusu (zemāk viņu sūtīt būtu necieņa), gan arī drošībai, lai neizgāztos, ja konkurences līmenis būs pārāk augsts.
Džordana debija “Barons” rindās vairāk kā 10 tūkstošiem maču klātienē vērojošo skatītāju lika domīgi kasīt pakausi, jo cilvēks, kurš basketbolā ir ieguvis dievības statusu, beisbolā nemaz tāds nav, jo pie atsitiena Maikls nespēja tikt nevienā no trim uzbrukuma izgājieniem, bet viņa komanda piedzīvoja diezgan smagu zaudējumu – 3:10.
Arī otrajā spēlē Džordans nespēja atrast kvalitatīvu kontaktu ar bumbiņu un palika tukšā, taču trešajā spēlē ar 45. numuru spēlējošais ārējā laukuma aizsargs divreiz atsita bumbiņu un sezonas turpinājumā spēja izcelties pat ar 13 mačus ilgu atsitienu sēriju. Basketbolā viņš bija Dievs, beisbolā – vēl aizvien tikai skolnieks.
Pirmais, bet, kā tolaik daudziem likās, ne pēdējais Džordana gads beisbolā bija ļoti raibs. Tajā bija gan spožāki momenti, kā jau pieminētā 13 maču sērija un pirmais “Home run” sitiens (354. izgājienā uz atsišanu) dienu pirms jau aizsaulē esošā tēva dzimšanas dienas, gan ne tik izcili, ko viņš diezgan redzami pārdzīvoja, piemēram, tad, kad viņa atsišanas procents noslīdēja zem 20% atzīmes, kas beisbolā ir diezgan vājš rezultāts, vai tad, kad komandas metēji sarīkoja tikšanos ar “Barons” treneriem, lūdzot Džordanu pārbīdīt no labās uz kreiso laukuma malu, jo viņa darbības aizsardzībā nebija diez ko pārliecinošas, un tādējādi Birminghemas komanda zaudēja gana daudz bāzu.
MAIKLS DŽORDANS IZSIT BUMBIŅU NO LAUKUMA
Sezonu noslēdzot, pretim Maikla Džordana vārdam statistikas ailēs tika ierakstīti 20.2% veiksmīgo atsitienu, trīs bumbiņas raidījumi ārpus laukuma, 51 izsists punkts, 30 nozagtas bāzes, kā arī 114 “straikauti” un 11 kļūdas aizsardzībā. Šos ciparus var interpretēt ļoti dažādi, kāds teiks, ka priekš čaļa, kurš pēdējo reizi beisbolu nopietni spēlēja videnē, tas ir ļoti labi, cits teiks, ka, ja jau dubult-A līmenī šāds sniegums, ne par kādu MLB nevar būt ne runas, un pastiprinās savu sakāmo ar stāstiem par to, ka pat pretinieku komandas spēlētāji, aiz lielas cieņas pret basketbola superzvaigzni, teica priekšā, kā darboties atsitienu pozīcijā.
Patiesībā tas viss nav svarīgi. Vismaz tas nav tik svarīgi, kā kādam gribētos domāt. Džordans, kā stāsta viņa tā laika komandas biedri un treneri, pats lieliski apzinājās savas spējas, tāpēc ārkārtīgi daudz strādāja, piemēram, dienas laikā aizvadīja piecus (!!!) atsišanas treniņus. Snieguma dinamika arī rādīja, ka, lai arī Džordana-beisbolista karjeras sākums nav tik spožs kā basketbolistam, no viņa varētu sanākt kandidāts uz vietu MLB.
To atzīst arī Maiks Bārnets, viens no tā laika “Barons” treneriem, kurš pašlaik asistē Terijam Frankonam, vienam no mūsu laiku labākajiem beisbola treneriem un topošajam Slavas zāles iemītniekam, kurš, cita starpā, tieši arī bija Džordana treneris Birminghemā. Bārnets intervijā Ziemeļamerikas medijam ESPN atzina, ka sezonas otrajā pusē Maikla atsišanas prasmes uzlabojās, viņš arī izmantoja savu atlētiskumu un labi pārvietojās pa laukumu uzbrukumā. Viņaprāt, ja Maikls paliktu beisbolā ilgāk, viņam būtu bijušas iespējas kļūt pat par “White Sox” sākumsastāva spēlētāju.
Daudz svarīgāk ir tas, ko Džordans darīja ārpus spēlēm. Cik vien tas bija iespējams, viņš izbaudīja to, ka viņš vairs nav “VISU LAIKU LABĀKAIS”, bet gan parasts beisbolists, bez tā milzīgā spiediena, kas visus gadus pavadīja viņu basketbola laukumā. Viņš turpināja būt ārkārtīgi konkurējošs arī beisbola laukumā, taču tas jau bija sporta, ne darba dēļ. Papildus tam Džordans mēģināja būt arī labs komandas biedrs, kas basketbolā ne vienmēr izdevās. Maikls aktīvi piedalījās komandas ārpus-treniņu pasākumos, ieskaitot strītbola mačos (kā arī maksāja 100 dolārus komandas ķērājam dominikānim Roželio Nunjezam par katru angļu valodas vārdu, ko viņš iemācījies), viņš, uzzinot, ka zemākajās līgās uz spēlēm ir jābrauc ar autobusu, nevis jālido, sagādāja “Barons” komandai četrus komfortablus autobusus (tika baumots, ka viņš tos ir nopircis, taču tā neesot taisnība, tikai sarunājis ar kādu pārvadājumu kompāniju par to izmantošanu). Viņš vienkārši izbaudīja to sportista dzīvi, kāda daudziem tā liekas, vērojot ekrānos un šķietami bez lielām raizēm (šajā laikā abu “White Sox” un “Bulls” īpašnieks Reinsdorfs maksāja Džordanam pilno algu – 4 miljoni ASV dolāru) nodevās spēlei.
Tā kā par to ik pa laikam tiek runāts, nevar nepieminēt pretinieku attieksmi pret Džordanu. Tā bija ļoti dažāda – vieni, kā jau minēts iepriekš, viņu dievināja, prasīja autogrāfus un tāpēc centās palīdzēt (jā, pretinieku komandas spēlētāji), citiem, pārsvarā jau metējiem, bija liels izaicinājums izslēgt no spēles pašu Maiklu. Sākumā gan viņi ar izdomu neizcēlās un meta vienkārši ļoti ātri, bet, kad Džordans šos metienus bija “atkodis”, viņi sāka mest dažādas grieztās bumbas, un tam jaunais beisbolists nebija gatavs.
Runājot par Džordanu-beisbolistu gan nevar nepieminēt faktu, kas plašākai publikai kļuva zināms pavisam nesen, jau “The Last Dance” publiskošanas laikā. MLB komanda Oklendas “Athletics” bija gatava garantēt Maiklam vietu lielajā komandā, ja vien viņš pievienosies tai. Problēma vien bija tā, ka Džordans nevēlējās pamest Čikāgu un “White Sox” nevēlējās palaist Džordanu.
DIVI ČIKĀGĀ GAIDĪTĀKIE VĀRDI
Maikls Džordans nebija perspektīvākais zemāko līgu spēlētājs, taču savā pirmajā sezonā viņš spēja parādīt, ka viņš nav bezcerīgs un pie gana lielas uzcītības un ieguldītā darba, kas Džordanam nekad nav bijusi problēma, rezultāts neizpaliks. Vai tas būtu MLB? Es teiktu – būtu, jo tas ir Džordans. Viņš, iespējams, nebūtu MLB līmeņa spēlētājs, taču “White Sox” menedžments, ja vien Džordana spēle turpinātu vismaz mazliet uzlaboties, nez vai palaistu iespēju garām izsaukt Maiklu vismaz uz dažām spēlēm.
Kā un kāpēc tas viss beidzās?
Pēc sezonas AA līgā Maikls kopā ar “Barons” treneri Teriju Frankonu turpināja sadarbību Arizonas štata rudens līgā, kur spēles līmenis, pateicoties lielajai jauno talantu skaitam, ir augstāks nekā dubult-A līgā. Džordans tur parādīja labu progresu, un kopumā viss virzījās uz pareizo pusi, taču, kā šādos gadījumos nereti notiek, pašā negaidītākajā brīdī šajā visā stāstā iesaistījās gadījums. Precīzāk, negadījums.
1994./1995. gada sezona MLB vēsturē tika ierakstīta kā streika sezona, kuras dēļ izpalika arī Pasaules sērijas izspēle. Zemākās līgas sākotnēji šī “buntošanās” neietekmēja, taču jau 1995. gada pavasarī, kad MLB komandas nolēma pārmācīt lielās līgas spēlētājus un sāka pavasara pirmssezonas mačus aizvadīt ar beisbolistiem no zemākajām līgām, t.i., streiklaužiem, Džordans nevēlējās tajā visā piedalīties, un arī “White Sox” menedžments saprata, ka tas nebūs īsti labi.
Kas bija noticis pa šo laiku? Lai arī Maikls beisbolā bija tikai iesācējs un neko daudz nepaveica, viņš gadu bija pavadījis “aktīvā atpūtā”, kas sevī ietver arī atpūtu no uzmanības un sabiedrības spiediena. Beisbols vispār ir atšķirīgs sports, ja to salīdzina ar basketbolu. Groza bumbu spēlējot, vajag skriet un steigties, kamēr beisbolā ātrums ne vienmēr ir noteicošais. Tā daudz vairāk ir prasmju, nekā atlētiskuma spēle.
Paralēli tam ir jāatskatās, kā tad veicās Čikāgas “Bulls”. Bez Džordana sastāvā vienība diezgan strauji zaudēja savas pozīcijas. Pirmajā gadā uzvarot 55 mačos, Čikāga izstājās no izslēgšanas mačiem otrajā kārtā, bet 1995. gada martā komandas bilance bija 31-31, kas lika uzdot daudz jautājumu par to, vai “Bulls” vispār būs izslēgšanas mačos.
1995. gada 18. martā Maikls Džordans ar savu komandu publicēja, iespējams, pašu izcilāko paziņojumu presei, kāds ir bijis profesionālajā sportā un varbūt arī vispār. Divi vārdi, ko gribēja dzirdēt visi basketbola fani, – “I’M BACK”.
Sezonas iznākums bija tāds pats kā pirms gada, taču noskaņojums – kardināli pretējs, jo ar Džordana palīdzību čikāgieši uzvarēja 13 no 17 atlikušajiem mačiem un varēja jau daudz optimistiskāk skatīties nākotnē, kas vēlāk realizējās vēl trīs titulos pēc kārtas.
VIENĪGĀ SPĒLE “WHITE SOX” RINDĀS
Izlasot visu iepriekš rakstīto, daudziem var rasties priekšstats, ka Čikāgas “White Sox” rindās Maikls Džordans tā arī nav aizvadījis nevienu oficiālo maču MLB līmenī. Tas gan neatbilst patiesībai, jo vienreiz Maikls ir gājis laukumā Čikāgas dienvidnieku formā.
Laikā no 1985. līdz 1995. gadam, t.i., laikā, kad Amerikas un Nacionālās līgas komandas savā starpā regulārās sezonas mačus neaizvadīja un tikties varēja tikai pirmssezonā, Pasaules sērijā vai labdarības mačos, Čikāgas komandas, “White Sox” un “Cubs”, rīkoja labdarības spēli “Windy City Classic”. 1995. gada mačs, kas tika izspēlēts 17. aprīlī, norisinājās leģendārajā “Wrigley Field” laukumā, un tā ārējā laukuma labajā malā spēlēja ne mazāk leģendārais Džordans.
Kā viņam veicās? Nu, jāsaka, ka todien viņš no spēles ārā nekrita, jo divās no piecām reizēm spēja tikt pie atsitiena un palīdzēja savai “White Sox” komandai ar diviem izsistajiem punktiem.
NOSLĒGUMS
Kā tad īsumā varētu raksturot Džordana veikumu beisbolā? Te ir jāsaprot, ka to nevar vērtēt tikai kā parasta beisbolista sniegumu, jo tas viss patiesībā netika darīts priekš beisbola, bet gan priekš paša Maikla.
Pirmkārt, jāatceras laiks, kad tas viss notika. Divdesmitā gadsimta pēdējā desmitgade bija interesants laiks, kad tika mēģināti dažādi eksperimenti un sportistu pāreja no viena sporta veida uz otru bija mode. Deions Sanderss, kurš ir vienīgais atlēts, kurš piedalījies Pasaules sērijā un “Super Bowl” un Bo Džeksons, kurš ir vienīgais NFL un MLB “All Stars” līmeņa spēlētājs bija labi kairinātāji Maiklam, kurš arī vēlējās ierakstīt savu vārdu blakus šiem vīriem. Vērtējot notikušo no šī aspekta – jā, tas bija tāds interesants pašreklāmas gājiens.
Otrkārt, viņš parādīja, ka var spēlēt beisbolu. Vai viņš to varētu darīt MLB, kļūstot par kādas komandas pamatsastāva spēlētāju, tas ir atklāts jautājums, taču, ja vien viņš karjeru turpinātu un spētu tikt galā ar tiem izaicinājumiem, kas viņam sagādāja problēmas pirmajā gadā, tad viņš būtu tuvu MLB. Tiesa, nevar noliegt, ka visu šo laiku viņam būtu jāklausās dažādi skeptiķu izteicieni, jo, lai arī beisbola laukumā, viņš vienalga bija, ir un palika DŽORDANS.
Treškārt, kā Ziemeļamerikā runā, tieši šis gads, kurā Džordans atpūtās no bumbas dauzīšanas pret dēļu grīdu, nomainot tās dauzīšanu ar koka nūju, viņš restartējās, atguva vēlmi atkal spēlēt basketbolu un faktiski šis gads beisbolā nodrošināja vēl vienu three-peat, tādējādi ierakstot savu vārdu basketbola vēsturē uz mūžiem un izdarot to, ko viņš solīja savā pirmajā gadā, kad ieradās Čikāgā – padarīja “Bulls” par vienu no līgas leģendām.
Redakcija
Es un mēs, un viss ap mums!
