Ievadi meklēšanas atslēgvārdus un nospied Enter.

Īsi pirms maija svētkiem Starptautiskā ledus hokeja federācija iepazīstināja savas tiešsaistes vietnes lasītājus ar savu versiju par Latvijas izlases simbolisko piecinieku (faktiski gan sešinieku). Tajā vārtos tika likts Artūrs Irbe, aizsardzības pāri veidoja Sandis Ozoliņš ar Kārli Skrastiņu, bet uzbrukumā spēlēt tika piedāvāts Oļegam Znarokam, Sergejam Žoltokam un Helmutam Balderim. Jāsaka uzreiz, tīri pieklājīga komanda.

Tiesa, nepagāja ilgs laiks, kā dažādu Latvijas interneta vietņu komentāru sadaļā zem šī pārpublicētā raksta, sākās diskusijas vai tiešām Latvijas hokeja simboliskajam pieciniekam tādam ir jāizskatās.

Protams, ka galvenais strīdus ābols bija Oļegs Znaroks, kura atrašanās šajā simboliskajā izlasē daudziem bija kā sarkana lupata bullim. Tika izdomātas dažādas puspatiesības, lai bijušo izlases kapteini no sastāva svītrotu – redz, viņš bija kaplis, rupeklis laukumā, viņam tā vieta iedota tikai dēļ jau vēlākajiem nopelniem trenera arodā, Beļavskis/Kerčs bija labāki utt. Lai gan patiesībā tā ir tikai vāji maskēta nepatika un, iespējams, pat naids pret Znaroku par to ka viņš ir krievs, kurš atteicās no par īpašiem nopelniem piešķirtās Latvijas pases.

Noliekot emocijas pie malas, Oļegs Znaroks bija deviņdesmito gadu otrās puses izlases modeļa vadošais uzbrucējs. Runa nav tikai par viņa leģendārajiem vārtiem 1996. gada Eindhovenas PČ, kas Latvijas izlasi ieveda spēcīgāko komandu grupā, bet arī par to, ka 1997. un 1998. gada PČ viņš bija komandas rezultatīvākais spēlētājs. Pat ar visu, runāsim godīgi, vājo 1999. gada PČ, kas arī bija Znaroka pēdējais oficiālais turnīrs izlases formā, viņš ir PČ elites divīzijas 1997.-1999. gada turnīru TOP-5 rezultatīvākais uzbrucējs, bet viņa 19 punkti 20 spēlēs uz šo brīdi ir otrais Latvijas jaunlaiku izlases labākais rezultāts pēc vidēji mačā gūtajiem punktiem.

Protams, ka Znaroka spēles stils nebija ne tuvu tik elegants kā abiem Aleksandriem, Kerčam un Beļavskim, taču, kamēr hokejā uzvarētājus nosaka pēc tā, kurš ir guvis vairāk vārtus un par izpildījumu nav sākuši dot punktus, tad Čeļabinskā dzimušajam Vācijas pilsonim ir būtisks arguments šādās salīdzināšanās.

Tāpat šādu simbolisko izlašu apspriešana vienmēr tiek pavadīta ar tādu “visziņu” uzraudzību, kas sāk stāstīt, kāpēc nav, tā, tā, tā un vēl šitā. Īsāk, sakot, vēlas parādīt, ka viņi “zina”, nē ne tā – “ZINA!!!!” Šajā gadījumā runa ir par Viktora Hatuļeva vietu Latvijas simboliskajā komandā.

Jāsaka, ka Viktors Hatuļevs mūsdienu Latvijas hokeja fanu sarunās jau ir kļuvis par tādu kā mītisku tēlu, kas arī ir saprotams, jo viņa dzīve bija spilgta, notikumiem piesātināta un ātra, kas tikai vairo dažādu baumu veidošanos, bet ar laiku arī mītu un leģendu rašanos. Pirmais NHL draftā izvēlētais PSRS hokejists, Filadelfijas “Flyers”, piedāvājumi bēgt, kautiņi, alkohols, mūža diskvalifikācija par tiesneša sišanu, dažādi atgriešanās mēģinājumi un pāri pār visu milzīgs talants un apbrīnojama veselība, kas viņam arī ne tajos labākajos laikos ļāva būs galvenajam spēlētājam laukumā.

Tas ir no vienas puses.

No otras – runājot par Viktora sasniegumiem, tad galvenais naratīvs tajā visā ir “ĻOTI talantīgs hokejists ar ĻOTI labām perspektīvām un sasniegumiem jauniešu/junioru hokejā un absolūtu talanta izniekošanu pieaugušo spēlē.” Viktora Hatuļeva zvaigžņu stunda bija 1974.-1975. gads, kad viņš kļuva par divkārtējo U20 pasaules čempionu, U20 PČ rezultatīvāko (1974.) un labāko (1975.) uzbrucēju. Tam arī sekoja NHL un arī WHA drafts.

Ar visu lielisko sākumu, PSRS lielajā izlasē viņš vairāk bija epizodisks dalībnieks, pie starptautiskiem panākumiem tā arī netika. Tīri ciparos skatoties PSRS čempionātā 197 spēles, 42 gūti vārti un 46 rezultatīvas piespēles.

Būsim godīgi, ja šo visu karjeras gājumu, bez konteksta un vārda/uzvārda nodrukātu uz baltas lapas un iedotu tiem pašiem zinātājiem novērtēšanai, ne par kādu “ōlstāru” viņi pat neieminētos.

Atkal – es nesaku, ka Viktors Hatuļevs bija slikts. Nē, tiešo otrādāk, viņš bija IZCILI TALANTĪGS. Viņam bija viss, kas vajadzīgs, lai kļūtu par TOP spēlētāju ne tikai PSRS, bet visā hokeja vēsturē. Viktors noteikti bija viens no visu laiku talantīgākajiem un spējīgākajiem Latvijas hokejistiem, taču vai viņš bija viens no labākajiem? Beigu beigās, mēs runājam par hokejistu, kurš spēlēt beidza (tika diskvalificēts) 26 gadu vecumā.

Protams, ka šādu simbolisko komandu veidošana ir ļoti nepateicīgs darbs un par to es pats tikko pārliecinājos, jo vēlējos izveidot savu simbolisko komandu. Protams, Latvijas hokeja gadījumā pirmo piecinieku/sešinieku var gana viegli nokomplektēt, jo nav jau to tiešām elites līmeņa hokejistu mums bijis tik daudz, taču, ja gribas paturpināt šādu ranžēšanu, tad gan ir problēmas.

Vai es gribētu ko mainīt IIHF simboliskajā izlasē? Droši vien, ka nē, ja pieņem, ka tā ir Latvijas hokeja simboliskā izlase. Ja mēs runājam par Latvijas izlases simbolisko komandu, tad tajā noteikti neņemtu Sandi Ozoliņu un Helmutu Balderi. Kāpēc? Tāpēc, ka Sanda lielākie panākumi ir bijuši NHL, bet viņa kā izlases palīga panākumi ir bijuši ļoti mainīgi, no izcili spožiem, līdz bezcerīgi vājiem. Savukārt Helmuts izlasē ir tikai atzīmējies dažās spēlēs un ar to, manuprāt, ir par maz.

Šādā gadījumā Ozoliņa vietā liktu Rodrigo Laviņu, bet uzbrukumā… nu, tur būtu daudz kandidātu, jo, lai vai cik smuks katram ir bijis “firmas gols”, Latvijas izlases laime un nelaime ir lielais labo, bet ne izcilo uzbrucēju daudzums. Tā tas bija sākot no 90to gadu modeļa komandas un ir arī pašlaik.

Ozoliņa popularitāte, protams, ir neizmērojama un tāpēc viņi sauc par labāko Latvijas hokejistu, taču patiesībā viņa gadījums iezīmē citu tendenci, proti, panākumi, kā komandas, tā individuālie, ir gūti NHL, tāpēc der apdomāt Latvijas NHListu simbolisko komandu.

Ko es liktu tajā? Četri uzvārdi ir acīmredzami – Irbe-Ozoliņš-Skrastiņš-Žoltoks. Kas ir galvenie pretendenti uz divām atlikušajām vietām? Nebūšu populārs un saukšu Zemgu Girgensonu un Raiti Ivanānu. Zemgus savu vērtību ir pierādījis gan draftā, gan arī savā ilgspēlēšanā. Viņš NHL tik tiešām ir VĒRTĪGS spēlētājs, kurš var pildīt teju jebkādus pienākumus laukumā. Kā tas tiek novērtēts NHL redzēsim šovasar, kad Girgensons beidzot varēs iznākt brīvajā tirgū.

Raita Ivanāna nonākšana pirmajā pieciniekā, protams, ir diezga, kā moderni teikt, kontroversiāla, taču ar 282 mačiem NHL, kas ir piektais labākais rādītājs starp visiem mūsu hokejistiem, vien būtu pietiekami, lai šo izvēli izskaidrotu. Tiesa, Ivanāna gadījums ir vēl interesantāks, jo viņa ceļš līdz lielajai līgai iekļauj sevī kā zemākās junioru līgas, daudzu gadu malšanos pa zemākajām profesionālajām līgām, spēles pozīcijas maiņu, t.i., pāriešanu no aizsardzības uzbrukumā, līgumu ar titulētāko NHL komandu un nokautu jau pirmajā kautiņā, komandas maiņu, atgriešanos NHL un iekļūšanu līgas policistu-smagsvaru elitē.

Lai arī gūtie punkti nebija Ivanāna specializācija, kaut gan, nonākot pirmajā maiņā, viņam sanāca parādīt, ka galīgi “kokains” viņš noteikti nav, Latvijas hokeja līdzjutēji gaidīja katru maču, kurā Raitis taisīja šovu un viņam tas arī labi sanāca.

Nobeigumā arī gribētos atgādināt, ka šāda veida starptautiskās federācijas publicētie simboliskie piecinieki nav domāti, lai padziļināti pētītu Latvijas vai kādas citas valsts hokeju un hokejistus. Tas ir izklaidējoši-informatīvs saturs, kas vairāk domāts citu valstu lasītājiem, gluži tāpat kā Latvijas hokeja līdzjutēju vairākumam, domāju, nav nekāda priekšstata par Itālijas vai Norvēģijas hokeja spīdekļiem.

Atbildēt

No apps configured. Please contact your administrator.

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.