Ievadi meklēšanas atslēgvārdus un nospied Enter.

Es patiešām nezinu kā reaģēt uz sabiedrībā zināmu cilvēku nāvēm, jo, no vienas puses, es ar viņiem neesmu ticies un nekas vairāk kā “bildīte” TV vai datora ekrānā viņi man nav bijuši, no otras – dažiem no viņiem ir izdevies ja ne ietekmēt manu dzīvi, tad vismaz kādā laika posmā būt diezgan lielai šīs dzīves sastāvdaļai un es nevaru palikt vienaldzīgs.

Es esmu Maikla Džordana ēras bērns un tāpēc nez vai kādreiz spēšu pateikt, ka kāds cits ir labāks par “Viņa Gaisību”. Tas tāpēc, ka Maikls manā bērna un vēlāk arī tīņa izpratnē tika pieņemts kā kaut kas pats par sevi saprotams un mūžīgs, kā kaut kāda dievība, kas ir ieradusies laicīgajā pasaulē, lai visiem parādītu kā jāspēlē groza bumba, jo es viņu iepazinu jau kā vairākkārtēju NBA čempionu, kurš līgā bija spēlējis jau desmit gadus un varēju tikai ar apbrīnu. Viņš vienkārši bija tas Atlants, kurš uz saviem pleciem turēja visu NBA.

Ar Kobi Braientu bija pavisam citādāk, jo viņa ienākšanu līgā, sākot no 1996. gada drafta 13. izvēles un tai sekojošās maiņas no Šarlotes uz Losandželosu, es jau piedzīvoju pats. Jā, talantīgs, jauns censonis, kuram paredz lielu nākotni un salīdzina ar NBA absolūto mērvienību – Džordanu. Tiesa, Kobe nebija ne pirmais, ne pēdējais, kuru tā sauc, jo dažus gadus iepriekš arī Grants Hils izpelnījās tādus pašus epitetus.

Es nebiju Losandželosas “Lakers” fans, arī Kobe tā īsti nekad nav bijis mans favorīts basketbolā, jo es meklēju cita veida varoņus, taču ar katru sezonu viņš pierādīja, ka katrs par viņu sacītais vārds ir patiess, līdz beigu beigās pats kļuva par absolūtu lielumu ne tikai NBA, bet arī visā pasaules basketbolā. Pret panākumiem nav argumentu, tāpēc atlika arī man atzīt to, ka Kobe Braients ir tas, kurš ieņēma Maikla Džordana vietu un var tikt salīdzināts ar Čikāgas 23. numuru. Savukārt vēl pavisam nesen es sevi pieķēru pie domas, ka, ja man ir jānosauc viens spēlētājs, kurš man asociējas ar vārdu “Basketbols”, tad tas noteikti būtu Kobe Braients ar savu fade-away metienu.

Losandželosas “Lakers” 8. un 24. numurs savulaik esot teicis, ka viņš cilvēku atmiņās vēlas palikt kā spēlētājs, kurš nav izniekojis sev dotās iespējas. Ar šo patiesībā var izskaidrot viņa nepārtraukto ceļu uz izcilību. Katrā spēlē, katrā sezonā. Jā, Kobe bija egoists un, lai komanda spētu funkcionēt, spēlei bija jābūt virzītai caur uzbrūkošo aizsargu, tāpēc visi mēģinājumi no “Lakers” sataisīt sapņu komandu izgāzās. Kobem uzbrukumā nevajadzēja palīgus, ar kuriem būtu jādala bumba, jo viņš visu spēja nokārtot pats.

To nebija viegli pieņemt citiem komandas biedriem un tāpēc dažiem, arī Šakilam O’Nīlam, bija jāpamet Losandželosa. Savukārt pretinieki, lai arī zināja, ka konkrētajā vakarā būs jāspēlē pret Kobi, tāpat nespēja viņu apturēt. Nespēja, jo basketbolista tieksme pēc uzvarām bija milzīga.

Man Braients atmiņā paliks kā lielisks profesionāla sportista piemērs. Kā cilvēks, kurš uzstāda mērķus un tos sasniedz pirmo, otro, trešo un visas pārējās reizes. Kā ārkārtīgs sava darba un arī basketbola spēles fanāts, kurš ar savu aizrautību spēja iekvēlināt kā fanu, tā jauno basketbolistu sirdis mīlestībā pret šo sporta veidu. Kobe Braients noteikti ir viens no tiem Atlantiem, kurš uz saviem pleciem turēja (TUR!) pasaules basketbolu, jeb vienkārši – Misters Basketbols.

Mamba out!

Atbildēt

No apps configured. Please contact your administrator.

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta. Obligātie lauki ir atzīmēti kā *