Viss, kas saistīts ar ASV sportu un nav NBA vai NHL, pie mums, Latvijā, tiek dēvēts par “stulbajiem burgerēdāju sportiem”, kas sevī ietver gan nievājošo attieksmi pret pašu sporta veidu, gan to, ka neviens jau nemaz nemēģinās iedziļināties tajos, lai saprastu, kāpēc tūkstošiem, simtiem tūkstošiem vai pat miljoniem amerikāņu tik aizrautīgi seko līdzi šīm sacensībām, jo atbilde ir vienkārša – “Nu, viņiem taču vienalga ko skatīties, kamēr tribīnēs drīkst ēst, amerikāņi ir gatavi nākt uz jebko!”
Tomēr, piekritīsiet, ka ir jābūt kaut kam vairāk kā tikai iespējai pierīties (to ar tādiem pašiem vai pat labākiem panākumiem var darīt arī jebkur citur), lai cilvēku tūkstoši vērotu konkrēto sportu.
Viens no šādiem Eiropā līdz galam nesaprastajiem sportiem, precīzāk, sacīkstēm ir NASCAR sacīkšu seriāli. Tieši tā tos pareizi arī ir jādēvē – nevis “naskārs”, ar ko domā visas salonauto sacīkstes, kurās cīņa galvenokārt notiek ovālos, bet NASCAR sacīkšu seriāli. Gluži vienkārši NASCAR, jeb National Association for Stock Car Auto Racing, ir tikai organizācija, kas rīko sacīkstes, gluži kā, piemēram, FIA (Starptautiskā autosporta federācija), bet mēs taču nesaucam F1 par “fiju”, tāpēc arī “naskārs” ir diezgan nekorekts apzīmējums.
NASCAR pārraudzībā ir vairāki sacīkšu seriāli (septiņi “lielie” seriāli un vairāki reģionālie turnīri), ieskaitot “Whelen Euro Series”, kas ir Eiropā bāzēts čempionāts, kā arī seriālus, kuru auto izskats daudziem liks izbrīnā paplest acis. Savukārt sacīkstes, ko visi sauc par “naskāru”, patiesībā ir NASCAR Kasua seriāls (NASCAR Cup Series).
Kāpēc tad šī NASCAR Kausa izcīņa, lai arī pēdējos gados ASV aizvien skaļāk runā par intereses kritumu, vēl aizvien ir ļoti populāra? Kāpēc katru pavasara-rudens sezonas nedēļas nogali miljoniem amerikāņu seko līdzi tam, kas notiek sacīkšu ovālos?
Ja mēs vēlamies izprast ovālu sacīkstes un tās popularitātes saknes, tad, lai saglabāt kādu vēsturisko patiesību, nevar apiet ar līkumu arī to kā NASCAR sacīkstes radās. Šis stāsts ir gana interesants, bet – nepavisam ne likuma ietvaros rakstīts.
Mūsdienu ovālu sacīkšu saknes ir jāsāk meklēt pagājušā gadsimta divdesmitajos gados, kad ASV valdība nolēma sākt radikālu cīņu pret alkohola lietotājiem, pasludinot, ka nu valstī būs tā sauktais “sausais likums”. Ideja, protams, zināmā mērā pat ir atbalstāma, taču, kā to ne vienu vien reizi vēlāk pierādīs vēsture, diezgan utopiska, jo katrs šāds aizliegums ir pavadīts ar nelegālā alkohola ražošanas uzplaukumu, kā arī citām, ne līdz galam sabiedrības interesēs strādājošām, parādībām.
Kas sākās ASV? Laiks, ko mūsdienās sauc par “Gangsteru kariem”, jo, kā norāda vēsturnieki, šis aizliegums lika ne tiem godīgākajiem valsts pilsoņiem apvienoties grupās, kas veidoja pamatu organizētajai noziedzībai, kas tolaik uzplauka. Nelegālā alkohola ražošana deva lielus ienākumus šiem grupējumiem un tauta iepazina jaunus varoņus, kas nereti tika uztverti ļoti neviennozīmīgi, jo, no vienas puses, tie bija bandīti, kas nodarbojās ar savām bandītu lietām, no otras – viņi arī cīnījās pret valdību un tas jau uzrunāja arī parasto tautu. Als Kapone, Džons Dilindžers, Edijs Adamss un daudzi citi, ieskaitot Boniju un Klaidu ir personāži, ko zina vēl mūsdienās.
“Pag, bet kāds šeit sakars ar auto sacīkstēm un NASCAR?”
Vistiešākais, jo saražot alkoholu, neapšaubāmi, ir māksla, taču tas arī ir jānogādā pie pircēja. Kā to vislabāk izdarīt? Pareizi, ar auto! Tāpēc katram kandžas ražotājam bija savi puiši, kuriem bija jaudīgi auto un labas autovadīšanas prasmes, lai nenokļūtu policijas nagos. Tika speciāli iegādātas pašas jaudīgākās mašīnas, lai policijai nebūtu iespēju panākt “mēnessdziras” pārvadātājus.
Katru dienu gan šos bīstamos pārbraucienus nevajadzēja veikt, kas nozīmēja, ka puišiem bija daudz brīva laika un, protams, ka viņi to aizpildīja ar sacīkstēm savā starpā – braukājot par pašu izveidotiem grants ovāliem vai pludmalēm. Beigu beigās, šāda izklaide, lai arī sākotnēji liekas diezgan bīstama, patiesībā bija laba atslodze, jo šeit zaudējot nebija jādodas pa taisno uz cietumu.
Pagājušā gadsimta trīsdesmitie gadi bija arī laiks, kad jaunā tehnika, kas tolaik bija auto, interesēja daudzus un vēl interesantāk bija noskaidrot ko tad tie auto spēj. Tāpēc uz kandžas pārvadātāju gonkām vienmēr savācās prāvs skatītāju pulciņš, parādījās pirmās zvaigznes, kas bija no pašu vidus, teorētiski, ikviens autovadītājs ar savu auto (speciāli uzlabot auto nedrīkstēja) varēja piedalīties šādos braucienos. Tāpēc, ja nu ir kāds “tautas sports”, tad jau no pašiem pirmssākumiem NASCAR (šī organizācija izveidojās pēc ASV varasiestāžu pieprasījuma dot braucieniem kādu oficiālu statusu) rīkotās sacīkstes jau nu noteikti var pretendēt uz šo titulu motoru sportā.
Atgriežoties pie mūsdienām un meklējot šo sacensību popularitātes iemeslus pašlaik, jāsāk ar elementārām lietām – ASV auto industrija ir ļoti populāra un viss, kas ir saistīts ar mašīnām, ja vien tas tiek interesanti pasniegts, cilvēkus ieinteresēs. Šajā gadījumā ir izveidotas maksimāli vienkāršas sacīkstes – stadiona tipa trasē piloti, attīstot ārkārtīgi lielu ātrumu, tiešā cīņā sacenšas savā starpā par to, kurš pirmais sasniegs finiša līniju. Kas var būt vienkāršāk? Arī paši auto, kuru vizuālā identitāte ir maksimāli pietuvināta ielas auto, izskatās ļoti vienkārša, visa tehniskā apkope sacīkšu laikā – gluži kā vecajos, labajos laikos un bez augstajām tehnoloģijām.
Tas cilvēkus uzrunā, tas viņiem patīk un tāpēc NASCAR arī ir izveidojies par tādu ģimenes sportu, kuru skatās vairākas paaudzes kopā.
Šo ļoti labi ir uzķēruši arī NASCAR mārketinga nodaļas ļaudis, jo arī tas sacīkšu tēls ir balstīts uz ģimenēm, t.i., pirms starta piloti ar sievām un bērniem noklausās ASV himnu, saņem laba vēlējumus un buču, apskauj bērnus un dodas cīņā! Nu, kas var būt aizkustinošāk?
Tas viss nāk kopā ar stāstu, ka šie piloti ir tādi paši “lauku puiši”, kas vienu dienu ir braukuši traktorā, līdz saprata, ka gonkas ir viņu dzīves aicinājums un tāpēc sākuši sacensties līdz tika līdz NASCAR. Tas ir tas, ko vēl aizvien var saukt par “Amerikas sapni”, ideja, ka pie tā auto stūres var būt ikviens no mums.
Beigu beigās, lai arī NASCAR pitleinā un trasēs gadās pa kādam ārkārtējam gadījumam, sporta veids ir ģimenēm draudzīgs un vecākiem nav jāskaidro saviem bērniem kāpēc viņu favorīts šodien nav uz starta (“jo, salietojies narkotikas, devās brīvās mīlestības meklējumos, kas viņam beidzās ar kautiņu”, kā piemērs, kas ir ikdiena NFL vai NBA gadījumā).
Protams, ka ar to vien būtu par maz, lai NASCAR piloti un pašas sacīkstes būtu populāras, jo ir nepieciešama arī nauda. Tās seriālam īsti nekad nav trūcis, jo, saprotot, ka šie “parastie puiši ar ielas mašīnām” var ļoti labi reklamēt tos vai citus produktus, lielās kompānijas diezgan aktīvi sponsorē mašīnas un pilotus (tieši tā, komandā var braukt vairāki piloti, taču sponsori katram būs savi, līdz ar to arī vizuālā identitāte). Ir populārs apgalvojums, ka nevienā citā ASV sporta veidā nav tik daudz sponsoru no “Fortune 500” saraksta kā ASV galvenajam sacīkšu seriālam.
Līdz ar to: liela popularitāte + bieža parādīšanās reklāmās = vēl lielāka popularitāte un tautas mīlestība.
Šī saikne ar līdzjutējiem ir viens no NASCAR sabiedrisko attiecību stūrakmeņiem – neskaitāmas autogrāfu sesijas pirms starta, dažādas “meet and greet” akcijas, iespēja apmeklēt komandu garāžas. Tādu klātbūtnes efektu nepiedāvā neviena cita lielā sporta līga.
Protams, mēs nevaram aizmirst punktu, ko visi min kā pirmo dzirdot vārdu “NASCAR” – avārijas. Jā, tās ir populāras! Beigu beigās, autosports nekad nav bijis baznīcas zēnu koris, t.i., lielu tā popularitātes daļu ir nodrošinājusi bīstamība un iespējamās avārijas, kas nereti arī ir kļuvušas par sporta veida atskaites punktiem. Ja auto kolonna, kuras ātrums ir virs 300 km/h avarē tad skats, piekritīsiet, ir iespaidīgs un tas cilvēkus uzrunā. Tā nav pat tieksme pēc maizes, izklaides un asinīm, tā tikpat labi ir apbrīna par mūsdienu tehnoloģijām, kas ļauj šādiem incidentiem norisināties bez lieliem savainojumiem.
“Nu jā, tas viss ir forši, bet tie neskaitāmie apļi un trases tikai ar kreisajiem pagriezieniem…”.
Jā, cilvēkam, kurš vēro NASCAR sacīkstes pirmo sezonu vai pat pirmo reizi, t.i., nezina ne pilotus, ne trases, ne ko, tas var būt nogurdinoši, taču Kausa izcīņā ar to labi cīnās sadalot braucienu nosacītajās trijās daļās, t.i., viena brauciena laikā ir divi starpfiniši par ko piloti saņem punktus un lielais finišs, kas jau ir galīgā brauciena klasifikācijas pamats.
Ja F1 ir stāsts par labu kvalifikācijas apli un veiksmīgu startu (tādu, kas pēc pāris apļiem jau dod ievērojamu pārsvaru pār tuvākajiem sekotājiem), tad NASCAR ir pilnīgi pretēji – pirmā starta pozīcija, neapšaubāmi, ir labi, par to arī punktus var saņemt, taču tā negarantē absolūti neko, jo brauciens ir garš un, vismaz teorētiski, katrs no 42 startējušajiem var tikt līdz uzvarai. Šīs sacīkstes ir par cīņu, par cīņu lielā ātrumā, par izdevīgākas pozīcijas izcīnīšanu, prasmīgu aizsardzību “tīrā laukā” (nevis pagriezienu “aizvēršanu”) utt.
Man pašam patīk salīdzināt šīs sacīkstes ar riteņbraukšanu – reti kad tur viss izšķiras brauciena pirmajā daļā, visa cīņa tāpat notiek brauciena beigās, taču pareiza taktika un komandas darbs var novest pie maksimāli izdevīgas pozīcijas pirms izšķirošajiem notikumiem un tā jau ir katra riteņbraucēja (vai pilota) māka šo pozīciju izmantot.
Tie kreisie pagriezieni šajā gadījumā ir mazsvarīgi, jo, ja būtu iespējams izveidot ekvivalenta garuma taisni, tad sacīkstes norisinātos vispār bez pagriezieniem, taču tas nav iespējams, tāpēc stadiona ovāls ir optimālais risinājums (arī skatītāju ziņā – izbūvēt tribīnes, kurās ietilpst 160 tūkstoši skatītāju, kas katrs redz VISU trasi ir izdevīgs risinājums).
Runājot par trasēm, nav mazsvarīgi piebilst, ka nebūt ne visas NASCAR Kausa izcīņas seriālā iekļautās trases patiešām ir ovāli. Ja pavisam godīgi – klasiski ovāli ir tikai retos gadījumos un pārsvarā trases atgādina izstieptus trijstūrus. Turklāt, katru sezonu kalendārā tiek iekļautas arī “normālās” trases, t.i., tādas par kurām prieks būtu arī Eiropas motoru sporta faniem.
Tāpat, lai arī cik līdzīgas tās daudziem liktos, Kausa izcīņā trases ir ļoti dažādas – sākot no 1.2 km garā Ričmondas “stadiona” uz kura fona Monako ieliņas izskatās pēc autobāņiem, līdz 4.28 km garajai Taladegas superspīdvejam, kas ir viena no trasēm, kurā tiek izmantoti speciāli jaudas ierobežotāji, lai sacīkstes būtu drošas kā pašiem braucējiem, tā skatītājiem, jo oficiāli lielākais VIDĒJAIS ātrums ar kuru viens trases aplis ir veikts – 348.116km/h (salīdzinājumam: Moncas trasē, kuru sauc par ātrāko F1 kalendārā vidējais ātrums ir par aptuveni 100 km/h mazāks).
Visbeidzot, Eiropā šis apgalvojums daudziem izraisa smīnu, taču NASCAR piloti ir ļoti prasmīgi sacīkšu braucēji! Protams, te es jau dzirdu iebildes par to “Kāpēc tad viņi nebrauc F1?” Atbilde, ja to vajag īsu, var skanēt aptuveni šādi: “F1 ir ļoti dārgs sporta veids, kur jaunam pilotam ir jānāk ar savu naudu. Tāpat, F1 ir formulu sacīkste, nevis salonauto čempionāts un tā ir atšķirība.”
Kāpēc tad tāds apgalvojums par prasmīgo braukšanu? To daudzi vadošā seriāla piloti ir pierādījuši pārceļoties uz citiem čempionātiem (sākot no formulu sacīkstēm līdz Dakāras rallijam), bet veiksmīgu pāreju no formulām uz NASCAR tikpat kā nav (Huans Pablo Montoija bija, iespējams, labākais piemērs, taču augstāk par 8. vietu 2009. gada sezonas kopvērtējumā viņam neizdevās uzkārpīties).
Protams, ka NASCAR sacīkstes, ja mēs runājam tieši par Kausa izcīņu, nav tas formāts, kas ierasts mūsu klasiskajam sporta patēriņam – paņēmi alu un čipsus, divas-trīs stundas intensīvi pabļāvi pa savējiem un viss. To vajag vērot citādāk – iespējams, ka tas vispār ir tikai fons, kuram pievērsties var kādos atsevišķos, spraigākajos, momentos. Tāpat laika starpība daudziem nemaz neļauj tā pilnvērtīgi noskatīties šīs sacīkstes, jo, runāsim godīgi, kurš sēdēs naktī, lai skatītos kā daži desmiti mašīnu riņķo viena aiz otras, taču tas nenozīmē, ka pašas sacīkstes ir sliktas. Patiesībā NASCAR Kausa izcīņa līmeņa, intrigas un cīņas kontekstā, iespējams, ir viens no skatāmākajiem sacīkšu seriāliem pasaulē.
Tāpēc, iespējams, 2020. gads būs laiks, lai vismaz kādu reizi pamēģinātu noskatīties vismaz vienas sacīkstes? Regulārā sezona sāksies 16. februārī, kā jau ierasts, ar “Daytona 500” posmu. Čempions, kurš tiek noteikts “playoff” turnīrā (jā, tā ir vēl viena interesanta “fīča”), būs zināms 8. novembrī.
Redakcija
Es un mēs, un viss ap mums!
