Progress, neapšaubāmi, ir ļoti laba un apsveicama parādība un tam mums jābūt pateicīgam gan par to, ka pašlaik vairs nesēžam kokos, gan par to, ka esam iemācījušies ārstēt slimības, kas vēl mūs senākiem senčiem bija kā nāves spriedums. Tomēr, progress ir arī gana viltīgs, jo tas nežēlīgi un neatgriezeniski mums atņem visu to, kas ir mazāk efektīvs un netiek līdzi laikam. Tieši tāpēc nosauksim piecas lietas, kas vēl tavā bērnībā bija norma, bet pašlaik nez vai Tu pats atceries kā tās darīt.
1. TV antenas regulēšana
Neapšaubāmi, visi fūl-hā-dē un Interneta TV risinājumi ir ērti un brīnišķīgi, taču atceramies tos laikus, kad Latvijā lielākā daļa mājsaimniecību iztika ar analogo TV apraidi un arī paši televizori bija bez tālvadības pultīm un, kā teikts senā Interneta plašumos klejojošā jokā, pults funkcijas pildīja ģimenes jaunākais loceklis.
Tiesa, pults neesamība bija puse bēdas un nebūt ne tā trakākā, ja salīdzina ar TV antenas regulēšanu. Nebūt ne visiem TV signāls līdz mājām atnāca pa kabeli, tāpēc, lai redzētu kā Aleksandrs Beļavskis nogulda uz ledus kārtējo vārtsargu, lai iemestu kārtējo skaisto ripu, bija kāds laiks jāvelta “kanāla meklēšanai” – vai nu jāgroza antena, vai jāregulē pareizā frekvence TV vadības blokā.
2. Enciklopēdiju, vārdnīcu un tālruņu grāmatu izmantošana
Saki godīgi, kad, lai pārbaudītu kādu faktu vai vārda pareizrakstību, esi ielūkojies… GRĀMATĀ? Domāju, ka sen. Iespējams, ka nekad. Tāpat vari mēģināt atcerēties kad pēdējo reizi ņēmi rokās telefonu grāmatu, lai atrastu sev vajadzīgo tālruņa numur?
Jaunajai paaudzei ir jāpaskaidro, ka agrāk bija grāmatas, kurās bija VISI pilsētas stacionārie tālruņu numuri. Ar īpašnieku vārdiem uz kuriem šī telefona līnija bija reģistrēta. Dažreiz bija grāmatas, kur bez tālruņa numura bija pieejama arī adrese.
Briesmīgi, sevišķi mūsdienu laikmetā, kad personas datu aizsardzībai tiek pievērsta īpaša uzmanība, taču, no otras puses, ja zināji cilvēka vārdu un uzvārdu, pastāvēja liela varbūtība, ka varēsi viņu sazvanīt.
3. Rakstīt ar roku
Skolniekiem un studentiem, iespējams, šis darbs vēl aizvien ir ikdiena, taču pieaugušam cilvēkam mūsdienās reti kad ikdienā ir jāpieraksta kas vairāk kā kāds datums vai paraksts ar tā atšifrējumu. Patiesībā šī mūsdienu realitāte ir kā spļāviens sejā visiem tiem skolniekiem, kas vēl pieredzēja tādu stundu kā glītrakstīšana un, varbūt, izlejot ne vienu vien spaini asaru, mēģināja smuki izvilkt katru burta āķīti.
4. Darboties ar video- un audio- kasetēm
Pašlaik, kad fiziskie datu nesēji zaudē savu aktualitāti, liekas dīvaini, taču vēl pirms gadiem 25 (un vēl senākos laikos, protams, arī) katra pusaudža obligātajā prasmju komplektā bija prasme tikt galā kā ar audiokasetēm (pārtīt, spēt izpiņķerēt no magnetafona, ja lenta ir ierauta utt.), tā videokasetēm (VHS). Otrās, varbūt nebija tik populāras, jo ne visiem bija videomagnetafoni, taču vismaz zināt to kā tīrīt lasāmgalviņu un ko darīt, ja TĀ kasete paliek iekšā aparātā pašā nepiemērotākajā brīdī, vajadzēja.
5. Orientēties pēc kartes
Pašlaik vispār nav nekādu problēmu nokļūt no punkta A uz punktu B, pat, ja tajā B punktā nekad dzīvē neesi bijis. Ja vēl laikā, kad “ārzemju auto” Latvijā nozīmēja, visdrīzāk, vāciešu nojātu opeli vai volksvāgenu, no provinces tikt līdz kādam punktam Rīgā bija īsts piedzīvojums ar nosaukumu “lauki ienāk pilsētā”, tad pašlaik, ņem tik kādu GPS, kas ir katrā telefonā un brauc. Tas, protams, to lauku un pilsētas braukšanas kultūru atšķirību nav mazinājis, taču, vismaz, mūsu laikā nav tās bezjēdzīgās maldīšanās.
Kartes pētīšana pašlaik ir tikai Latvijas “populārākā sporta” pārstāvju, orientieristu, un militāro struktūru un pulciņu dalībnieku nodarbe.
6. Neiepērkamies tirgū
Tirgus pašlaik ir vieta, kur var nopirkt pārtiku ar domu, ka tie jau nu nav “sliktie poļu tomāti”, bet gan vietējais ražojums. Protams, ne vienmēr tas tā ir, bet nu lai paliek. Agrāk tirgus gan bija TIRGUS!
Tirgū varēja nopirkt visu – sākot no kaut kur no Polijas atvestai pārtikai, turpinot ar Viļņas tirgū dabūta apģērba, noslēdzot ar mājdzīvniekiem. Protams, kaut kur pa vidu bija arī auto plači, kā arī kontrbandas cigaretes, spirts, pirātiskie mūzikas ieraksti, kā arī belaši ar nesaprotamu pildījumu. Lai man, protams, piedod visi mūsdienu tirdziecības centri, bet to piedāvājuma plašumu un dažādību neviena no tagadējām iepirkšanās “pilīm”nevar nodrošināt.
7. Netusējam ar kaimiņiem
Vai Tu zini visus savas kāpņutelpas kaimiņus? Ja jā, tad apsveicu, taču tas drīzāk ir izņēmums, jo pašlaik katrs no mums dzīvo savā “būrītī” un komunikācija ar kaimiņiem, ļoti bieži, aprobežojas ar pliku sasveicināšanos, ja ne vispār bez tās.
Tagad nevar iedomāties, ka kaimiņš atnāks ciemos tāpat vien. Parunāt. Vai, ka ar kaimiņiem kādā vasaras vakarā iziesi pasēdēt un paspēlēt kārtis vai domino. Kaut gan vēl pirms tiem pašiem 25 gadiem tā bija pilnīgi normāla parādība.
Redakcija
Es un mēs, un viss ap mums!
