Bija laiks, kad F1 sacensību tiešraides Latvijā bija starp skatītākajām TV pārraidēm, kad svētdienu agrās pēcpusdienās tūkstošiem, iespējams, pat simtiem tūkstošiem valsts iedzīvotāju sekoja autosporta elites cīņām Interlagosas, Monako, Spa vai Moncas trasēs, no agra pavasara līdz vēlam rudenim ik pāris darba nedēļas sākās ar pirmās formulas aktualitāšu apspriešanu.
F1 kults, kāds tas bija izveidojies pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu otrajā pusē, ir viens no mūsdienu Latvijas televīzijas fenomeniem, kuru kādam atkārtot nez vai izdosies un nez vai arī vajag mēģināt atkārtot, jo pašlaik gan cilvēki ir kļuvuši citādāki, gan arī F1 ir mainījies.
Tiesa, šis laiks pašā pirmajā formulā iezīmējās ar vienu ļoti interesantu, spilgtu un principiālu divu pilotu dueli – Mihaels Šūmahers pret Miku Hakinenu un kā Latvijas, tā arī visas pasaules motoru sporta līdzjutēji varēja vērot vienu no visu laiku principiālākajām pretstāvēm F1 vēsturē.
Šūmahers pret Hakinenu – tas bija gana labs iemesls, lai svētdienu pēcpusdienās šķeltu ģimenes, lai skolās, starpbrīžu laikos, izvērstos karstas diskusijas par viena vai otra šķietami neapšaubāmajām priekšrocībām un talantiem, lai draugus un kolēģus varētu stingri sadalīt “šumeheriešos” un “hakineniešos”.
Tā kā šis duelis gan autosporta, gan F1, gan arī Latvijas sporta fanošanas kultūrā ir atstājis ļoti dziļas un nozīmīgas pēdas, tad “Vīru runa” vienkārši nevarēja paiet garām šai divu izcilo pilotu sānsencībai.
Sākās tā, pretēji daudzu uzskatiem, ka vien deviņdesmito gadu pašā izskaņā, kad Mika Hakinens divas reizes “aizlika kāju priekšā” cīņā par trešo čempiona titulu, gan daudz agrāk, 1990. gadā un vēl labu laiku pirms kā viens, tā arī otrs iesēdās F1 bolīda kabīnē – 1990. gada F3 klases prestižajās Makao sacensībās.
Tā laika Somijas autosporta uzlecošā zvaigzne Hakinens, kurš pirms tam bija kļuvis gan par vairākkārtējo pasaules čempionu kartingā, gan “Formula Ford” Skandināvijas čempionu un kopumā bija tā laika viens no redzamākajiem jaunajiem pilotiem, uzvarēja kā Makao posma kvalifikācijā, tā arī pirmajā no diviem braucieniem, bet otrajā braucienā tika rakstīta pirmā nodaļa Hakinena-Šūmahera derbija vēstures grāmatā.
Šūmahers, atrodoties vadībā, vienā no pēdējiem apļiem kļūdījās pagrieziena izejā un pamatīgi zaudēja ātrumu, ko, protams, mēģināja izmantot Hakinens. Tālākā notikumu attīstība tolaik, iespējams, kādu vēl šokēja, taču pašlaik, 29 gadus pēc incidenta, vienīgais ko var pateikt – “Mihaels bija savā stilā”. Šumahers, redzot, ka tūdaļ zaudēs pozīciju, bloķēja Hakinenu, izraisot sadursmi. Rezultātā Mikam brauciens bija beidzies, kamēr Šumahers, lai arī ar diezgan bojātu auto, jo atlikusī distance viņam bija jāveic bez aizmugurējā antispārna, finišēja pirmajā vietā.
M.Šūmahera un M.Hakinena cīņa 1990. gada Makao GP
Šāds bija Šumahera-Hakinena derbija ievads, taču pēc tā sekoja ilgs “klusuma periods”, tā kā abiem debitējot F1 klasē, Mihaels uzreiz kļuva par sacensību seriāla zvaigzni, kamēr Mika pēc divām “Lotus” vienībā pavadītām sezonām, pat sev negaidīti kļuva par “Mclaren” vienības testpilotu (parakstīja līgumu kā sacīkšu braucējs, taču “Mclaren” negaidīti vienojās arī ar CART seriāla zvaigzni Maiklu Andreti, atbīdot Hakinenu uz testpilota pozīciju) un tikai trešajā sezonā, kuras laikā viņš aizvadīja vien trīs sacensības, divās nesasniedzot finišu, spēja vienas no sacensībām noslēgt trijniekā (1993. gada Japānas GP).
Tiesa, savā pirmajā pilnajā sezonā pie “Mclaren” bolīda stūres Hakinens uzreiz sevi pieteica kā viens no līderu grupas pilotiem, tiesa, uzreiz iezīmējās arī viena liela problēma – no 16 posmiem astoņos Hakinens nespēja finišēt, bet no atlikušajiem astoņiem sešos viņš spēja iekļūt trijniekā. “Mclaren” nebija gatavi lielām uzvarām un cīņai par tituliem.
Mihaels Šūmahers tajā laikā jau ar joni bija ielauzies F1 (jau otrajā gadā sezonu noslēdzot trešajā pozīcijā) un 1994. gadā, tieši tad, kad Hakinens pusi no sezonas tā arī nefinišēja, izcīnīja savu pirmo čempionu titulu. Šķita, ka Makao incidents ir aizmirsts uz visiem laikiem, jo nu abi piloti cīnās par pārāk dažādiem mērķiem.
Līdz 1997. gadam tā arī bija, jo, kamēr Šūmahers cīnījās par tituliem, Hakinens cīnījās ar sevi un “Mclaren” mašīnu. Jāatzīst, ka ne vienmēr Mika no šīm cīņām spēja iznākt kā uzvarētājs un 1995. gada Austrāliajs GP posms, kurš notika Adelaidas trasē, tam bija tikai pierādījums – soms, kurš, kopā ar savu tā laika komandas biedru Naidželu Manselu, vēl pirms sezonas sūdzējās, ka “Mclaren” nav uzbūvējuši pašu veiksmīgāko mašīnu, nespēja novaldīt savu mašīnu un ietriecās trases nožogojumā.
M.Hakinena avārija 1995. gada Austrālijas GP testos
Šis incidents notika, kad mašīnas ātrums bija teju 200 km/h un Hakinens guva diezgan smagus savainojumus – viņam tika konstatēts galvaskausa savainojums, iekšējā asiņošana, apgrūtināta elpošana. Jāsaka, ka ārsti viņa stāvokli nosauca par kritisku, taču, pateicoties viņu darbam, braucējs tika izglābts.
Atgriežoties pie raksta galvenās tēmas, jāatzīst, ka šajā laika posmā Šūmahera un Hakinena duelis nebija aktuāls, jo, kamēr Mihaels jau bija izcīnījis teju trīs desmitus uzvaru un divus čempiona titulus, Mika vien 1997. gada pēdējā posmā, kas vēsturē ir zināmas kā sacensības, kurās Mihaels Šūmahers, cīnoties par čempiona titulu ar Žaku Vilnēvu, izraisīja apzinātu sadursmi par ko arī saņēma diskvalifikācju, tika pie panākuma.
Jāatzīst, ka tas bija visai simboliski- Šūmahers atkal izraisa avāriju pēdējā posmā, Hakinens cīnās par uzvaru. Tas bija tikai ievads nākošo četru sezonu cīņai.
1998. gada sezona priekš Hakinena sākās ļoti veiksmīgi – divas uzvaras pēc kārtas un viņš vienā brīdī kļuva par titula kandidātu, kamēr Mihaels tikai trešajā posmā spēja uzvarēt, divos iepriekšējos tiekot tikai pie vienas trešās vietas.
Jāsaka, ka nebija tā, ka “Mclaren” komanda būtu izveidojusi ārkārtīgi ātru un uzticamu mašīnu, jo tāpat Hakinenam bija jācīnās ar dažādām tehniskajām problēmām, trijos posmos nemaz nesasniedzot finišu, taču 11 no 16 posmiem viņš prata finišēt pirmajā trijniekā un sezonā kopumā guva 100 punktus, kas bija par 14 vairāk kā viņa tuvākajam konkurentam Šumaheram.
Viņa 1998. gads bija ļoti samocīts, jo pirmajos sešos posmos viņš tikai vienreiz spēja uzvarēt līdz Kanādā, Francijā un Lielbritānijā izcīnīja trīs panākumus pēc kārtas, kas viņu atgrieza nopietnā cīņā par titulu. Pēc tam gan atkal sekoja vairākas neizteiksmīgas sacīkstes, tāpēc vācietim bija jāatzīst sakāva trešo gadu pēc kārtas, divus iepriekšējos piekāpjoties jau pieminētajam Vilnēvam un Deimonam Hilam.
Par sezonas kulmināciju droši var saukt sezonas pirmspēdējo posmu, Luksemburgas GP, kur “Mclaren” komanda lieliski apspēlēja Žanu Todu un Rosu Braunu, tā kā izvēlējās labāku pitstopu stratēģiju, spēja savu pilotu trasē atgriezt pirms eventuālā sacīkšu līdera (pirms tehniskās apkopes sērijas Šūmaheram bija vairāk kā 8 sekunžu pārsvars pār Hakinenu), bet atlikušajā brauciena daļā soms jau pats nodemonstrēja aukstasinību un spēja noturēt šo pirmo pozīciju, kas faktiski arī atrisināja sezonas intrigu.
Jāatzīmē, ka 1998. gada sezonā notika nu jau par leģendāru saucams incidents, kas vistiešākajā mērā ietekmēja čempionāta galīgo vietu sadalījumu. Proti, Beļģijas GP, kas notika Spā trasē, tika pavadīts spēcīgā lietū un jau no paša sacensību sākuma tas ieviesa pamatīgas korekcijas – starts sākās ar masveida avāriju, kurā bija iesaistīta vairāk kā puse no visiem startējušajiem. Protams, ka, tā kā viena no taisnēm tika pilnībā bloķēta, bija nepieciešams laiks, lai to iztīrītu, tāpēc tika nolemts dot atkārtotu startu. Tajā arī neiztika bez incidentiem, viens no kuriem bija ļoti zīmīgs – Hakinens nespēja noturēt savu auto taisni, sagriezās, bet viņam virsū uztriecās Džonijs Herberts, kas, protams, nozīmēja, ka somam sacīkstes būs jāvēro no malas.
Pēc tā jau viss gāja mierīgāk līdz sacensību otrajā pusē sacensību līderis un par “lietus karali” dēvētais Šūmahers, kuram bija 40 sekunžu pārsvars pār tuvāko sekotāju, mēģināja par apli apdzīt otro “Mclaren” pilotu Deividu Kulhārdu, taču apgrūtinātās redzamības dēļ, kā arī tamdēļ, ka skots nesteidzās palaist sacīkšu līderi, Mihaels ietriecās sāncenša mašīnā un bija spiests izstāties.
Rezultātā F1 vēsture ieguva diezgan ekskluzīvus kadrus, kuros redzams kā Šumahers dodas uz konkurentu garāžu, lai jau aci pret aci izteiktu savas pretenzijas gan Kulhārdam, gan, iespējams visai “Mclaren” komandai.
1998. gada Beļģijas GP apskats
1999. gads tika gaidīts ar lielākām cerībām, taču Šumaheram tas sākās gluži tāpat kā iepriekšējā sezona – vājas pirmās sacīkstes, pjedestāls otrajās un tikai ar trešo piegājienu, Sanmarīno, izcīnīta uzvara. Tiesa, tā bija iespējama ne bez paša Hakinena “palīdzības”, kurš sacīkstes sāka no “pole position” un savu pozīciju saglabāja arī pēc starta, taču 17. aplī nespēja izbraukt pēdējo pagriezienu un “pieparkoja” savu nu jau trīs-riteņu auto tieši uz starta finiša taisnes, pie trases nožogojuma, kas ļāva vadību pārņemt vācietim.
Tiesa, lai arī sezonas ievadā abi piloti turpināja cīņu, kas, jāatzīst, notika ar ļoti mainīgām sekmēm un netrūka kā finišu “ārpus punktiem” (tolaik F1 punktus piešķīra pirmajiem sešiem finišējušajiem), gan izstāšanos, par 1999. gada sezonas faktisko kulmināciju un pīķi kļuva Lielbritānijas GP, kad pirmajā aplī Mihaels nespēja novaldīt savu auto un tā vietā, lai izbrauktu “Stowe” līkumu, aizbrauca taisni, apstājoties vien pēc sadursmes ar drošības barjeru. Rezultātā Vācijas pilotam tika konstatēts kājas lūzums un sezona faktiski bija beigusies (viņš gan atgriezās uz diviem pēdējiem posmiem).
M.Šūmahera avārija 1999. gada Lielbritānijas GP
Interesanti, ka Hakinens 1999. gada Silverstounas posmā arī nefinišēja, tā kā viņa komandas mehāniķi aizmirsa kārtīgi pieskrūvēt aizmugurējo kreiso riteni. Viņam paveicās, ka incidents notika tieši pirms iebraukšanas tehniskajā zonā, taču posmu glābt vairs nevarēja.
M.Hakinens 1999. gada Silverstounas GP
Hakinena dzīve, jāsaka, no tā gan nekļuva vieglāka, jo tiklīdz viņa galvenais konkurents Šūmahers tika “noņemts no trases”, “Ferrari” komanda koncentrējās uz Edija Īrvaina panākumiem. Rezultātā – no atlikušajiem astoņiem posmiem Hakinens spēja uzvarēt vien divos (un trīs reizes izstājās), kamēr Īrvainam bija trīs uzvaras un septiņi posmi, kuros viņš guva punktus.
Viens no pašiem dramatiskākajiem mirkļiem šajā sezonā bija Itālijas GP, kad Moncas trasē Hakinens, atrodoties vadībā, pārdūra riepu un izslīdēja no trases, kas, protams, nozīmēja, ka finišu viņš nesasniegs. Esot pamatīgi apbēdināts par notikušo, Mika vispirms izmeta no kokpita stūri, bet vēlāk ilgu laiku pavadīja trases malā, mēģinot aptvert notikušo.
Beigu beigās, viss izšķīrās pēdējos posmos, kuros jau atkal ierindā bija Mihaels un viņš arī neslēpa, ka galvenais viņa uzdevums bija palīdzēt Īrvainam tikt pie čempiona titula, t.i., abi piloti bija apgrieztās lomās.
Pirmspēdējā posmā, kas bija pirmās F1 sacīkstes Malaizijā, “Ferrari” duets dominēja, jo Šūmahers uzvarēja kvalifikācijā, ber Irvains bija otrais, savukārt sacīkšu finišā abi bija mainītās pozīcijās, kas nozīmēja, ka pirms pēdējā posma ziemeļīram Irvainam ir četru punktu pārsvars pār somu Hakinenu.
Tas nozīmēja, ka, ja vien Hakinens finišē pirmais, bet Īrvains – otrais, tad čempiona noteikšanai būs jāņem vērā papildus rādītāji un situācija būtu izveidojusies tā, ka par čempionu būtu kļuvis Irvains, jo viņam būtu bijis vairāk otro vietu (3:2), tā kā pirmais papildus rādītājs, ko vērtē, ja pilotiem ir vienāds punktu skaits (uzvaras), abiem būtu bijis vienāds.
Par nožēlu “Ferrari” komandai, Japānas GP konkurētspējīgs bija tikai Mihaels, kurš finišēja otrais, piecas sekundes aiz Hakinena, bet Īrvains palika trešais, no uzvarētāja atpaliekot par vairāk nekā pusotru minūti.
Interesanti, ka, lai arī Mihaels Šūmahers izlaida septiņus sezonas posmus, sezonas kopvērtējumā viņš ierindojās diezgan augstajā piektajā vietā.
Četrus gadus pēc kārtas atrodoties zaudētāja lomā, Šumahers un “Ferrari” komanda jauno tūkstošgadi vēlējās sākt ar kaut ko grandiozu, t.i., beidzot uzrāpties F1 slavas Olimpā, tāpēc nevienu īsti nepārsteidza viņu dominance sezonas ievadā – Šumahers, ticis pie jauna komandas biedra, Rubensa Barikello personā, uzvarēja pirmajos trijos posmos, kamēr Hakinens pie pirmā panākuma tika vien piektajā posmā, turklāt, “Mclaren” vienībā kārtējo reizi bija saasinājusies iekšējā cīņa starp somu un Deividu Kulhārdu, kurš arī “atņēma” savu daļu uzvaru (sezonas laikā skots uzvarēja trīsreiz, Hakinens – četrreiz).
Te ir mazliet jāatkāpjas no pamata sižeta līnijas un jāatgādina, ka “Mclaren” tolaik sevi pozicionēja kā komanda, kas, pretēji “Ferrari”, neveido vienotu komandu stratēģiju un ļauj saviem pilotiem cīnīties trasē. Jāsaka, ka šāda brīvdomība divreiz noveda pie tā, ka Hakinens un Kulhārds trasē izraisīja savstarpējās avārijas – 1996. gada Portugāles GP un 1999. gada Austrijas GP. Tāpēc var teikt, ka šī “Mclaren” pilotu sānsencība ir vēl viena šķautne deviņdesmito gadu izskaņas F1 batālijās.
Tiesa, lai arī “Mclaren” izrādīja nopietnu pretestību un patiešām centās, bija redzams, ka “Ferrari” beidzot ir atraduši īsto ceļu uz uzvarām, jo Šumahers uzvarēja piecos no pirmajiem astoņiem posmiem. Tiesa, pēc tam sekoja trīs sacīkstes, kurās viņš nemaz nefinišēja, taču sezonas noslēgumā vācietis uzvarēja četros pēdējos posmos, bet pēdējos sešos – ne reizi nefinišēja zemāk kā otrajā vietā.
2000. gada sezona bija interesanta ar vēl vienu momentu – Beļģijas GP notika, iespējams, viena no visu laiku ikoniskākajām F1 apdzīšanām, kad, mēģinot par apli apdzīt “BAR” komandas pilotu Rikardo Zontu, Šumahers savu manevru nolēma veikt pa kreiso pusi, paredzot, ka Znota, tuvojoties labajam pagriezienam, to spēs “aiztaisīt”, taču Hakinens izmantoja mirkli pirms bremzēšanas un paša pagrieziena, apdzina abus divus pa labo trases malu.
M.Hakinena apdzīšanas manevrs 2000. gada Beļģijas GP
Mēs jau labu laiku cīnījāmies un sacīkstes vidū es biju pamatīgi iesēdies viņam astē. Vienā no apļiem, pēc lieliskā “Eu Rouge” līkuma, es biju gatavs manevram, biju gatavs vēlai bremzēšanai, taču Mihaels pamanīja mani un, kad mēs abi braucām ar 300 km/h lielu ātrumu, mūsu auto riteņi saskārās un par to vēlāk Šūmahers tika kritizēts, taču man tas nerādīja problēmas.
Runājot par manevru, es noskaitīju līdz trīs, cīnoties ne tikai ar auto un palielināto pārslodzi, bet arī ar savām bailēm, jo labi zināju, ka tas ir ļoti liels risks. Panākot Rikardo Zontu es jau zināju,ka, neatkarīgi no tā pa kuru pusi brauks Mihaels, es braukšu pa pretējo un, jūs redzējāt, viss izdevās lieliski. Tās bija fantastiskas sacīkstes!
M.Hakinens komentējot savu dubultapdzīšanas manevru
Tomēr, lai vai cik skaits bija šis manevrs, sezonas pēdējos četrus posmus Šūmahers, kā jau minēts, aizvadīja pēc maksimālās programmas, tamdēļ Hakinenam nebija iespēju tikt pie trešā titula un jau vienu posmu pirms sezonas oficiālā noslēguma Šūmaheru varēja kronēt par trīskārtējo Pasaules čempionu, kas bija viņa pirmais no pieciem tituliem, kas izcīnīts “Ferrari” komandā.
Daudz tika gaidīts no 2001. gada sezonas, jo nu Hakinens bija tas, kuram jāatgūst F1 čempiona tituls un arī pats “Mclaren” pilots uzskatīja, ka ir labā formā, lai cīnītos par panākumu, tiesa, 21. gadsimtā Hakinens vairs nespēja konkurēt ar “Ferrari” un Šūmaheru, jo Itālijas “stallis” bija pārāks kā tehniskajā, tā taktiskajā ziņā, kas, kopā ar Šūmahera braucēja talantiem, padarīja viņu neuzvaramu piecus gadus pēc kārtas.
Sezonas ievads Hakinenam bija pagalam neveiksmīgs – no pirmajiem trim posmiem viņš finišēja tikai vienreiz un ieguva tikai vienu punktu. Pēc tam gan sekoja ceturtā vieta Sanmarīno un labas sacīkstes Spānijā, kurās somu pilots pārliecinoši atradās vadībā, taču pēdējā aplī, bez nekādiem iepriekšējiem brīdinājuma signāliem, salūza “Mclaren” bolīda dzinējs un Mikam nācās izstāties.
Atlikušajā sezonā Hakinenam bija plašs piedzīvojumu saraksts, kurā bija gan divas uzvaras, gan vairāki nefinišēšanas gadījumi, gan arī viens nestartēšanas gadījums un 2001. gada ASV “Grand Prix” kļuva par pēdējo F1 posmu, kurā leģendārais soms svinēja panākumu. Lai arī sākotnēji Mikas Hakinena aiziešana no F1 tika saukta par “pauzi”, jau tobrīd bija diezgan skaidrs, ka soms, visdrīzāk neatgriezīsies visaugstākā līmeņa sacensībās, tā kā “”Mclaren” komanda vairs nespēja konkurēt ar “Ferrari”, bet viņam pašam vairs nebija lielas motivācijas cīnīties.
Šūmahers un viņa Ferrari gan tikai “uzņēma apgriezienus”, lai kļūtu par to spēku, kas, kā pēc gadiem atzīs daudzi, “nogalināja F1”, proti padarīja to tik paredzamu (piemēram, 2004. gadā uzvarot 13 posmos no 18), ka daudzi atteicās no tās vērošanas.
Jāatzīst, ka, lai arī abi piloti bija nesamierināmi pretinieki trasē, ārpus tās viņi saglabāja ne tikai profesionālas, bet pat gana draudzīgas attiecības. Mihaels tās raksturoja šādi: “Mika bija mans visu laiku labākais sānsencis. Te es runāju ne tikai par mūsu kvalitatīvajām cīņām trasē, bet arī par mūsu attiecībām – lai vai kas notiktu sacīkstēs, ārpus tām mēs viens otram ļāvām dzīvot mierīgi.”
Savukārt Mika, salīdzinot laiku, kad abi divi nesamierināmie pretinieki cīnījās trasēs ar mūsdienu F1, sacīja: “Domāju, ka mums bija daudz vairāk brīvības. Labi, ka tolaik trasēs nebija tik daudz kameru, jo tas ko mēs ar Mihaelu darījām trasē, pēc šodienas noteikumiem, noteikti tiktu vērtēti kā sodi. Šūmahers bija ģēnijs un viņš arī lika man braukt tuvu savu spēju robežām.”
Tāpat abi braucēji ne vienu vien reizi bija atzinuši, ka pēc sacīkstēm viņi ļoti bieži tikās, lai pārrunātu notikušo. Tas gan nenozīmē, ka viņi spēja atrast kompromisu, kā, piemēram, jau pieminētajā 2000. gadā, kad Hakinens pēc brauciena esot aizrādījis Šūmaheram, ka, braucot ar ātrumu, kas sasniedz 300 km/h mēģinājums izstumt konkurentu no trases, ir, maigi sakot, bīstams, uz ko Mihaels atbildēja: “Ko es izdarīju nepareizi?”
Jāatzīmē, ka par abpusējo respektu liecina arī vēl viens Mikas Hakinena izteikums par 2000. gada Beļģijas GP manevru – “Mihaels ir nepiekāpīgs cīnītājs. Viņš lieliski pārvaldīja auto, taču, domāju, ka, ja tajā manevrā viņu apdzītu kāds cits, ne es, tad viņš nemēģinātu izvairīties no sadursmes.”
Protams, ka nekas nestāv uz vietas un viss mainās. Mainījusies ir arī F1, kādam tā patīk vairāk, citam mazāk, taču nevar noliegt, ka tas principiālo, nepiekāpīgo cīņu un pilotu brīvdomības gars, kas sacīkšu seriālā bija vēl divtūkstošo gadu pašā sākumā, ir pazudis. Tas arī neļauj rasties spilgtām personībām un spilgtiem dueļiem pilotu starpā, jo nu primāri cīnās inženieri. Iespējams, ka tā ir autosporta nākotne, taču cilvēki atceras ne sacīkšu bolīdus, bet gan raksturu cīņas.
Redakcija
Es un mēs, un viss ap mums!
